Eņģelis!

Sveikas topošās un esošās māmiņas! :)

Rakstu, lai dalītos savā stāstā, jo šķiet, ja neuzrakstīšu kādam, šis smagums paliks manī.. 
Šis būs skumjš stāsts, bet mans.
Pavasarī uzzināju, ka esmu bērniņa gaidībās..prieks un laime mijās kopā ar bailēm un satraukumu, kā jau katrai kurai grūtniecība norit pirmo reizi. Viss sākumā bija ļoti forši. Ne nelabumi, ne dīvainie ēšanas izgājieni utt..arī pie daktera laikā aiziets, 8.gr. nedēļa, pirmais USG un rekomendācijas no dakteres, nodotas analīzes..Viss lieliski. Ļoti gribējām mazulīti, sapņoju par to, ka pienāks laiks un viņš jau būs manās rociņās..ka varēšu viņu mīļot un skūpstīt, mīlēt..savu vēderu līdz šim tik ļoti vēl nebiju pētījusi..protams, tik strauji jau viņš neaug, bet man patika nostāties pie spoguļa un iedomāties, ka pēc kāda laika viņš būs krietni lielāks..Savam puncim jau tad teicu un solīju,ka viņu nosargāšu un,ka viss būs labi un mēs tiksimies, viņam tikai jāaug un jābūt stipram..Gāja laiks un viss likās, ka ir labi. Ar priecīgo vēsti nesteidzām dalīties..Gribējām nogaidīt drošās 12.nedēļas..Ziņu,ka gaidam mazuli zināja tikai mani vecāki..Likās, vēl cietiem tas nav jāzina..Bet varbūt tomēr šajā priekā vajadzēja dalīties ar sev tuvajiem un mīļajiem? Bet kas to, lai tagad zina, vai tas būtu ko mainījis..
Taču pienāca rīts ko nebiju iedomājusies, tikai lasījusi citu pieredzes forumos..aizgājusi uz wc sapratu, ka ir sākusies neliela, tiešām minimāla smērēšanās (bija 12.gr. nedēļa), rakstīju dakterei un saņēmu uzreiz atpakaļ zvanu un tad arī visu sīki izstāstīju..Daktere mani mierināja, ka iespējams ir plīsis kāds asinsvadiņš, ka tā mēdzot notikt..Tajā pašā dienā vispār bija sarunāta arī vizīte pie viņas. Viņa teica,ja nekas nesāpot un nesākas stiprāka asiņošana varu gaidīt līdz vizītei..Tā arī darīju..jo nekas nesāpēja, asiņošana tiešām bija minimāla..Ielīdu atpakaļ gultā blakus pie sava vīrieša, taču aizmigt vairs nespēju..pa riņķi domās malu, kas tas varētu būt un kas notiek.. Arī mīļotais vairs nespēja aizmigt, jo satraucies par mani..
Pienāca laiks doties uz USG. Ar bailēm un lielām cerībām braucu pie dakteres. Bija sarunāts, ka draugs arī piebiedrosies.. aizgājusi pie dakteres, galvenais ko gribēju zināt vai ar grūtniecību viss ir labi..Taču USG atklājās, ka mazulis kopš pēdējās USG reizes ir paaudzies tikai mazliet un tad apstājies..Kā apstājies? Kā tas var būt? Taču pēdējā USG viss bija labi, šādas domas bija manā galvā tikai nespēju tās izteikt skaļi..neko vairs nesapratu.. sāku raudāt, jo negribēju ticēt..Daktere paziņoja,ka tā mēdzot notikt ar daudzām..
Nespēju klausīties tam ko viņa runā..aiz durvīm gaidīja mīļotais, kurš ienāca iekšā..bija jau sapratis,ka kaut kas nav labi, jo bija dzirdējis mani raudam..redzēju viņa acīs asaras..tas bija skumjākais brīdis..es sašļuku..neko vairs nedzirdēju, jo galvā bija jautājumi kā un kas notika? Daktere teica,ka varu nedēļu gaidīt līdz pats viss tālāk notiksies (tā saucamā tīrīšanās), pieminot, ja pēc nedēļas nekas nenotiks jādodas uz slimnīcu.. Aprunājos ar dakteri, viņa izstāstīja kas man tālāk ir jādara un devāmies mājās..
Bija tukšums. Raudāju un vainoju sevi. Domāju visu laiku, ko es izdarīju tādu,lai nāktos man šādi to visu ciest..Gribēju 12.gr nedēļas usg bildīti uzdāvināt savam vīrietim jo iepriekšējā dienā nosvinējām viņam dzimšanas dienu..Un tāda izvērtās viņa dāvana, mūsu pirmais bērniņš.. bijām zaudējuši..
Gāja laiks, pilns sāpju un skumju.. Ar daudziem sev uzdotiem jautājumiem..
Uz slimnīcu nevajadzēja braukt..viss kam bija jānotiek notika naktī pirms slimnīcas.. vairāks stundas mocījos ar sāpēm..jutu, ka man tās jāizdzīvo, jo likās esmu kaut kur kļūdījusies un šādi Dievs mani soda..To visu uzvācu uz sevi un šajās sāpēs ik pa laikam dzīvoju aiz vien..
Kaut kur pēc tā visa lasīju,lai atvadītos no sava eņģelīša, vajag uzrakstīt viņam vēstuli un vēstulē izlikt visu savu sāpi..tā arī darīju. Uzrakstīju vēstuli. Likās ir palicis labāk, taču vēl aiz vien ir brīži kad mani pārņem nenormālas skumjas un tukšuma sajūta..Tik ļoti gribējām bērniņu.. Daudz par to runājām. Arī pēc šī notikuma runāju ar savu mīļoto, jo vajadzēja kādam uzticēties un izstāstīt to kā jūtos, cik izmisusi esmu, cik tukša jūtos..Arī viņu uzklausīju. Dalijāmies savās sāpēs.
Visu laiku domāju par to ko dzīvē esmu tādu smagu izdarījusi, kur esmu kļūdījusies, ka man tika tik ātri atņemta šī laime un šī cerība..

Ir pagājuši mēneši un sapņi par bērniņu mani neatstāj, taču sirdī ir palikušas bailes vai tas neatkārtosies vēl kādu reizi..

Protams, vēl varētu stāstīt par savu šo smago pieredzi un iedziļināties visā..Bet vai vajag? ..un tomēr gribēju šo stāstu uzrakstīt ar cerību,ka paliks vieglāk..

Ar draugu neatmetam cerības, ka arī mums idzosies tikt pie bērniņa un, ka šoreiz viņš neaizmuks no mums..Jo galvā ik pa laikam ir domas, kāpēc tas tā notika, kāpēc ar mani, ar mums, pie kā es biju vainīga, ko es darīju nepareizi..Varbūt bez folskābes man vajadzēja vēl kādus vitamīnus dzert, kaut ko papildus..bet es taču gāju pie dakteres ar cerību, ka viņa man visu pateiks, kas man ir jādara..tikai pati pēc tam sāku lasīt forumus un mēģināt noskaidrot, kas varēja notikt un kas man ir trūcis..ir aizdomas un ir pieņemti daži secinājumi..taču to atgriezt nav vairs iespējams..Nav iespējams to visu labot, lai cik ļoti es to vēlētos..Sirds sažņaudzas un acīs sariešas asaras apzinoties,ka varbūt kaut ko varēju darīt, lai tas nenotiktu..bet kurš gan varēja iedomāties ko tādu..Mēs katrs taču domājam, ar mani jau nekad!..

Ar šo stāstu un manu pieredzi gribēju dalīties, jo varbūt kādai ir bijis līdzīgi..

Ar draugu tagad baudam dzīvi..ar cerībām, ka arī mums pieteiksies bērniņš un viss arī mums beigsies laimīgi.. 

Un es zinu, ka mūsu eņģelis, tur no augšas sargā mūs!