Gada vecmāte: Bēbīšu ķērāja Elīza Romānova

Lai gan šīs nebija mūsu pirmās dzemdības, apkārt klīstošie nostāsti radīja mazu uztraukumu, vai arī šoreiz dzemdēt Rīgas Dzemdību namā? Ar vīru runājām, ka pirmajā reizē mums paveicās ar lielisku vecmāti, nu, nevar būt, ka mums paveiksies vēlreiz.

Tomēr dienā, kad viss sākās (patiesībā, līdz pat pēdējam mirklim neticēju, ka viss notiek pa īstam, jo vēl taču mēnesis laika), devāmies uz Miera ielu, Rīgas Dzemdību namu.

Atzīšos, ka vairs neatceros, kāds laukā bija laiks, jo visu ceļu līdz Dzemdību namam un arī uzņemšanā smējāmies. Smējāmies, jo šķita, ka tas ir joks, nevis īstenība, ka vēl taču ir laiks, bet nē – mūsu mazulīte jau bija pusceļā.

Nonākuši Dzemdību centrā, ar vīru gaidījām, kas nu būs? Kuru vecmāti mums šoreiz būs piespēlējis Dieviņš? Un tad sprigani atsperīgā solī, ar platu smaidu sejā dzemdību telpā ienāca vecmāte Elīza. Tajā brīdī abi ar vīru saskatījāmies un pie sevis nodomājām: „Mums ir paveicies! Viss būs labi!”

Elīza ir vecmāte, par kuru droši var teikt, ka viņa ir cilvēks īstajā vietā. Dieviņš viņu ir sūtījis uz zemes ar misiju kļūt par bēbīšu ķērāju (tā vismaz šo procesu dēvē pati Elīza). Mūsu lieliskā vecmāte nav kundzīte iestīvinātā halātā, kura dzemdību procesā pieprasa bezierunu paklausību, sterilu klusumu un nulles emocijas. Dzemdību laikā viņa kļuva par mūsu tuvāko cilvēku, sargeņģeli, uz kuras mierīgo un nosvērto seju paskatoties vien jau bija skaidrs, ka viss ir kārtībā un norit pēc plāna. Vienubrīd, lai meitiņa saņemtos un kļūtu aktīvāka, Elīza ierosināja, lai ieslēdzam mūziku. Jāteic, ka, gatavojoties dzemdību dienai, biju sagatavojusi mīļāko dziesmu sarakstu, taču nedaudz kautrējos un baidījos to ieslēgt jo nezināju, vai personāls pret to neiebildīs. Tomēr, ja pati vecmāte ierosina un saka, ka bēbītim patiks, tad nav divu domu. Slēdzām iekšā un gaidījām, kad pasaulē nāks mazulīte. Tā nu mūzikas pavadībā, dažbrīd iedungojoties arī pašai Elīzai, novembra skaistākajā trešdienā pasaulē nāca mūsu mazulīte. Un, šķiet, tajā brīdī apstājās visa pasaule, tikai telefonā esošā Youtube aplikācija, kura randomā atskaņoja manis izvēlētas dziesmas, tieši tajā mirklī, kad Elīza savās rokās noķēra mūsu mazo Laumiņu, kā zinādama sāka spēlēt Dona „Tev piedzims bērns”. Un tajā mirklī pat mūsu fantastiskā vecmāte atzina, ka viņai nobira laimes asariņa.

Esam pateicīgi visiem augstākajiem spēkiem, ka šajā mums nozīmīgajā dzīves mirklī mēs bijām kopā ar Elīzu, kura mums, apjukušajiem jaunajiem vecākiem, atgādināja, ka laiks taču uzņemt pirmo kopīgo fotogrāfiju.

Elīza, paldies Tev par atbalstu mums tik svarīgajā brīdī. Un lai vēl daudz bēbīšu izdodas noķert!