GAIDĪBAS. SAJŪTAS. PĀRDOMAS: Emocijas neliek mieru!

Šodien skaisti līst lietus, pilsētas centrā ielas esot pārplūdušas un satiksme stājas, bet man izdevās apdarīt savus darbus rīta pusē un tagad, izbaudot sava bērna diendusas mieru, kopā ar siltu tēju izgaršošu pēdējā laikā aktualizējušās tēmas pārdomu augļus. 

Kādā kārtējā tikšanās reizē ar Līgu Zelmeni-Laizāni, kas vēl aizvien no sirds dalās savās zināšanās un pieredzē, es uzzināju par emocionālo konteinerēšanu. Uzzināju gan praktiski- daloties savās emocijas ar Līgu kā PEP mammu, gan teorētiski – uzņemot Līgas zināšanas un pamazām tās sakārtojot savā prātā. Sajutu šīs tēmas rezonansi sevī, tās dziļumu un aktualitāti. Mana šā brīža aktualitāte, protams, saistās ar gaidībām. Mana emocionālā jūtība ir paaugstināta un vēlme vēl vairāk sevi un savas vajadzības saprast ir tikai augusi. Primāri, lai pēc iespējas labāk sagatavoties dabiskām dzemdībām un harmoniskam pēcdzemdību periodam. Bet pāri tam visam – lai turpinātu pilnveidoties un lai būtu pēc iespējas labāka mamma saviem bērniem, saprotot pagātnes kļūdas un mācoties no tām.

Mēs –sievietes, iespējams apzināti vai neapzināti savas sievišķās būtības vadītas, esam meklējušas draudzenes, biedrenes, kolēģes vai profesionālas atbalsta personas, lai izrunātu uzkrāto, atbrīvotos no smaguma sajūtas krūtīs un uzlādētos emocionālās skaidrības ūdeņos. Esam lasījušas grāmatas, izmēģinājušas dažādus sporta veidus, terapijas un meditācijas, jo, protams, ne tikai vārdi mūs dziedina. Par to noteikti uzrakstīšu kādā citā blogā, jo baudu un resursus tas noteikti sniedz.

Tomēr šoreiz pievērsīšos tieši vārdiskajam emociju atbrīvošanas, nodošanas-pieņemšanas veidam, ko tikai nesen iepazinu kā emocionālo konteinerēšanu.

Mana atziņa ir tāda, ka izrunāšanās ar dzirdīgu un Tevi saprotošu cilvēku mums tik un tā ir nepieciešama, lai arī ko un kā mēs darītu pašas savā nodabā. Vēl jo vairāk, gudra atbilde pareizos vārdos spēj mainīt mūsu attieksmi un līdz ar to arī mūsu dzīvi. Tas ir svarīgi gan pieaugušajiem, gan bērniem.  

Par mammu nepiedzimst, par mammu kļūst. Un tas ne vienmēr notiek uzreiz pēc bērna dzimšanas, mammas loma ir ļoti plaša, darbiņš ļoti ietilpīgs un ļoti grūts, jāmācās ir uz katra soļa.

Viens no mammas uzdevumiem ir palīdzēt bērnam tikt skaidrībā un tikt galā ar savām emocijām. Iemācīties tās atpazīt un pieņemt, atbrīvoties no liekajām. Tomēr ne vienmēr mamma pati ir saņēmusi šādu pieredzei un apguvusi, kā ar tām tikt galā. Nemaz nerunājot par zināšanām, kā labāk uzņemt un palīdzēt pārstrādāt emocijas saviem bērniem. Uzņemt ar izpratni, mīlestību, skaidru skatījumu, bez nosodījuma un papildus emocionālā lādiņa. Protams, dzīve mūs norūda un bērni pieprasa, mīlestībā mēs pamazām to mācāmies. Bet var būt tieši pretēji- ignorējam!?

Vai esat dzirdējuši –

• · Nu, ko Tu raudi! Atradusies problēma!
• · Īsti vīrieši neraud!
• · Ko viņu mierināt, manipulē tik ar mums!
• · Noslauki puņķus un asaras, gana liels(-a) jau esi!
• · Tak teicu tev - nelien!
• · Paraudi, paraudi, mazāk čurāsi!
• · Tas tāds sīkums, līdz kāzām sadzīs.

Visas šīs frāzes ietver nevērību pret bērna emocijām, atgrūšanu. Esmu tās daudz dzirdējusi, kādu no tām diemžēl esmu arī teikusi savām meitām. Tas viss liecina par uzkrātām, nepārstrādātām emocijām- mūsu trauks tajā brīdī ir pilns. Bet bērnam emocijas rodas visu laiku, strauji plūst un mainās. Tieši mūsu attieksme pret tām, rada viņa izpratni par emociju nozīmību, viņa paša svarīgumu un tālāko rīcību. Noraidoša un nevērīga attieksme radīs sajūtu, ka „šādas“ emocijas jāapslāpē vai „tādas“ nedrīkst izpaust citiem, bet „tās“ vispār ir liegums. Savukārt savu emociju noliegšana, izliekoties, ka tādas nejūt, vai izliekoties, ka jūti ko citu, patērēs ļoti daudz enerģijas un atvērs ceļu nepatiesai pašizpratnei un attieksmei pret sevi un citiem. Un lieki piebilst, cik graujoša ietekme un tālejošas sekas būs vecāku nepārstrādāto emociju uzkraušanai saviem bērniem...

Pašas būdamas pilnas ar emocijām, mēs nespējam uzņemt tās no citiem, savā attieksmē paliekam nevērīgas un noraidošas, kas noteikti nerada mīlestības pilnu gaisoti mājās. Drīzāk pretēji – nevērība izraisa neiejūtību, neiejūtība var novest pie agresijas, kam seko grūtsirdība un skumjas. Ilgtermiņā tās var veidot labu augsni depresijai. Noteikti esat dzirdējušas par pēcdzemdību depresiju. Es tai šeit saskatu tiešu saikni un cēloni.

Un tad vēl kāda nieka ikdienas  „pilīte“ spēj mūs izsist no līdzsvara, atraut slūžas vaļā... tā rodas liels emocionālais lādiņš, kas skar mūsu tuvākos, un bieži vien ne tajā labākajā formā.

Pēc tam nākas pārdzīvot par to, kas sastrādāts. 

Būtu jādzīvo patiesām pašām pret sevi, atpazīt savas sajūtas, to cēloņus un laicīgi rīkoties. Tomēr šo tik elementāro un akūti nepieciešamo lietu, neviens mums nav mācījis. Tieši pretēji, esam skolotas un audzinātas būt kārtīgas, uzvesties labi un uztraukties par to, ko citi padomās. Emocijas sadalot smukās un nesmukās, labās un sliktās, publiskojamās un slēpjamās. Bet būtība slēpjas tajā, ka emocijas ir daļa no mums – tās nav nedz labas, nedz sliktas, bet gan aprūpējamas un apkopjamas, lai nenovestu pie sekām, kas mums vēlāk traucētu dzīvot.

Un vēl vairāk, esmu konstatējusi, ka mūsu platuma grādos - skaistās emocijas tāpat tiek slāpētas, sajūsmu slāpējot aiz pieklājības, iedomības vai ārišķības maskas. Dziļās emocijas mēs baidāmies kādam rādīt, lai gan tikai tās atklātu mūsu sirdis, uzrunātu pārējos ar savu patiesumu. Šī iekšējā neskaidrība emocijas šķirojot un tam sekojošās reakcijas kopējot no līdzcilvēkiem, mums atņem lielus pieejamos resursus- brīvību, patiesimu, dziļumu un godīgu atgriezenisko saiti.

Rakstot šīs rindas, man asaru kamols saskrējis kaklā, jo apzinos, es neesmu pildījusi pienācīgi labi šo tik būtisko mammas uzdevumu attiecībā pret savu vecāko meitu. Esmu liegusi viņai un sev daļu patieso dziļumu, jo nemācēju būt tik atvērta un atklāta. Mīļā, es mācos un apņemos mainīties. 

Ar dziļu pateicību saviem dzīves skolotājiem – meitām, Kasparam un Līgai.

Bloga ieraksts tapis arī pateicoties sekojošam rakstam, ko noteikti iesaku izlasīt