GAIDĪBAS. PĀRDOMAS. SAJŪTAS: Kad Tā diena ir pienākusi

Šodien aprit tieši viens mēnesis kopš Laimas Rozes un arī manas dzimšanas dienas. Ļoti piesātināts sajūtās, domās un atziņās bija man šis laiks. Savu dzemdību stāstu es uzrakstīju jau pirmajās dienās pēc dzemdībām, kad eiforijas pārņemta, pārlaimīga tvēru un pierakstīju katru atmiņu. Es vēlējos to saglabāt visos smalkajos sīkumos aprakstītu, neko nepalaist garām, lai nodotu vēlāk savām meitām. 

Šī būs tikai maza daļa no tā, neliels ieskats manā dzemdību stāstā.

***

Es vēlējos, lai mana mazulīte pārāk neatliek savu dzimšanas dienu un pamazām biju viņu tam arī noskaņojusi, gaidot viņas ierašanos jau 39.nedēļā. Un tā arī notika. Viņa tam bija gatava, es biju gatava. Arī mans ķermenis dzemdībām gatavojās jau pāris nedēļas pirms noteiktā termiņa un pārsteidzošākais bija pat tas, ka augļūdeņi sāka noplūst maz pamazītēm vairāku dienu garumā. Trenniņkontrakcijas kļuva aizvien regulārākas un pilnmēness laikā 14.decembrī man šķita, ka nu tā diena jau būs pienākusi. Tik daži darbi vēl nebija apdarīti un iepriekšējā nakts slikti gulēta, lai savā spēkā es varētu ļauties dzemdībām... Man tika dotas vēl pāris dienas, lai to labotu.

Tas notika 16.decembra naktī. Un notika ļoti tuvu tam, kā es aprakstīju savā dzemdību plānā, tik ar dažām atkāpēm un prāta neiedomātām detaļām.

Kad visi bija devušies pie miera, ap 23:00, es jutu ka augļūdeņi sāka līt aumaļām un kontrakciju spēks strauji pieaug. Es biju tik ļoti gatavojusies, tik ļoti daudz lasījusi, apguvusi, trennējusi...bet nu tas bija pa īstam, pavisam savādāk nekā to var iztēloties. Es iegāju vannā ar aizdegtām svecēm un starp kontrakciju ļāvos Kaspara masāžai un rūpēm. Tagad to atceroties, es ļoti priecājos, ka vismaz tik daudz izmantoju no savām skaistajām dzemdību sagatavēm, jo vēlāk tam visam man vairs nebija nekādas nozīmes un vajadzības. Ilgi vannā palikt tomēr nespēju, kontrakcijas pieņēmās spēkā un drīz vien gribējās kāpt ārā. Pēc vecmātes ieteikuma, dzemdībām biju sagatavojusi Kaspara kreklu, lai viņa spēks ir ar mani. Uzvilkusi to, es spēru jau pirmo soli tuvāk savas mazulītes dzimšanas dienas brīdim. Tā es to jutu.

Izkāpusi no vannas es vēl paspēju iedot buču savai mīlulītei Luīzei, kurai bija atbraukuisi pakaļ krustmāte. Un labi ka tā, es redzēju bažas un satraukumu viņas acīs un man trūka vārdu, lai viņu mierinātu. Mēs bijām runājušas par dzemdībām un lasījušas grāmatiņas, bet pilnībā savu satraukumu es apslēpt nespēju. Manā satraukumā nebija baiļu, tik tādi meklējumi sajūtas, pozas un elpošanu saskaņojot. Un pirmās stundas man tā arī pagāja- taustoties. Prātā nemitīgi pārcilāju – kā vajag, bet ķermeniskie instinkti gribēja darīt pa savam. Tas šķita kā apgūt auto vadīšanas prasmes – tik daudzas lietas aptvert un darīt vienlaikus... un tas bija tikai sākums. Atceros, ka tikai un vienīgi šajā sākumposmā es paspēju padomāt par savām rētām – divu ķeizargriezienu rētas tagad piedzīvoja savu pārbaudījumu. Es tās samīļoju un novēlēju tām būt stiprām, un drīz vien par tām arī aizmirsu.

Kontrakciju laikā es vēlējos palikt viena un man nevajadzēja neviena un neko, tikai sevi un pilnu savu uzmanību. Es atskārtu, ka citu klātbūtne mani novērš, mazina manu spēku, grib izprovocēt žēlošanos. Visstiprākā es biju pati ar sevi. Savukārt starp kontrakcijām es ļāvos glāstiem, kādai masāžai, palīdzīgai rokai vai padomam. Laika sajūta pazuda, es biju savā dzemdību pasaulē. Atradusi ērtu sēdus pozu, es neko negribēju mainīt, jo, protams, jebkuras izmaiņas palielināja sāpes. Dūla Līga ieteica tomēr pamainīt pozu un aiziet uz toleti. Tur nu man parādījās jauna sajūta- vēlme spiest. Dūla ieteica dziļi elpot, ģērbties un doties ceļā uz Siguldas slimnīcu. Viņa saglabājot pilnīgu mieru klusiņām bija uzturējusi saraksti ar vecmāti, lai abas pieņemtu lēmumu par īsto ceļā došanās brīdi. Tas brīdis bija pienācis. Pārbrauciens bija man īsts pārbaudījums. Aukstuma drebuļi mani kratīja, es biju sarāvusies čokuriņā, vislabāk jutos četrāpus, katra ceļa bedre satricināja visu manu dzemdību pasauli ar jaunu sāpi. Automašīnā aizmugurējo krēslu atzveltnes bija nolaistas, tur saliktas somas, matracis, pufs un sega – man kārtīga miga. Kad iekārtojos un spēju atkal normāli elpot, es pamanīju Dienvidu tilta gaismiņas.

Bija kādi 3:30, agrs tumšs rīts bez sniega. Iekšā man viss gavilēja, ka ar mani VISS notiek tā kā tam jānotiek. Es biju labi pastrādājusi, teica dūla – atvērums bija, nav ne jausmas cik liels, bet vēlme spiest liecināja par manu gatavību izstumšanas fāzei. Nācās papūlēties nespiest. Ceļš uz Siguldu bija tik tikko uzsākts. Es biju nometusies četrāpus un galvu ierakusi segās, atļāvos vaidēt un īdēt, ņeļaujot nevienam runāt manu kontrakciju laikā. Un esmu par to dūlai un Kasparam bezgala pateicīga, viņi bija profesionāla atbalsta komanda- mierpilni darītāji. Viņi klusēja, kad es to lūdzu, un runāja, kad biju gatava viņus uzklausīt. Piebraucot pie slimnīcas, es atceros, kā neļāvu durvis mašīnai atvērt, kāmēr kontrakcija bija beigusies.

Siguldas slimnīcā vecmāte Aija mani jau gaidīja. Drīz vien pēc apskates man ļāva kāpt vannā. Tas bija tik ļoti patīkami pēc āra aukstuma, ceļa kratīšanās un pārvietošanās pārbaudījumiem, ka man gribējās atslābt ...Tik tas vairs nebija tas brīdis atslābumam. Vajadzēja aktīvi realizēt savu izstumšanas fāzi – spiest, izsumt un atdot savu bērniņu šai pasaulei. Šī nu atkal bija jauna ķermeniska pieredze un sajūta, ko vajadzēja ar pateicību pieņemt un ar kontrakciju sadarboties. Es atkal savu laiku taustījos šajās sajūtās, elpošanas saskaņošanā un savā muskulatūrā, ar kuru spiešanai vajadzēja notikt. Sausie trenniņi ir tikai pieņēmumi, jo kontrakcijā viss ir savādāk. Turpat aiz sienas bija vēl viena dzemdētāja. Viņas sisināšana-vaimanas mijās ar manējām. Un man tas brīžiem pat palīdzēja, atgādināja par elpošanu un likās, ka ir vēl kāds, kas mani saprot. Vecmāte man ierosināja uzlikt mūziku, bet es telefonu biju aizmirsusi somā un visa mana playliste palika neskarta. Tāpat arī sveces un aromātiskās ēlļas, vizualizācijas bildes un citi atribūti palika neizmantoti...manā dzemdību pasaulē neko no tā nevajadzēja. Man līdzās bija viss nepieciešamais – gādīga vecmāte, mīlošs Kaspars, izpalīdzīga dūla un es pati savā spekā kopā ar savu mazulīti  - gatavas piedzimt. Pēdējā stunda bija pati grūtākā. Ko nozīmē „spiest sāpei uz galvas“ nevar īsti izteikt vai aprakstīt. Ķermenī veidojās pretruna – sāpe Tevi griež un plēš, bet Tu duries tai virsū bez sevis žēlastības. Un tieši tajā brīdī, kad sāk pārņemt jau tāds kā izmisums, kārtējo reizi spiežot no visa spēka un kārtējo reizi piedzīvojot mazulītes atslīdēšanu, sāc aptvert, ka nedaudz egoisma un sevis žēlošanas ir vēl kaut kur paslēpies. Pats grūtākais beigu posmā bija realizēt trīs pilnas un efektīvas izelpas vienas kontrakcijas laikā. Ieelpot pilnu krūti otro un trešo reizi kontrakcijas laikā man izrādījās sarežģīti. Es atkal mēģināju tik daudzas lietas aptvert, saprast un piepildīt vienlaicīgi. Es ļoti centos būt šajā procesā līdz galam, darīt visu ar pilnu atdevi un jaudu.

Un es nezinu vai tas bija mazliet augošais satraukums telpā vai mazs izmisums manā prātā, kad mazulīte atkal atslīdēja atpakaļ... es beidzot atļāvu tam notikt – lai plīst, ja kaut kas plīsīs. Es saucu savu meitiņu un domās mīļoju. Un tie bija vairāki sāpīgi kontrakciju viļņi, kur es nesaudzēju sevi un spiedu arī kontrakcijas izskaņās...un VIŅA izslīdēja ūdenī kā tāda maza zivtiņa. Kādu mirkli viņai ļāva pabūt zem ūdens, tad galviņu izcēla, tad ķermenīti ievīstīja manā sagatavotajā autiņā ar sarkana dzīpara Laimas zīmi un noguldīja man uz krūtīm. Viņa bija tik mierīga un es tik pārlaimīga. Es ilgi nespēju aptvert šo notikušo brīnumu. Bija 17.decembra 7:28 rīts.

Es viņu pati savā spēkā piedzemdēju, ar mīlošu cilvēku gādību un Dieva svētību. Un, ja man būtu jāpiedzīvo šis viss atkal no jauna, es darītu visu tieši tāpat – gatavotos atkal tikpat dedzīgi un neatlaidīgi, tikpat pašaizliedzīgi ļautos sāpei un tikpat spītīgi sekotu savam mērķim, neklausoties citu bailēs, bet klausoties savā varēšanā.