Grūtniecības pēdējais mēnesis – gluži kā gatavošanās karam

Vairs nav tālu līdz finišam, kas vienlaikus gan biedē, gan priecē. Biedē tāpēc, ka es zinu, ko nozīmē dzemdības, biedē, jo nezinu, kā sekmīgāk samenedžēt lielākā bērna pieskatīšanu, ja dzemdības sākas brīdī, kad mums tuvumā nebūs neviens no radiniekiem, bet priecē, jo tas būs sen gaidīts satikšanās mirklis un brīnums.

Tomēr tagad, kad laiks ir skaitīts un nu jau skaitu vairs ne mēnešus, bet nedēļas un dienas, mani ir pārņēmis mistisks izdzīvošanas instinkts. Patiesībā, no malas tas pat varētu šķist smieklīgi, jo esmu iepirkusi neskaitāmas zobu pastas, mazgāšanas līdzekļus, tagad esmu iecerējusi aizbraukt līdz veikalam Gemoss, lai sagādātu priekšdienām garšvielas un dažādus niekus virtuvei, kā arī šodien paguvu grāmatnīcā iepirkt papīrus un zīmēšanas piederumus, jo dēlam noteikti dārziņam vajadzēs gatavot dažādus darbiņus uz Ziemassvētkiem.

Mana rosība no malas patiesi varētu šķist smieklīga, jo ne jau es grasos pārvākties uz neapdzīvotu pasaules nostūri, kur nebūs neviena veikala, tāpat arī pēc bērna piedzimšanas pavisam noteikti nebūs tā, ka vairākus mēnešus no vietas sēdēšu tikai četrās sienās un skaitīšu aitas. Es taču nemiršu! Es tikai kļūšu par dubultmammu! Tomēr iekšējs satraukums nepamet, un visu laiku prātoju „ja nu, ja nu”... ja nu maniem abiem vīriešiem zobu pasta beidzas tieši tad, kad atradīšos dzemdību namā (pēc pēdējiem krājumu papildinājumiem, tā noteikti pietiks vismaz gadam uz priekšu), ja nu pēkšņi izbeidzas mēbeļu tīrāmais līdzeklis (un man tik ļoti riebjas putekļi un nekārtība), ja nu dēlam nepieciešams sagatavot darbiņu bērnudārzam, bet es tieši tajā dienā atgriežos mājās no dzemdību nama, tātad, neskriešu uz veikalu pakaļ papīram. Un tā visu laiku. Es domāju par to, kas notiks, kad būšu projām no sava vīra un vecākā dēla. Vīrs gan smejoties vaicā, vai esmu jau izdomājusi, kurā dienā ko viņiem manas prombūtnes laikā būs jāgatavo sev ēst. Un šajos mirklīšos es sev saku- stop, pietiks stresot un ņemties! Vienkārši izbaudīšu pēdējos metrus, jo drīz tie beigsies un sāksies savādāka dzīve.

Vēl strādājot, kolēģes bieži vien mēdza vaicāt, ko es darīšu dekrēta laikā. Un tad es nācu klajā ar saviem Napoleona plāniem par atpūšanos – kā es divas reizes nedēļā iešu vingrot uz grūtniecības vingrošanām, kā es apmeklēšu dažādus kursus (piemēram, ēst gatavošanas) un lasīšu grāmatas kaudzēm. Ko es esmu no tā visa paveikusi? Ha, neko! Ja līdz šim mani varēja dēvēt par grāmatu tārpu, tad dekrēta laikā es neesmu izlasījusi nevienu grāmatu. Nevienu! Un arī uz kursiem es neraujos jo vislabprātāk atrodos mājās, kārtoju, gatavoju un gaidu ik dienu mājās savus mīļos. Un, ja ir tādas sajūtas, tad nevajag sevi lauzt un darīt lietas, kas nepatīk. Ja tagadējais dvēseles stāvoklis saka, ka vajag nevis lasīt, bet gan nodoties zobu pastas iekrājumu papildinājumiem, tad lai tā būtu. Saimniecībā noderēs.