19.04 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Esam saņēmuši vēstulīti no topošās māmiņas, kuras pēdējie gaidību mēneši jāpavada bez darba, sarūkošiem iekrājumiem, jo diemžēl neviens darbā nevēlas pieņemt topošo māmiņu. Un te nebūt nav runa par mazkvalificētu strādnieku, bet gan par speciālistu savā jomā, iegūstot vairāku gadu pieredzi... Lūk, arī pati vēstule:
Tā, nu, ir sanācis, ka vasarā, pārtraucot esošās darba attiecības un uzsākot jauna darba meklējumus, mani jau rudenī „apciemoja” brīnums, par kuru sapņo jebkura sieviete, kas vēlas kļūt par māmiņu. Mans sapnis bija gadiem lolots, un pēc neveiksmīga gadījuma vasaras vidū, ja godīgi pat sāpīgs. Nemaz nerunājot par pārsteigumu, ka tik ātri, tomēr tas ir sanācis. Es noteikti esmu laimīga, un sargāju, loloju šo brīnumu un esmu pateicīga, ka viss ir izdevies.
Daudziem no Jums, iespējams, varētu šķist, ka raksta kāda jauna meitene, vai, ka jāpriecājas tad jau ir un nav ko sūkstēties, bet nevarēšu gluži tam piekrist. Man ir sācies trešais gadu desmits un šis bērniņš man ir pirmais, tāpēc vairums sieviešu mani sapratīs, ka bērns ir ne tikai jau apzināta vēlme, bet ilgi gaidīta.
Papildus tam, ir tikai loģiski, ka pa šiem gadiem esmu dzīvojusi kā jau visi cilvēki. Un vēl jo loģiskāk, ka ir ikmēneša maksājumi, kuri ir jāveic, jo nevienu jau neinteresēs, ka esi gaidībās. Nemaz nerunājot par ikdienas izdevumiem, un elementāriem pirkumiem, īpaši grūtniecības laikā.
Tad, nu, lūk, vērsim pie ragiem. Esmu sieviete ar augstāko izglītību, profesionālām iemaņām un jau daudzu gadu pieredzi nozarē, kurā strādāju. Pēdējā darba vieta nebija tik ilgstoša, līdz ar to runas par bezdarbnieka pabalstu nav aktuālas. Uzsākot aktīvu darba meklēšanas procesu, nosūtot, nu, jau ap 200 pieteikumu vēstules, liels bija mans pārsteigums par to, cik gan grūti ir palicis atrast darbu lielpilsētā Rīga. Pēc savas pieredzes es nepārspīlējot varu iedalīt darba devējus sekojošās grupās:
1. Tie, kas pat neatrod laiku atrakstīt „Paldies, Jūsu pieteikumu saņēmām”, nemaz nerunājot par „Paldies, bet esam izvēlējušies citu kandidātu.” Un starp tiem ir arī valsts iestādes, kurām pēc būtības, būtu jāizsūta šādas elektroniskas vēstules.
2. Tie, kuriem ir augstas prasības, bet zema izpratne par specialitāti un tās vismaz vidējo atalgojumu. Proti, neizpratni rada prasība nosūtīt detalizētu CV un plaši izvērstu motivācijas vēstuli, lielas pieredzes prasības, plašs pienākumu klāsts, bet atalgojums minimālais, vai Bruto ne vairāk kā 500, kas ir klaji aizskaroši.
3. Tie, kuri meklē paši nezinot ko. Ja sievietes gaida princi uz balta zirga, tad darba devējs baltu un strādīgu zirgu. No pārrunām vien, konstatē vai ir spējīgs pildīt šos pienākumus vai nē.
Un stāstu to ne jau no balta gaisa. Jau kopš augusta mēneša ikdiena redzu aktuālos darba sludinājumus un, redzot vienus un tos pašus darba devējus meklējot darbinieku vienai un tai pašai vakancei, ir skaidrs, ka ar izvēlēto kandidātu nav gājis kā iecerēts. Te, protams, var runāt par kompetenci, profesionalitāti kā no darba devēja tā no potenciālā darbinieka puses. Bet situācija ir tāda, kāda tā ir. Un nereti arī darba devējs nav sagatavojies pārrunām, līdz ar to rodas šaubas vai ir spējīgs izvērtēt to, vai kandidāts der, vai neder šim amatam.
Oktobra mēnesī, apstiprinoties grūtniecības faktam, sapratu, ka šis darba meklēšanas process, nu, kļūs vēl smagāks. Radās dilemma kā rīkoties – teikt vai nē, par to, ka esmu jau grūtniece un rit jau trešais mēnesis. No juridiskā viedokļa, grūtniecība ir aizsargājama un atteikums tās dēļ ir diskriminācijas pazīme, par ko ir skaidra norāde arī Darba likumā un citos Eiropas Savienības dokumentos. Bet parādiet man kaut vienu darba vietu, kur godīgi tā arī pateiks – „mēs jūs neņemsim darbā, jo esat stāvoklī”. Līdz ar to, pants ir, bet realitātē „strādā” nekā!
Es saprotu un nesaprotu vienlaicīgi darba devējus. Un mēģināšu izklāstīt kāpēc.
Saprotu, jo:
- Darbinieks strādās īsu laika posmu, jo pēc zināma laika ies dekrētā, līdz ar to būs jāmeklē atkārtoti vietā, saglabājot darba vietu dekrētā esošai.
- Darbinieks, varbūt būs mazāk aktīvs darba izpildē, nekā tas, kurš nav stāvoklī.
Tomēr nesaprotu, jo:
- Iespējams pat tajā īsajā laikā, šis darbinieks spēs ieguldīt sevi un savas zināšanas darba veikšanā tik daudz, cik to nav spējis iepriekšējais. Kas radīs vēlmi, lai pēc bērna kopšanas atvaļinājuma gaidītu viņu atpakaļ ar atplēstām rokām.
- Kāpēc neizmantot to iespēju, savstarpēji vienojoties, par darba līgumu uz noteiktu laiku.
- Un pēdējais, galvenais un fundamentālais – KOPŠ KURA LAIKA GRŪTNIECĪBA IR TĀDS NENORMĀLS ŠĶĒRSLSIS PROFESIONĀLAI DARBĪBAI, ATTĪSTĪBAI? Jo tik tiešām, rodas iespaids, ka darba devēju izpratnē grūtniece ir bez maz vai invalīds, kā apgrūtinājums jebkuram.
Es neslēpšu, ka bija vietas, kurās es neizpaudu šo faktu, bet tagad es to nevaru arī noslēpt, līdz ar to, tas ir jau acīmredzams. Un būsim reāli, laiks iet uz priekšu, ienākumi neaug, tie tikai sarūk, proti, sarūk uzkrājumi.
Protams, var paļauties uz valsts garantēto palīdzību, bet visi mēs taču zinām, kāda apmēra tā ir. Tāpēc man ir kauns par savu valsti, kas nerūpējas par topošajām, esošajām māmiņām. Lai arī cik skaļi nav deputātu lozungi, ka ģimenes ir prioritāte, māmiņas ir prioritāte un katrs centīsies, ko, nu kurš var, man tam ticības nav nekādas. Ja jau darba devēji grūtnieces uztver kā apgrūtinājumu arī no likuma izpratnes, tad kāpēc valdībai nav ienācis prātā rast kādu risinājumu un viselementārākais un uzņēmēju uzrunājošākais būtu kā minimums nodokļu atvieglojums, nodarbinot grūtnieci. Varbūt vismaz tad darba pārrunās grūtniecību neuztvers kā absolūtu negatīvu ziņu, bet gan, pārbaudot profesionālo bāzi, kā lielisku iespēju ņemt dalību jaunu ģimeņu, māmiņu atbalstīšanā.
Varbūt skan kā skaļš kliedziens, bet tādas ir manas izjūtas un mana pieredze, un esmu pārliecināta, ka neesmu vienīgā.
Ar cieņu,
Topošā māmiņa
Nelielai atkāpei. Es kā nestrādājoša jaunā māmiņa - mājsaimniece (P.S. ar divām augstākajām izglītībām) domāju, ka ar bērniem sastīto valsts palīdzību (tostarp pabalstus) vajadzētu tādus, kas iespējami maz ir saistīti ar sievietes (vai vīrieša) ienākumiem. Uzskatu, ka kaut kādiem bāzes pabalstiem un atbalstam vajadzētu būt adekvātā apjomā. Mainīgo daļu vajadzētu procentuāli mazāku. Tas risinātu gan šo, gan daudzu citu (īpaši jaunu jauno māmiņu) problēmas. Nu atvainojiet, bet, kas par to 171 EUR sanāk?!
Vēstules autorei iesaku piemeklēt drēbes, kas apslēpj punci un iet meklēt darbu. Vismaz kaut kādu. Grūtniecei reālāk dabūt darbu ir "pa blatu". Varbūt ir kādi paziņas...
😀 Lasot sasmaidījos. Mūsu ģimene ir tajā 1% gadījumu, kur tēvs ņem DNL bērna vai manas slimošanas laikā. Godīgi sakot, tikai tad kļuva taustāms reāls ieguvums no nodokļu nomaksas. 😀
Piekrītu, ka ir daļa grūtniecību, kas paiet ar toksikozēm, ārstiem, paslimošanu. Bet ir arī tā otra daļa, kam tikai aug puncis. Es savā gaidību laikā darba laikā pie ārsta esmu bijusi tieši vienu reizi - kad glikozes tests bija jātaisa no rīta. Pārējo visu centos un nokārtoju pēc darba. Un ne jau es tāda vienīgā, kas tiešām grib strādāt darba laikā un neko vairāk par ērtu un atbalstošu vidi nesagaida no darba devēja, neienes viņam nenormālas pārmaiņas biznesā utt. Tādēļ visvairāk jau kaitina tieši tie darba devēji, kas pat neapsver domu dot iespēju grūtniecei, jo noteikti viņa slimos vai kas tur vēl.
Situācijas un darba devēji ir ļoti dažādi. Nav labi tā teikt, bet es pilnībā saprotu tos darba devējus (bet neatbalstu viņu rīcību), kas nevēlas liekas klapatas ar grūtniecēm. Iemeslus jau pati autore minēja. Kāda jēga, ja tāpat tūlīt kāds jāmeklē vietā. Tad vēl darba laikā jālaiž pie ārsta. Atceroties sevi šajā periodā, atzīstu, ka biju diezgan slikta un nelojāla darbiniece, jo domāju tikai par sevi un briestošo vēderu. Man nepārtraukti bija nelabi no kafijas smaržas, sapulcēs ilgstoši nevarēju nosēdēt, man bieži uznāca darbā bimbiens tāpat vien utt. Nu tāda diezgan nestabila būtne. Bet kā jau minēju, šāda diskriminācija no darba devēja puses nav ok.
Situācija man bija identiska, tikai nekad neizpaudu šo faktu.
beigās ņēmu pirmo darbu kuru piedāvāja, tikai, lai būtu pabalsts. man noveicās ar to, ka vēders sāka augt tikai ap 5 vai 6 mēnesi līdz ar to darba devējs par to pat nenojauta līdz brīdim, kad paziņoju par pirmsdzemdību atvaļinājumu.
Tieši tādēļ, ka sagaidu no darba devējiem tieši aprakstīto attieksmi, es jaunas darba vietas meklējumus esmu atlikusi uz laiku pēc dekrēta. Vasarā uzzināju, ka gaidu pirmo mazo. Esošajā darbā pusotrs gads ir nostrādāts, bet šī nav vieta, kur es vēlos palikt ilgtermiņā. Vasarā/rudenī vēl biju uz vienu interviju, biju arī uz otro kārtu, kad uzaicināja. Bet tā kā tur saņēmu atteikumu, pēc tam vairs neesmu saņēmusies pat kaut kur pieteikties, jo paspētu nostrādāt labākajā gadījumā pārbaudes laiku. Ciešos esošajā darbā, bet jau tagad ceru atpakaļ nenākt. No otras puses - nenormālas bailes, ka pēc dekrēta darbu neatradīšu, jo "mazi bērni slimo un kā labi zināms Latvijā bērnu slimošana 99% gadījumu ir sievietes problēma"; "Kopš tā laika esmu piesardzīga un jā neļautos pierunāties papildināt savu komandu ar grūtnieci." Ir ļoti skumji apzināties, ka viens slikts gadījums var iznīcināt tik daudzu jauno māmiņu cerības uz darba vietu - lai cik pieredzējušas, kvalificētas un apzinīgas darbinieces viņas varētu būt. Un tad jā, tad man vairs negribas godīgi jau intervijā atzīties, ka gaidu bērniņu, vai ka bērniņš ir - jo principā tajā brīdī esmu svītrota no kandidātu saraksta.
Arī varu teikt to labāko par savu darba devēju. Strādāju uzņēmumā , kas pieder dāņiem. Uzņēmumam ir sociālās atbildības sertifikāts. Varbūt tur arī ir atšķirība...
Pārbaudes laikā arī nācās būt uz lapas kopā ar bērnu. Un tieši pirmajā mēnesī .
Paldies Dievam, man ir paveicies ar darba devēj. Sāku strādāt septembrī, jau pārrunās paziņoju, ka man ir 2 mazi bērni , kas tikko uzsākuši bērnudārza gaitas, tāpēc iespējams slimos. Tajā brīdī bija skaidrs, ka vīrs nevarēs ņemt slimības lapas, varbūt kādreiz varēs pieskatīt omes un opji, bet ne 100% visu bērnu slimības laiku. Mani darbā pieņēma tāpat, pārbaudes laikā no 3 mēnešiem aptuveni mēnesi bērni slimoja.. kaut kā izlīdzējāmies- pirmajā reizē neņēmu slimības lapu, bet strādāju no mājām, ja varēju sarunāt kādu, kas pieskata, tad braucu uz darbu.. citā reizē bija jāņem slimības lapa- darba devējs ļoti pat pozitīvi uztvēra.. Bērni esot prioritāte, jo strādāt jau vienmēr paspēs.. Varu teikt tikai lielu paldies savai darba devējai. Darbā šobrīd strādā 2 grūtnieces, vadītāja vienai pat ratus nopirkusi, vācam no visiem darbiniekiem drēbītes un lietas mazajiem.. Skaisti- visi kā viena liela ģimene.. Būtu vairāk tādu darba vietu 😀
Situācija, protams, ir neapskaužama, bet ar attieksme "dodiet man darbu, jo man vienkārši to ļoti vajag" diemžēl darba devējiem nav diezcik simpātiska, tā nu tas ir.
Ja jau grūtniecība ir plānota un gaidīta, ceru, ka ir ir arī plāns B...
Latvijā vispār pa lielam jādomā citādāk. Nevis par to, kas ir klaji aizskaroši, bet kas tev palīdz šinī situācijā.
Vienu brīdi arī es sāku cepties par lietām - ko tas dod? Par to pašu darba situāciju, par nepilnām ģimenēm... var vēl un vēl turpināt. Vai tu izmainīsi pasauli? Varbūt vispirms jāsāk ar sevi... Un tad jau arī pārējais izmainīsies. Varbūt tieši tāpēc ar tevi tas notiek, lai kaut ko pamainītu sevī...
Ja ir sanācis tā, ka esi viena (un nav , kas palīdz), es laikam šinī situācijā ņemtu to pašu darbu par 500 bruto.Tas arī ir ieguldījums vecāku pabalstam.
Vai ir ko vēl izvēlēties? Ir vēl kādi peļņas varianti?
Ā, varbūt vari kļūt par pašnodarbināto un veidot savu piedāvājamo pakalpojumu.
Kopumā saprotu par , ko ir rakstīts. Un arī piekrītu par darba devēju/darba interviju klasifikāciju. Kad atgriezos LV no ārzemēm, tad arī piedzīvoju šādas atklāsmes. Un arī man ir augstākā, un specialitāte. Beigās piekritu ņemt to ,kas ir specialitātē : ar augstām prasībām un zemu atalgojumu. Nenožēloju. Tas bija sākums. Tagad jau bildi pati veidoju.
Saprotu sāpi, tīri cilvēciski saprotu, tomēr grūtniecība pa lielam ir plānojama. Domājot par grūtniecību, nav prāta darbs pamest darba vietu vai plānot grūtniecību esot bezdarbniecei bez bezdarbnieces pabalstu. Strap citu, man te kaut kas stāstā nelīmējas kopā - biju ilgstošās darba attiecībās, ilga pieredze, bet nesanāca bezdarbnieka pabalstam.
Es pat teiktu, ka valsts atbalsts šobrīd ir pat ļoti labvēlīgs grūtniecēm. Bez tam bērnu rada divi, tad arī par rēķiniem jādomā diviem.
Darba devēju saprotu lieliski. Par ar zināmiem darbiniekiem nevari zināt vai grūtniecība netaps par līdzekli, lai padzīvotos mierīgi mājās, jo paši zināt te sāp, te velk, te nevar koncentrēties un ārsti neskopojas ar slimības lapām, tā nu kolēģi raujas arī grūtnieces vietā, kļūst pārslogoti un neapmierināti.
Pat ja grūtniece sevi pierādītu kā izcilu darbinieku, kamēr iestrādātos, apmācību, ietu dekrētā un vietā nāktos meklēt kādu citu un atkal apmācīt..... Bez tam, atnākot atpakaļ pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, lielākoties darba devējam nākas rēķināties ar to, ka mazi bērni slimo un kā labi zināms Latvijā bērnu slimošana 99% gadījumu ir sievietes problēma.
Pati esmu saskārusies ar to, ka piekritu savā komandā ņemt sievieti ar mazu bērnu, kas man nešķita liela problēma, jo ir iespēja daļu darbu vaikt attālināti, ja nepieciešams, sieviete darba intervijā teica, ka ir bērna tēvs aktīvi iesaistās it visā un ir gatavs ņemt slimības lapas pie bērna slimošanas, ir omes, kas var izlīdzēt. Realitātē bērns izrādījās slimīgs, mamma mazliet jocīga (piem. bērns saķēris vīrusu ar augstu t, nodzen t ar zālēm un stiepj uz pasākumu un taml), sākās non-stop 3 dienas darbā, 2 nedēļas slimības lapa, bērns tēvam redz neesot iespējas palikt ar bērnu, omes negribot. Kopš tā laika esmu piesardzīga un jā neļautos pierunāties papildināt savu komandu ar grūtnieci.