Es atguvu iespēju dzīvot

Liene MāmiņuKlubs.lv
Liene MāmiņuKlubs.lv 6. decembris 2017 00:00
1338

Jau rīt, t/c Domina Shopping tiks atklāta izstāde ”Māmiņ, es Tevi mīlu!”. Izstādē varēs iepazīsties ar to meiteņu stāstiem un foto, kuru grūtniecības laiks un bērniņa gaidīšana, noteikti atšķiras no mums ierastajiem gaidīšanas stāstiem.

 Šo meiteņu stāsti, daudzos gadījumos ir sākušies ar vardarbību mājās, vai dzīvi bērnu namā. Šie stāsti ir sākušies, jo fakts – grūtniecība, viņu dzīvē, ir ienācis negaidīti un neplānoti. Viņu priecīgā ziņa par grūtniecību palikusi tikai viņām. Vienām pašām. Un nu jau arī Bēbīšu mājas mammai Agnesei, kas ikdienā par topošajām un jaunajām māmiņām rūpējas ik dienas.

Te Leldes (vārds mainīts) stāsts:

"Mana nonākšana “Bēbīšu mājā” Tukumā sākās ar to, ka es mammai nebiju vajadzīga, jo viņai svarīgāks bija alkohols, iespējams, tādēļ nonācu bērnu namā, kurā pavadīju ilgu laiku. Bet tikai desmit gadu vecumā nonācu savā pirmajā audžuģimenē, kas raisīja lielu cerību manī, ka beidzot būšu mīlēta un nebūšu viena, bez vecākiem un šajā ģimenē bija daudzi citi mana vecuma bērni, kas man nedaudz atgādināja bērnu namu, bet vismaz es nebiju viena pati.

Dzīvojot divus gadus audžuģimenē, novēroju, ka viss nemaz nav tik skaisti, kā biju izsapņojusi dzīvojot bērnu namā, bet tā kā nekad iepriekš nebiju jutusi vecāku mīlestību un kopību, kādu var radīt tikai brāļi un māsas, tad nelikos traucēta ar šīm domām par to, ka kaut kas nav kārtībā. Bet neilgi pēc manas 12 dzimšanas dienas, notika kaut kas negaidīts, kas tāds, kas attaisnoja manas bailes par audžuģimenes dīvaino uzvedību – mums pievienojās vēl 10 bērni no bērnu nama, kas bija vēl tikai mazuļi, bet tagad mums katram bija savs mazulis, nevis mūsu audžuvecākiem, bet mums, vēl bērniem esot, katram pa mazulim.

Var jau būt, ka man bija lielas bailes atkal tikt pamestai un tādēļ spēju divus gadus paciest mazuļu pieskatīšanu, nepieciešamību tikai pēc pusnakts pildīt mājas darbus, ja spēki to atļāva, un par nepaklausīgu izturēšanos saņemtos sitienus ar šļūteni un draudus par nosišanu, ja kādam izrunātos.

Mēs visi bijām vienā pozīcijā, vienā lielā bedrē, kas bija vēl sliktāka par manu māti alkoholiķi un dzīvošanu bērnu namā, kur man nebija neviena tuvinieka.

Es jau biju pieradusi pie visiem, arī pie mazajiem pienācējiem, kurus mēs, nedaudz vecākie, varējām pasargāt no ļaunuma. Iespējams tādēļ es saņēmos nolikt savas bailes malā un 14 gadu vecumā piezvanīju Bāriņtiesai, jo visi klusēja bailēs par kārtējiem sitieniem un vēl sliktākām sekām, jo mēs visi gribējām dzīvot, pat ja dzīvošana nozīmēja, ka mūs sit ar dārza šļūteni.

Bāriņtiesa saprata mani un atbrauca parunāties ar audžuvecākiem, bet viņi tikai smējās par manu “izdomāto” stāstu. Un es atkal baidījos, baidījos, ka man neticēs un pēc bāriņtiesas aizbraukšanas, mani nositīs. Par laimi, man vēl bija saglabājušies pierādījumi par audžuvecāku vardarbību – ar zilumiem noklātas kājas. Un tagad vairs neviens nesmējās, pat ja vardarbīgie audžuvecāki visu centās noliegt, es biju dabūjusi savu iespēju dzīvot."

Labdarības izstāde būs skatāma visu decembra mēnesi un 2018. gada 6. janvārī tā noslēgsies ar labdarības koncertu.

Būsim kopā un palīdzēsim. Lai mammas nepaliek vienas. Lai viņas, jūt, ka esam ar viņām kopā. Lai viņas zina, ka šajā dzīvē tām ir arī iespēja uzrakstīt jaunu stāstu, nevis samierināties ar to, kādu to izveidojuši citi!

 20171205112554-91043.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies