Gaidību dienasgrāmata: Trauksme mēnesi līdz lielajam notikumam

Šī grūtniecība, salīdzīnot, kad gaidīju abas meitenes desmit un četrus gadus atpakaļ, ir ļoti viegla, analīzes ļoti labas, ja vien nebūtu sliktā dūša visas grūtniecības laikā un ik pa laikam migrēna un veģetatīvā distonija, taču pie pēdējiem diviem esmu vien pati vainīga. Ja sevi vairāk lutinātu un mazāk "stresotu", viss būtu vēl labāk. Man katrai nedēļai ir plāns - tā kā no sava uzņēmuma 100% atvaļinājumā aiziet nav iespējams, jo tāpat visādas domas šaustās pa galvu, nevaru pilnībā no darba atslēgties, tieši gaidot mazuli vēl ir tik daudz dazādu jaunu ideju, plānu... tā nu es plānojos no vienas nedēļas uz otru un mazulis ir ieplānots augusta otraja pusē, jo līdz tam ir citas lietas jāuzspēj paveikt un būtu "traki", ja šie plāni nobruktu.

 Tā nu vakar piecos no rīta pamodos ar smaguma sajūtu vēdera lejasdaļā, ļoti spēcīgām bērniņa kustībām un velkošām sāpēm vēderā un krustos. Tā kā bija plānots naktī braukt pretim lielajam dēlam, kurš ar omi un savu tēti atpūtās kalnos, nodomāju, sagaidīšu puiku un gan jau pāries. Aizbraucu pēc lielā dēla, iebraucām arī vēlāk veikalā sarūpēt ko brokastīm un pusdienām un nekā, sajūtas nepazūt. Sastutēju kājas uz spilveniem un pati tikai pa gultu. Sāku jau pierakstīt kontrakciju laiku un intervālu, sākumā tās bija nedaudz vairāk kā  pa stundai, tad jau uz vakarpusi sanāca ik pa 35 minūtēm, bet sāpes nebija tik spēcīgas, lai tās nepaciestu. Biju tā sabijusies, ka kopīgi ar lielo meitu ielikām skaloties sarūpētās drēbītes un sedziņas. Sazinājos pat ar sev zināmu neonataloģi Stradiņu slimnīcā, kā rīkoties un, ko darīt. Viņa ieteica aizbraukt un aprunāties ar ārstiem, pie reizes paklausīties arī sirdstonīšus. Biju jau nobriedusi, ja nu vēl 2 stundas nekas nemainīsies, brauksim, taču sāpes pamazām atlaidās un šonakti nogulēju ļoti, ļoti labi.

Protams, šajā karstumā nav viegli, ne jau es viena tāda un ne jau man vienai 2in1 ir grūti, kad līdz finiša taisnei palicis nepilns mēnesis. Jāļaujas sevi vairāk mīlēt un neiespringt uz saviem "Napaleona plāniem" - remonts guļamistabā, jaunas mēbeles, interesanti dizaina risinājumi, mazulim šupulītis ar manis izdomātu baldahīnu un bortiņiem, tad remonts lielā dēla istabā, meiteņu istabā, kur katram savas vēlmes un arī tur vajadzēs ko oriģinālu un interesantu. Tad puikam jāsaorganizē 16 gadu ballīte, tad jāpaspēj uz filmas pirmizrādi, kura būs par to, lai cilvēki nepadotos un cīnītos ar vēzi, šajā filmā varēs redzēt, kā   mēs, vēža pacienti, kāpām Francijas kalnos un to, ka mūsu īstenībā tādu ir daudz un daudz ir tādu, kuri nepadodas. Tādēļ "plančiku" līdz lielajam notikumam mums ir ļoti, ļoti daudz un, jā, dikti gribētos uz Prāta Vētras koncertu Valmierā vēl uzspēt...