Gaidību dienasgrāmata: Vienam prieks, citam sašutums par ciparu četri

Latvijā nav ļoti izplatīta tendence veidoties lielām ģimenēm, ne tā, kā, piemēram, citās valstīs, kur kuplas ģimenes, tie ir standarti. Atceros, kā vasarā, bija tā iespēja iepazīt dažādas kultūras, kad kāpām Eiropas augstākajos kalnos kampaņas ietvaros, lai veicinātu vēža pacientus nepadoties. Šadi vēža slimnieki - "vēžinieki", kā mēs paši sevi dēvējam, mēs bijām no dažādām valstīm - Amerikas, Čečenijas, Krievijas, Ukrainas, Latvijas, ar mums kopā kāpa arī instruktors no Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Šie visi bija dzīvi cilvēki ar savu dzīves bagāžu un ar savu kultūru. Cik ļoti, piemēram, Cečenijā šī kultūra un ģimenes tradīcijas ir citādākas, nekā pie mums, tur sievietēm ir jārūpējas par ģimeni, jādzemdē bērni un jāuztur pozitīva iekšējā mājas gaisotne un kuplas ģimenes tur nav nekas neparasts, vai nosodāms. Pie mums ir nedaudz citādi.

Kad gaidīju Emīliju, jau tad jutu nelielu spiedienu no apkārtējiem - kā, Tev trešais, Tu ko!!! AAA, ar vīru kopīgs tikai šis, nu tad vēl ok, bet trīs bērni...

Kā ir tagad? Šīs apkārtējo reakcija ir ļoti dažāda - ir draugi, kuri ļoti priecājas, apsveic. Ir, kas aiz līzjūtības novēl izturību, ir, kas ļoti novērtē un ciena šo soli, jo apzinās, ka četri nav nekas viegls nedz sadzīvē, nedz finansiālajā jomā, bet ir arī tādi, kuri šausminās, smīkņā - Jūs ko, futbolkomandu vēlaties, vai tad nav par traku, būs taču viens otram uz galvas. Vai Tu tiešām nevēlies dzīvot sev, ne tikai bērnus dzemdēt?

Kādas ir sajūtas? Protams, šī darva medus mucā ļoti traucē, taču priecājos, ka man ir pārgājis posms, kad satraucos par to, ko runās citi. Ne jau viņiem būs jāaudzina, ne jau viņiem būs jāsaņem šis pozitīvais atpakaļ. Šādi runā noteikti tie, kuri nespēj saņemt šo pozitīvo atgriezenisko saiti atpakaļ un nav redzējuši un sajutuši, cik forši ir būt mammai un katrs no bērniem Tevi mīl citādāk un katrs no viņiem atrod savu veidu, kā Tev sajusties mīlētai. Šorīt, piemēram, es pamodos no tā, ka Emīlija man jautāja:"Drīkst Tev ielīst padusītē?" Tā mēs no rītiem un vakaros bužināmies un mīļojamies. Virdžīnija mani vairs tik ļoti nebužina, ir jau liela, taču arī katru dienu pieglaužas, viņa mani pārsteidz ar saviem kulinārijas eksperimentiem. Bieži vien atsūta īsziņu telefonā:"Mammu, es mīlu Tevi!" Protams, Kristers jau liels, vasarā mums būs pirmais skolas izlaidums, viņš sen vairs nedod buču un nebužinās, tas taču nav stilīgi un bučas dot jāsāk jau meitenēm, ne mammai. Caur viņa vajadzībām es sajūtu, ka arī 15-16gados esmu vēl viņam nepieciešama, viņš bieži jautā manu viedokli, bieži palūdz viņu sagaidīt un arī svētkos mani pārsteidz ar rozīti, ar končiņu, kādas man garšo un tieši viņš vislabāk zina, kas man patīk un, kas man garšo, ne mans vīrs.

Vai es kaunos par to, ka man ir trīs bērni? Vai man būtu jākaunas, ka esmu ceturtā gaidībās? Īstenībā nē, ja sākumā manī bija bailes, bažas, ka netikšu galā, tad augot ar katru dienu lielākiem, manī ir pārliecība, ka viss būs labi, šo pārliecību sniedz arī mani lielie bērni, kuri mazuli gaida tik pat ļoti, kā es. Ja iesākumā Emīlija punci negribēja, tad tagad katru dienu jautā:"Ko bebis dara? Kad viņš būs liels un nāks pie mums?"

Iedrošina ļoti, ļoti arī mammas, kuras nāk pie mums uz veikaliņu, it sevišķi tās, kuras ir trešā, vai ceturtā mazuļa gaidībās. Tādu "drošības spērienu" man iedeva kāda mamma, kura pašlaik gaida ceturto bērniņu un lielāko bērnu vecumi un dzimumi mums ir ļoti līdzīgi. Viņa bija tik mierīga, nosvērta, pozitīva... Tad man likās, kādēļ man būtu jābaidās, vai jāstreso, kādēļ man būtu jāņem vērā nevājošie komentāri par numur 4?

Es ļoti labi varu iedomāties kuplu ģimeni kādā reģionā, kur kaimiņš kaimiņu zina un baumot patīk ļoti. It sevišķi, ja ģimene nav ļoti turīga un sabiedrībā zināma. Man vēl laikam tajā jomā ir paveicies, jo viņiem taču ir savs uzņēmums, tad gan jau bērni pliki un badā nestaigā... Bet bieži vien tie runātāji neapzinās, ka tās ģimenes, kuras nebrauc luksus auto un nedodas dārgos ceļojumos, bet ir lepni par to, ka viņi ir trīs, četri, peici, vai varbūt vairāk, bet viņi ir laimīgi un nebūt tas nenozīmē, ka nepaēduši un pliki. Jā, viņi neēd ikrus un garneles, vai neģērbjas Hugo Boss, Gucci brendos, bet viņiem ir kas vairāk - sirdssiltums, prieks un ģimenes mīlestība vienam pret otru, kas mūsdienās jau ir "ekstra"...