Dzīves kūleņi

Tu&Es=Mēs
Tu&Es=Mēs 12. februāris 2018 13:21
362

Ikviens būtisks dzīves notikums, kurš  ir mainījis mūsu uztveri, ikdienu un sapratni par apkārt notiekošo, vērtējams kā dzīves “kūlenis”.

Visnotaļ,  mans spilgtākais dzīves “kūlenis” ir ziņa par gaidāmo ģimenes pieaugumu. Sirreāli, tomēr brīdī, kad aptvēru IR, 1000 domas mētājās manā galvā kā neprātīgas, savstarpēji mijoties priecīgām un raižpilnām.  Ar platu smaidu devos paziņot lielisko jaunumu vīram. Tieši un bez banalitātēm, kā galveno pierādījumu uzrādot grūtniecības testu. Vīra sejā bija jaušams apjukums, tomēr caur smaidu saņēmu “apsveicu”. Grūtniecības laiks nav bijis ziediem kaisīts un vaniļas aromātiem piepildīts… Svarīgākā atziņa no šī perioda – darbam un privātajai dzīvei ir jābūt balansā un balansu ir ļoti grūti atrast ja ļoti mīli abus. Nav jābūt ārsta zīmei, lai varētu izsecināt, cik ļoti esi iemīlējusies tajā ko dari un es to dēvēju par darbaholismu, vēlmi pašapliecināties, būt saturīgai sabiedrības sastāvdaļai. Un ar mani tas bija noticis – es mīlēju to, ko darīju un mīlēju savu ģimeni. Mana ideālā pasaule bija organiski veidojusies pēdējo 3 gadu laikā. Tas ir laiks, kad sajutu sevi kā mīlošu māti, sievieti un atbildīgu darbinieku, kurai tiek uzticēti arvien nopietnāki un sarežģītāki darba pienākumi. Jo tuvāk nāca dekrēta laiks, jo skaudrāk apzinājos – mana “ideālā” pasaule brūk!  Kā spītīgs auns turējos pretī pilnīgi visam un it kā cenšoties pierādīt visiem, ka man ir vēl spēks kaulos un spēju paveikt lielas lietas. Rāvos kā traka pildot darba pienākumus, nesekojot līdzi laikam. Katru neveiksmi uztvēru ar milzu iekšēju pārdzīvojumu… Braucu mājās, kaucu kā vilks kalna galā uz pilnmēsi raugoties.. Iespējams, bija ļoti daudz zīmju, kas norādīja man “Stājies”, tev nav jāieņem mātes=varones loma, tomēr iekšējais spīts bija pārāks pār visu, kas notiek apkārt.

Ilgu laiku noklusēju savu īpašo stāvokli, jo nevēlējos, lai visi skati veltīti punča izmēram, salīdzināšanai, katra mana emocionālā tonalitātē tiks traktēta kā grūtnieces emocionālā nestabilitāte, hormonu vētra, utt. Nebiju kļūdījusies, jo tieši pēc tā kā paziņoju savus jaunumus, viss ritēja pēc mana iepriekš paredzamā scenārija. Visspilgtāk palika atmiņā saruna ar savu tiešo vadību – apsveikumu vietā saņēmu pārmetumus par novēlotu paziņošanu (informācijai – tas notika 1,5 mēnesi pirms oficiālā dekrēta laika), neizpratne par manu rīcību, jo uz šo gadu ir tik daudz saplānotu uzdevumu un mērķu.. Katrā ziņā, tajā brīdī konkrēto cilvēku iekļāvu savā “Melnajā sarakstā” – tur tiek iekļauti visi cilvēki, ar kuriem kontaktēšanos pārtraucu un apzināti izvairos no komunikācijas.

Saskaroties realitātē ar darba devēja attieksmi pret grūtnieci, topošo māti, saproti, ka nav viss tik skaisti kā to rakstās žurnālos – manās 2 pieredzēs es saskaros ar neiejūtību un pārmetumiem, jo diemžēl viņu skatījumā es biju kārtējais šķērslis ambiciozo mērķu sasniegšanas ceļā. Droši vien teiciens “Kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus” ir īstajā vietā un laikā.  

Vēl viens milzīgs dzīves “kūlenis” – jaunumu paziņošana vecākajam bērnam. Šeit es saskāros ar neparedzētu reakciju. Bērns bija neizpratnē, noliedza manis teikto, nevēlējās pieņemt realitāti un pat īsti nevēlējās runāt par šo. Laikam ejot viss ir sakārtojies un nu jau vecākais bērns nevar sagaidīt bērniņa piedzimšanas brīdi.  Visa pamatā bija bažas par mani kā mammu (par potenciālām sāpēm ko nodarīs kāds) un par savu lomu ģimenē. No šīs pieredzes radās savi secinājumi – nav nozīmes cik gadu ir bērnam, nevajag viņu uztvert par maziņo, kuram nekas nav jāzina. Mūsu gadījumā, tieši nepareizi pasniegta informācija un bērna neziņa par lietu norisi, noveda visu tiktāl. Un nav nozīmes, kurš bērnam pasniedz nepareizu informāciju – tas var būt bērnudārza draudziņš, spēļu laukuma biedrs, kāds radinieks… Jebkurš.. Līdz ar to ir jārunā ar savu bērnu!

Tā pa īstam visu šo emocionālo situāciju “atlaidu” 2 dienas pirms oficiālā dekrēta sākuma. Bieži saka, lai grūtniece skatās uz skaistām lietām un domā labas domas. Šajā grūtniecībā, nevarēju to izdarīt uz 100% un pie sevis smeju – tagad pēdējos 2 mēnešus viss tas ir jāizdara ar 3x lielāku jaudu. Lai būtu balansā ar to, kas ir noticis līdz šim.

Šobrīd esmu pateicīga šim dzīves periodam – lai cik smagi ir bijis, esmu guvusi ļoti svarīgas mācības!

Titulbilde no

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Tu&Es=Mēs 14. februāris 2018 20:28

paldies(hi)

Maaminja Diaana 13. februāris 2018 08:33

Lai skaists atlikušais gaidību laiks un vieglas dzemdības, cik nu tas ir iespējams ;)
Par to darba devēju attieksmi - ļoti bieži esmu dzirdējusi par tieši šādu reakciju, diemžēl :( gan jau bērniņi Jums palīdzēs "salikt visu pa plauktiņiem" :)
Es arī sākotnēji biju izmācījusies Tiesību zinātnes, strādāju tiesā (kas man ļoti patika), bet pēc mazā piedzimšanas sapratu, ka mani vairāk saista tie mazie ķipari, tāpēc ar šo gadu esmu iestājusies par "Pirmsskolas un sākumskolas skolotāju" (L)
Lai izdodas atrast savu īsto vietiņu, kas darīs Jūs (un Jūsu ģimeni) laimīgu! ;)