Gaidību dienasgrāmata: Ļaujiet man pagulēt

Ar katru mazuli sajūtas ir citādākas un katram, noteikti, citādāk. Pašlaik ir tā, ka varu gulēt un gulēt, ja varētu arī darba vietā. Tas viss ir līdz tādai pakāpei, ka man pašai tas sāk kaitināt. No rīta pamostiEs grūti, bet eju gulēt tikko esmu pārkāpusi mājas slieksni. "Gulšņāju" visur - gan guļamistabā, gan dzīvojamajā istabā un ŠOREIZ man netraucē ne skaļi uzslēgts TV, nedz lielie bērni, kuri vienmēr kaut ko nevar sadalīt. 

Tā kā arī mana labākā draudzene ir gaidībās, viņa mani mierina, ka šis "trakums" pāries un otrajā trimestrī jau būs vieglāk. Viņa esot lasījusi šim visam zinātnisku izskaidrojumu, ka šādi jaunās mammītes organisms tiek stiprināts, liekot atpūsties piespiedu kārtā, jo gan pats grūtniecības posms pēdējos mēnešos, gan dzemdības, gan arī posms ar mazulīti jaunajai mammai prasa daudz spēka un atņem arī veselīgo miegu. Tādēļ organisms šo miegu paņem tad, kad to ir iespējams paņemt, laikā, kad puncis netraucē gulēt, kad mazulis vēl aktīvi nespārdās un, kad mazulis vēl naktīs gulēt ļauj.

Ja godīgi, es šādam izskaidrojumam varētu arī piekrist. Vai arī Jūs mocīja miegainība visur un visu laiku pirmajā trimestrī? Kā Jūs ar to cīnījāties, vai cīnījāt? Varbūt ļāvāties organisma prasībām? Varbūt bija kāda īpaša recepte, kā to uzveikt?