Gaidību dienasgrāmata: pirmais ģenerālmēģinājums gaidot mūsu simtgades bērniņu

Tā kā abas meitenes man ir piedzimušas pirms laika, arī šo mazuli gaidot, baidos, ka tas varētu notikt atkal un neticās, ka esam šai tikšanās reizei tik tuvu, šoreiz dzīvojot puncī ilgāk.

Pēdējā laikā cenšos mazāk domāt par darbu un vairāk atpūsties, bet bieži vien nesanāk, bieži vien liekas, ka darbā bez manis nevar un tur ir nepieciešams mans plecs, kaut vai uz 5 minūtēm. Tā nu vakar devos uz Rīgu, lai visu nokontrolētu šādā karstumā. Rezultāts - visa pēcpusdiena un vakars pa gultu, jo sajutu velkošas sāpes vēdera lejasdaļā un krustos. Teikšu godīgi - pierakstīju šo velkošo sāpju intervālu, man šķita, ka 20-25minūtes, bet ne tik traki, lai to nepaciestu. Bet drošības pēc nolēmām doties uz mūsu izvēlēto dzemdību vietu, lai pārliecinātos, ka mazais tomēr vēl nesteidzas un tas būs tikai ģenerālmēģinājums. Vīrs teica:"Braucam, jo Tu tāpat nevarēsi mierīgi pagulēt, domājot par visiem kādēļ un varbūt..."

Naktī Rīga ir tik skaista, nesteidzīga un romantiska... sajūtas bija visai dīvainas - vai šodien jau tiksimies, vai šodien mans punču laiks beigsies? Ko Tur Augšā vēlas  man pateikt piespēlējot situāciju, ka jābrauc? Tā nu veiksmīgi, visai ātri nokļuvām Stradiņu slimnīcas dzemdību nodaļā - viss tik mierīgs, pustumsa un mums  liek uzgaidīt, jo apskates telpa ir aizņemta, vēl kāds šonakt neguļ... tā nu sēžot un gaidot, redzēju, cik daudz mammas staigā ar mazuļiem klēpī pa  koridoru pēc pudelītēm, pēc konsultācijām ar bērnu ārstiem... teikšu godīgi, sajūtas visai bailīgas - arī man drīz tas viss priekšā. Jauki bija satikt mūsu pastāvīgos klientus, nobijušos tēti, bet acīs tik ļoti laimīgu.

Ko vēl iemācījos un sapratu? Mums šeit laiciņš bija jāpavada, lai vairāk novērtētu medicīniskā personāla darbu, jo esot šajā procesā diemdību brīdī, mēs bieži vien par to neaizdomājamies, neaizdomājamies, ka arī viņi riskē ar savām dzīvībām, ar savu veselību, jo ne vienmēr viņu pacienti ir vecāki, kuri labprāt gaida sava bērniņa ierašanos pasaulē, ir arī netradicionālas situācijas, šoreiz par to sīkāk nerakstīšu, bet situācija ļoti skumja un ļoti, ļoti žēl šī bērniņa, cerot, ka viņam viss būs labi. Apbrīnoju personālu ar tik profesionālu pieeju šādās situācijās. 

Tā nu mēs arī tikām apskates telpā, lai saprastu, ko mūsu mazulis ir nolēmis darīt - ar mums kopā piedalīsies mēginājmumā, vai vēlēsies mūs satikt. Apskatīja mani dakterīte un vecmāte pieslēdza pie tonīšu aparāta un viss izrādījās ļoti labi:"Mazulis jūtas labi, tikai mammītei pašlaik ir grūti, bet bērniņam nekas nekaiš un gaidīsim Jūs pēc 3 nedēļām uz plānveida ķeizaru." Tā no mums atvadoties teica dakterīte. Jutos atvieglota, ka man vēl ir laiks, vēl ir laiks lielajam notikumam, lai sagatavotu vēl iztrūkstošo, jo pēc vakardienas sapratām, ka ne viss mums vēl ir gatavs un mums vēl ir laiks to visu paveikt. 

Ja kādam ir stereotips, ka šajā dzemdību iestādē kādu neņem pretim, vai met ārā, tā tas noteikti nav, ja dzemdības patiesi būs sākušās un tie nebūs tikai ģenerālmēģinājumi, Jūs nesūtīs mājās, ja nu tomēr ne un šie ir tikai mēģinājumi, pārliecināsies, ka bērniņam viss ir labi un palūgs doties mājās atpūsties, lai tā pa īstam sagatavotos lielajam notikumam.