GAIDĪBAS. SAJŪTAS. PĀRDOMAS: Mans un manu bērnu miegs

Šī tēma bija viena no pirmajām, ko ierakstīju savā plānā, uzsākot rakstīt blogu.

Tagad man ir iespēja redzēt un salīdzināt savas pagātnes rīcības sekas ar diviem bērniem. Man ir iespēja paraudzīties uz sevi, savu pieredzi, attieksmi un saskatīt dažādu rīcības modeļu ietekmi ilgākā laika griezumā. 

Sākšu ar miegu gaidību laikā.

Neplānoti man izmainījas attieksme pret miegu gaidību pirmajā trimestrī. Godīgi teikšu – gulēt vairs man nemaz nepatika iet. Es nespēju izbaudīt to iegrimšanu segās un spilvenos, to saritināšanos un ērtākās pozas ieņemšanu...jo tādas vairs nebija atrodamas. Gulēšanu uz vēdera jau esmu aizmirsusi līdz ar pirmās grūtniecības iestāšanos.

Sliktā pašsajūta tā kā spieda pie zemes un aicināja ieņemt horizontālas pozas, bet iekārtoties nepietika spēka un vēlmes. Aizmigšana notika no noguruma, bez baudas. Un mani pašu tas ļoti skumdināja, jo es taču māku izbaudīt miegu. Man patīk agri iet gulēt un agri celties. Esmu rīta cilvēks. Agrie rīti ar savu dzestrumu un saullēkta gaismu mani tik ļoti uzlādē...sajūsmina, ka es būtu gatava doties pie miera jau pēcpusdienā :D. Pirms grūtniecības labprāt cēlos ar sauli un veltīju laiku saviem ikrīta rituāliem.

Bet gaidību laikā vairs man tā nesanāk: fizioloģiskās pārmaiņas, miega kvalitātes zudums, ikdienas darbi un ģimenes aprūpe prasa savu. Un te nu parādās lielā saikne starp ģimenes ikdienas ritmu, dienas režīmu un maniem resursiem. Esam pamazām nonākuši pie tā, ka visi mūsu ģimenē iet gulēt pats vēlākais 22:00, un es esmu par to ļoti pateicīga Kasparam, kas mani šajā ritmā atbalsta. Es labi apzinos, ka līdz ar jaundzimušo ritms mainīsies. Tanī pat laikā es aizvien vairāk arī ticu, ka konsekventa vecāku rīcība, skaidrs un noteikts dienas režīms nāk par labu gan bērnam, gan vecākiem.

Apmeklējot lekciju par miegu pie Jura Sērmukša Māmiņu klubā, guvu tam apstiprinājumu un papildus izpratni par miega ciklu. Lai arī šķietami nekādu jaunu planētu neatklāju, mazās jaunapgūtās nianses palīdzēja izskaidrot atsevišķas situācijas. Ierodoties uz šo lekciju mani nodarbināja sekojoši jautājumi – režīms un miegs svarīgs ir bērniem un vecākiem, bet kāpēc bērni negrib iet gulēt un kad/kā lai viņus ieradina aizmigt, aizmigt vienā un tanī pat laikā, aizmigt aizvien vairāk pašiem...? Jura Sērmukša atbldes man likās pieņemamas, bet ne līdz galam skaidras– jāvadās no sajūtām, jaieklausās bērnā un no 6-9 mēnešu vecuma var radināt pie rituāliem, kas tad iezīmēs dienas režīmu.

Tieši īstajā laikā manās rokās nonāca žurnāla „Mans mazais“ septembra numurs, kur bērnu neiroloģe, pediatre Vizma Meikšāne raksta:“ Vecāku ziņā ir mierīgā ceļā, ar sapratni un disciplīnu, ierādīt, ka iešana gulēt vienmēr beigsies ar gulēšanu.“ Viņa tāpat piemin ikvakara rituālu nepieciešamību, bērna emociju uzņemšanu(konteinerēšanu) nevis atgrūšanu ar noraidošu attieksmi, dzenot gulēt ar varu. Vizma Meikšāne arī uzskata, ka vecākiem ir jābūt bērnam līdzās, jo bērns līdz pat pusaudžu gadiem nespēj tikt galā ar savām emocijām, kas var rezultāties kaitīgos ieradumos, slimošanās vai paliekošu vientulības sajūtu.

Iejušanās, sajušana un bērna mīlēšana tas viss ir bezgla skaisti, bet ir nepieciešama otra puse – sapratne un disciplīna, rituāli un režīms, konsekventa vecāku rīcība.

Un šinī ziņā man ir saprotama grāmatā „Bērnu audzināšana franču gaumē“ aprakstītā metode, kur vecāki jau no 3 mēnešu vecuma pamazām radina mazulīti iemigt pašam un iemigt bez vecāku iejaukšanās. Tas nenozīmē atstāt vienu pašu bez ievērības, tas nenozīmē nošķirtību no bērna. Šā modeļa galvenais princips balstās uz PAUZI! Vecāki mazliet nogaida un ieklausās bērna saucienā. Cienot viņa izpausmes, ticot tam, ka viņš vēlas gulēt un vēlas to apgūt pats, ļaujot bērnam arī mazliet paraudāt. Ar Hēru un Luīzi man tas pārāk neizdevās, sirds sažņaudzās un gribējās mazulīti uzreiz glābt- ņemt rokās, pabarot, atkal ieaijāt un visādi citādi palīdzēt viņai. To nu es turpināju darīt vēl ilgi un kaut kādā mērā vēl joprojām. Man pašai tas nebūt nav viegli – es tieku ierauta nemitīgā palīdzēšanā. Bērns sagaida, ka viņam visu laiku kāds palīdz, pašam jādara daudz mazāk. Brīžiem Luīze apsēžas uz krēsla un saka:“Palīdzi man saģērbties“, lai gan bērnudārzā dara to visu pati. Tādās reizēs man ir viņai sakāmais – „Es nevaru palīdzēt tam, kurš pats neko nedara“.

Domājot par šo visu, es jūtu patiesību tajā, ka jau zīdaiņa vecumā mēs varam palīdzēt bērnam būt pašam, varam viņam ar mīlestību un savu gādību arī atļaut iepazīt sevi, jauno vidi un pierast pie tās. Mēs uzņemamies atbildību par bērniem, bet mums nav jādzīvo bērnu dzīve, mums viņi ir jāatbalsta, bet nav jādara viņu vietā, mums viņi ir jāmīl, neaizmirstot cienīt un mīlēt pašiem sevi.

Te nu atkal atgriežoties pie sava miega gaidību laikā un padalīšos ar pāris paņēmieniem, kas man palīdz vieglāk iemigt. Pirmkārt, tā noteikti ir vide- man patīk manas majās, mana gulta, patīk skaista un aromātiska gultasveļa, patīk vakaros šad un tad aizdegt sveces, izdzert nomierinošu tēju, pameditēt. Tagad man patīk un ir nepieciešama arī kaudze ar spilveniem, ko sakrauju kā atzveltni un iekārtojos uz gulēšanu gandrīz pussēdus pozā.

Kopā ar bērneļiem, visus sīkumus un nianses izpildīd nesanāk, tad nu cenšos izbaudīt to, kas sanāk un kas man ir. Mums ar Luīzi, tāpat kā ar Hēriņu šajā vecumā, ir vakara rituāls – nomazgāties kopā un lasīt pasaku vecāku gultā, samīļoties un tad ar kādu dziesmiņu vai tapat klusumā es vēl pasēžu pie viņas gultiņas.

Kad miega kvalitāte sarūk neērtību, dažādu nepatīkamu sāpju vai vienkārši biežo toletes apmeklējumu dēļ, gribas bērnus pēc iespējas ātrāk nolikt gulēt... un tur nu iestājas trauksme. Šī vēlme paliek pat agresīva, pret bērniem uzstājīga un neiecietīga, jo „man taču arī nāk miegs“. Pašas izrunātās frāzes vēl uzkurina mazo ugunskuru, rezultātā neapmierinātība un spriedze. Savukārt mazie sāk pieprasīt aizvien jaunus rituālus, novilcināt laiku un pretoties gulēt iešanai.

Ja nu tomēr man ir izdevies pa dienu vēl atgulties diendusā, es spēju vakara rituālu ar bērnu izbaudīt bez lieka satraukuma. Ieslēdzot izpratni, ka viņam vajag manu mierinājumu uz nakti, viņam vajag manu uzmanību un apskāvienus izbaudīt nevis aprauti, bet līdz pašiem sirds dziļumiem. Ātri pieminēšu par mīlestības valodām - Luīzei, piemēram, nav tik svarīgas dziesmas un pasakas, cik pati sēdēšana klēpī un apskāvieni līdz brīdim, kad viņa, nevis es, vēlas no tiem atraisīties.

Tad nu izriet, ka otra lieta, kas man palīdz iemigt – ir saglabāt mieru un bērnus likt gulēt vienā un tajā pašā laikā nekoncēntrējoties uz minūtēm, tomēr paturot prātā stundas.

Tas ne vienmēr ir vienkārši. Gan tāpēc, ka tādas aktīvās mammas kā es dienas laiku cenšas izmantot „lietderīgi“ darbos skrienot nevis diendusā pūšoties, gan arī tāpēc, ka mazie bērni viltīgi grib saņemt maksimālo. Un tur nu viņus vainot nevar.

Es tāpat, gatavojoties dabiskajām dzemdībām, cenšos apgūt visus instrumentus un uzstājīgi cīnos par savu neskatoties uz dakteru vēlmi ielikt mani ierastajos rāmjos.

Izprotot šis kopsakarības, notiek daudz apzinātāka sevis un bērnu disciplinēšana – vadoties no iespējām, pa dienu tomēr pašai pagulēt, lai pietiktu spēka ieturēt uzņemto ikdienas režīma kursu. Gaidot jaundzimušo, es cenšos izdarīt to, ko es varu izdarīt nezaudējot prieku no darāmā, tas vairo manus resursus nevis samazina un tad ļauj vairāk izbaudīt kopā būšanu ar bērniem un ģimeni. Un pats svarīgākais- es neko no darbiem neplānoju uz pēcdzemdību periodu. Tas laiks, vismaz 6 mēneši, būs veltīts mazulītim. Ja būs kāda iespēja radoši padarboties – tas būs kā bonus nevis norma.

Iepriekš es šos principus neievēroju nedz ar Hēru, enedz ar Luīzi. Es ātri atgriezos studijās vai darbos un gaidot no sevis tādu pat atdevi kā iepriekš, drīzumā saskāros ar spēku izsīkumu, iztukšošanos un depresiju. Nemitīgi dzīvojot spriedzē par to, kas vēl jāizdara, nekāda dzīvošana ar bērniem šeit un tagad nesanāk. Bērni mums to rāda un māca. Esi ar mani, nevis ar nakts vai nomoda sapņiem nākotnē...

Dekrēta atvaļinājums, kuru man kā pašnodarbinbātajai ir iespēja uzsākt daudz ātrāk, tieši tam ir domāts – gaidīt mazulīti apzināti, sevi pieradināt pie jaunas kārtības un režīma, meklēt un atrast savus resursus, lai izbaudītu gaidības, lai piedzīvotu dabiskas dzemdības, lai būtu kopā ar ģimeni pilnvērtīgi. Lai mums izdodas!