19.04 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Ir tik daudz darbu darāmu vēl līdz mazuļa piedzimšanai, ka viss mums saplānots pa dienām un nedēļām, nepieļaujot varbūtību, ka bērniņš var arī "pasteigties". Pozitīvais taja visā ir tas, ka šoreiz mazulis puncī jau uz doto brīdi ir ilgāk, nekā abas māsiņas un jācer, ka sagaidīsim noteikto dzemdību datumu ignorējot tik daudzos faktorus.
Tā kā gaidot Emīliju pirms trim gadiem vēl tikai domājām par Cilmes šunu saglabāšanu un domājot, svārstoties to visu nokavējām, jo viņa vienkārši izdomāja piedzimt ātrāk, šoreiz par cilmes šūnām nolēmām apdomāties daudz nopietnāk, izvērtēt to visu rūpīgāk, saliekot plusus un mīnus uz vienas lapas un šodien noslēdzām līgumu par cilmes šūnu saglabāšanu.
Mēs nekad neviens nezinām, kas mūs sagaida rīt, parīt, pēc mēneša, gada, vai desmit gadiem. Palūkojoties apkārt, redzam, cik daudz dažādu saslimšanu ir mūsdienās, kad cilvēki lūdz ziedot naudu, lai tikai kāds spētu dzīvot un ir gatavi apgriezt zemi ar debesīm otrādi, lai tikai dzīvotu. Protams, reti kurais pieļauj tādu iespēju, ka šādā situācijā mēs varam nokļūt jebkurš, jo šīs slimības jau nesķiro - tās skar dažādas iedzīvotāju grupas - bērnus, pieaugušos, omītes, opīšus utt. Un mūsdienās medicīna tik straujiem soļiem attīstās un domā par perspektīvām nākotnē, ka mums vajadzētu tām sekot līdzi un domāt līdzi laicīgi, ne tikai tad, kad ir par vēlu.
Kādēļ mēs "nosliecāmies" PAR?
Galvenais iemesls mūsu PAR ir tas, ka mani pašu pirms 5 gadiem skāra diagnoze vēzis, tas emocionālajā ziņā nebija nekas patīkams. Man jau vēl palaimējās gan ar to, ka stadija bija tikai nr.1 un ar īsto ārstēšanas metodi, kura "nostrādāja" nesabojājot visu labo, kas organismā ir un ļaujot man pilnvērtīgi dzīvot. Taču, ja es būtu piedzīvojusi ķīmijterapijas un nomocītu savu organismu tik tālu, ka tam būtu nepieciešams "restarts" un to iespējams paveikt ar cilmes šūnām, man tādu nebūtu, tās būtu jāmeklē publiskajās bankās par bargu un naudu un tās būtu no svešiem cilvēkiem. Protams, nekas nekad nav 100% droši un vienmēr ir jāsakrīt daudz un dažiem faktoriem, bet šos dažādos faktorus daļu mēs varam ietekmēt. Tas ir līdzīgi tāpat kā ar auto. Mēs iegādājamies OCTA, vai Kasko, tas ir tāpat kā mums pašiem ir dažādas apdrošināšanas polises pret nelaimes gadījumiem, kā drosības spilvens situācijās, kurās mēs neesam noteicēji.
Esam gatavi maksāt Kasko savam auto vairāk kā 200eiro gadā un vairāk, jo, ja nu auto man nozog, ja to "apskādē", vai tas cieš nelaimes gadījumā, man Kasko samaksās, bet 170eiro gadā bērnam cilmes šūnu uzglabāšanai mums līdzekļu nav? Protams, ir arī vēl pirmais maksājums, bet arī to mūsdienās sadala pa daļām, lai cilvēki varētu šo pakalpojumu atļauties. Teiksiet, nekas nav droši un arī šis nav 100% droši, protams, arī apdrošinātāji kādam izmaksā lielāku prēmiju, bet kādam mazāku. Arī mums ģimenē ir bijusi situācija, kad Kasko pilnībā apmaksā auto vērtību pēc avārijas, bet ir bijis gadījums, kad dēlam apdrošinātāji par 18 šuvēm galvā samaksā 15eiro. Ir daudz un dažādi faktori, kas to ietekmē, bet es izvēlos riskēt un nodrošināt ģimeni ar domu "ja nu kas", ar cerību, ka nevajadzēs, jo mēs saglabāsim ne tikai asinis, bet arī audus, kurus laboratorijā ir iespēja pieaudzēt klāt un palīdzēt pie saslimšanām ne tikai pašam mazulim, kura cilmes šūnas saglabā, bet arī ģimenes locekļiem pie dažādām saslimšanām, ne tikai onkoloģijas, šo metodi ASV izmanto arī pie dažādām sportiskam traumām.
Aptaujājot draugus, paziņas, mediķus, visi kā viens teica - dzirdēts ir, "fīča" ļoti laba, vai esat gatavi uz šādu naudas summu? Tie draugi, kuri pēdējos gados ir sagaidījuši savus bērniņus un, kuriem jautājām, neviens šīs cilmes šūnas nesaglabāja, bet, ja uz doto brīdi būtu tāda iespēja, visi no aptaujātajiem kā viens to darītu. Iemesli, kādēļ netika tas paveikts - laika trūkums, neiedziļināšanās, vai arī vienkārši nezināšana par šādu iespēju.
Cik cilvēku, tik arī viedokļu, mēs PAR, kādu izdevumu pozīciju samazināsim mūsu ikdienā par labu šādam "drošības spilvenam" ar perspektīvi nākotnē. Es labāk atsakos no liekas maltītes restorānā, bet sniedzu savai ģimenei ko patiesi vērtīgu.