Eksperta viedoklis: Kā mazināt lielu stresu un apjukumu grūtniecības laikā

Atbildam uz Maminuklubs.lv lasītājas iesūtīto jautājumu. Konsultē Klīniskā psiholoģe, Kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa.

Ieskats lasītājas jautājumā – situācijas izklāstā:

„Esmu 36 nedēļā. Domāju par to, cik dīvaina sajūta mani piemeklē jau otro mēnesi. Nesapratne kopā ar apjukumu mijas ar stresu un sliktām domām (kādas nekad dzīvē nav bijušas - iztēlojos vistrakāko kas vien var notikt), liekas, ka nekontrolēju savu prātu, un ka vēroju visu no malas. Gribas saprast kāpēc jūtos tieši tā. Grūti saprast to, ka šīs sajūtas ir normālas un ar grūtniecības hormoniem saistītas, liekas, ka tomēr iemesls ir cits, vai tas ir normāli, ka ir grūti ar spriestspēju un loģisko domāšanu?

Par depresiju negribas to nosaukt, jo iekšā vēl ir vēlme kaut ko darīt, taču nomāktība ir diezgan spēcīga.

Vai tas ir ok, ka ir apjukuma sajūta, ka īsti nesaproti, kas par dienu vai pat mēnesi?
Vai šī jokainā sajūta, ka atmosties no rīta un sapnis vēl pa galvu rosās un tad paliec visu dienu ar sapņa pēcgaršu, tad ir pavisam grūti pieslēgties realitātei. Nezinu, varbūt izdaru uz sevi pārāk lielu spiedienu, taču mani nepamet doma, ka viss kas ar mani notiek, ir grūti pieņemami. Lai gan bērniņu ļoti gaidām, un gribam, taču jūtos mazliet tādā kā slazdā.

Iepriekš esmu cīnījusies arī ar Veģetatīvo distoniju, šķiet, ka tā šobrīd ir atgriezusies ar uzviju, jo esmu tādā kā sasprindzinājumā un sevis novērošanā. Lai gan iespējams, tas viss no bezdarbības un pārmaiņām dzīvē, kuras prasa savādāk uztvert lietas un mainīt prioritātes. Īsā laikā esmu apprecējusies, mainījusi dzīves vietu un vēl kļuvusi par grūtnieci, tās visas ir TIK pozitīvas lietas un tas mani nomāc vēl vairāk, ka nespēju pat tā īsti no sirds par to visu priecāties....un nesaprotu īsti kāpēc!!?

Visvairāk biedē, ka šī sajūta nepametīs pēc dzemdībām. Liekas, ka nav izejas un, ka neviens tā īsti nespēs palīdzēt. Vai man vienai ir tik traki? Ā un vēl šausmīgi bail, ka nekontrolēšu sevi dzemdībās. Vai tas ir iespējams? Vīrs jau saka, ka jebkuras manas šā brīža sajūtas ir vienkārši bailes no dzemdībām. Cenšos to katru dienu sev atgādināt, taču tas paliek apgrūtinoši un gribas to vieglumu un bezrūpību atpakaļ. Vai tāda kādreiz vēl būs?
Visur tik redzu rakstus par pēcdzemdību depresiju utt. Vai tad tiešām šis mazais brīnumiņš kas manī aug nenesīs vislielāko prieku uz pasaules? Vai var tā būt, ka neesmu patiesībā vēl gatava būt par māmiņu?

Tik ļoti gribas dzīvesprieku atpakaļ, un nesatraukties par sīkumiem un neanalizēt jebkuru situāciju, un neuzburt vistrakāko ainu kāda vien iespējama pat no vismazākā sīkuma. Iespējams, ka zemapziņā ļoti baidos no lielajām dzīves pārmaiņām un satraucos vai tikšu galā ar lielo dzīves brīnumiņu, kas būs uz visu mūžu ar mums, taču kāpēc man tas viss tik sakāpināts?!” 

Konsultē Klīniskā psiholoģe, Kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa:

„Grūtniecība un dzemdību tuvošanās ir pārmaiņu laiks. Jāatceras, ka arī pozitīvas pārmaiņas ir stress, ko bieži aizmirstam. Ir radīts mīts, ka viss, kas saistīts ar bērna ienākšanu pasaulē, nes tikai pozitīvas izjūtas - bet līdztekus priekam un sajūsmai ir arī neziņa, šaubas, bailes un nedrošība. Tā ir realitāte. Turklāt izjūta, ka lietas nav manā kontrolē, stresu pastiprina. Gan grūtniecība, gan dzemdības lielā mērā ir procesi, kurus mēs nekontrolējam, kuriem mēs varam tikai daļēji sagatavoties un ļauties. Ļaušanās, paļaušanās, uzticēšanās procesu norisei ir pretēja vēlmei kontrolēt lietas. Mēs katra to varam ar laiku un labu padomu iemācīties. Grūtniecības periodā mēs pakāpeniski saprotam un pieņemam, ka gaidām mazuli, kas ir no mums atsevišķa, patstāvīga būtne, kurai būs vajadzīgs mūsu atbalsts un rūpes, bet kura labklājība un veselība nav pilnā mērā atkarīga no mūsu vislabākās gribas.

Par savām izjūtām, bažām un pārdomām vajag runāt - tikai tā mēs varam tās pārņemt savā varā, savā kontrolē. Runāt ar partneri, ar uzticības personu (vecmāti, dūlu, PEP mammu). Ļoti svarīgi ir runāt arī ar mazuli, uzticēt viņam savas izjūtas, jautāt par viņējām, tāda veidā veidojot ciešāku emocionālo kontaktu. Runāšanās bieži palīdz intuitīvi saprast, kas notiek, vai ir kāds pamats bažām un kāds risinājums būtu nepieciešams. Būšana kopā ar mazuli, atslābinoties, mierīgi, apzināti elpojot, sarunājoties ar mazuli, ir lielisks veids, kā mātei nomierināties un stiprināt savu pašpaļāvību. 

Latvijā ir attīstījusies lieliska PEP mammu un dūlu kustība un pie viņām droši var vērsties pēc padoma un atbalsta. Vēl ir dažādi sagatavošanās kursi grūtniecēm, kurus vada vecmātes vai citi attiecīgi speciālisti. Esmu dzirdējusi labas atsauksmes par jogu grūtniecēm, kur liela uzmanība tiek pievērsta elpošanas vingrinājumiem, kuru efektivitāte ir nenoliedzami zinātniski pierādīta. Vēl dažas zinātniski pamatotas depresijas un trauksmes profilakses un pārvarēšanas tehnikas ir saistītas ar t.s. apzinātības (mindfulness) treniņiem - par tiem ir daudz informācijas gan internetā (angļu valodā), gan tos piedāvā dažādi psiholoģiskās attīstības centri un psihologi individuāli. 

Ja trauksme un nomāktība nepamet arī ilgāku laiku pēc dzemdībām, nav jākautrējas doties pie psihologa vai psihoterapeita, kas palīdzēs remdēt satraukumu un mazināt depresīvās domas. Jo tas tiešām tā dzīvē var notikt, ka mūsu "vājās vietas" plīst ne tikai no negatīviem stresiem, bet arī no tik pozitīviem notikumiem kā mazuļa piedzimšana. Es ieteiktu kognitīvi biheiviorālo psihoterapiju, jo zinu tās efektivitāti tieši veģetatīvās distonijas un citu trauksmes traucējumu, kā arī depresijas gadījumā.

Bet noteikti arī citu virzienu psihoterapeiti var palīdzēt un ar konkrēto speciālistu vienmēr ir iespēja aprunāties par metodēm un iespējām uzlabot savu emocionālo stāvokli. Nav jākautrējas doties arī pie ārsta psihiatra, ja rodas aizdomas, ka tā tomēr ir depresija. Mūsdienās nevienu nespundē slimnīcās un nesazāļo līdz kāposta līmenim. Zāles ārsts cenšas piemeklēt tādas, kas pēc iespējas mazāk radītu blakusefektu un neveidotu atkarību”.

 Māmiņu klubs