Gaidību dienasgrāmata: Gaidot mūsu simtgades mazuli

Vēl nesagaidot iztrūkstošās mēnešreizes, nolēmu uztaisīt grūtniecības testu. Sajūtas bija visai dīvainas – garastāvokļa maiņa, tad velkošas sāpes vēdera lejasdaļā jau 2 nedēļas, arī nelieli rozā izdalījumi... Vīrs vēl nosmējās, kam Tev tests? Es arī īsi pateicu:” Tūlīt redzēsim, ir, vai nav”

Un „ir”... Laikam jau mamma ļoti labi jūt šīs lietas, it sevišķi, ja tas nav pirmo reiz. Tā sistemātiski un īpaši par šo tēmu runājuši nebijām, tikai ik pa laikam vīrs jokojoties teica:”Vēlies vēlreiz pamēģināt, kā ir negulētās naktis”, pajokojās grūtnieču kompānijā, bet es vienmēr – „nē”, šķita, ka es vēlreiz vēl tam neesmu gatava.  Jā, protams, pirms Emīlijas domājām, ka mums kopīgi būs 2 bērniņi, bet tad, kad piedzima Emīlija, nolēmām, ka pietiks ar vienu kopīgu, jo viegli nebija, lai arī pavisam domu par vēl vienu mazuli neatmetām. Emīlijai gan jau pietiks ar lielāko brāli un māsu, taču dzīve vienmēr visu noliek pa plauktiem, dzīve vienmēr sakārto tā, kā tam jābūt, ja nu es līdz šim pati tajā esmu bardaku sataisījusi, par daudz strādājot, par daudz stresojot, par maz laika veltot ģimenei. Tad nu lūk, laiks atpūsties un gaidīt Latvijas simtgades vienu no mazuļiem. Ja reiz Dievs man deva otro iespēju dzīvot, šī ir zīme, ka man ir jādod dzīvība vēl vienam un tieši šobrīd, ne pēc 2-3gadiem. Un šoreiz man organisms jau kādu laiku teica priekšā, signalizēja – atpūties un beidzot savu enerģiju velti ģimenei, mājai, dārzam, uzticot darba lietas kādam citam un savas foršās idejas vairāk realizē savai mājai-ligzdiņai. Un, lūk, šī būs tā iespēja, jo strādāt 15gadus bez brīvdienām, bez tāda īsta atvaļinājuma, ir grūti un pienāk brīdis, kad gribas mājas, ģimeni vairāk, nekā skriešanu.

Nemelošu, pārsteigums bija, jo mēs vēl vienu mazuli varētu būt plānojuši pēc 2-3 gadiem, par to bijām domājuši, domātu intensīvāk, kad grūtības ar Emīliju aizmirsušās, kad lielais puika būs beidzis vidusskolu, bet pa lielam, mēs jau nekad nekam tā pa īstam neesam gatavi – nedz sliktai dūšai, miegainībai, nedz negulētām naktīm, nedz nemitīgajai raudāšanai... Viss notiek tā, kā tam jānotiek un tad, kad tam jānotiek. Kā mums ies? Godīgi? Nezinu...zinot visus riskus... bet es zinu, ka būs labi, būs tā, kā jābūt...

Nu tagad vēl labāk varēšu saprast jaunās māmiņas, kuras pie mums nāk ciemos uz veikaliņu, jo pašai jāiet cauri šim gaidīšanas posmam vēlreiz...