17.05 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Daudzas jaunās māmiņas atzīst – domājušas, ka ir morāli un fiziski sagatavojušās, lai dzemdētu dabiski, tomēr kaut kas nogājis greizi un dzemdības stimulētas. “Nē, greizi nekas nevar būt, jo tas palīdzēja dzimt bērniņam,” uzsver Jūrmalas slimnīcas ginekoloģe, dzemdību speciāliste Iveta Iļjenkova.
Vai termini “ierosināšana”, “indukcija”, “stimulācija” nozīmē vienu un to pašu?
Atšķirība ir tāda, ka ierosināšanu jeb indukciju, kā to dēvē mediķi, izmanto, ja jāierosina dzemdību darbība, “jāuzsāk” dzemdības, bet stimulāciju izmanto jau notiekošu dzemdību laikā, ja nav pietiekami laba to progresa. Jebkura indukcijas metode ir domāta tam, lai uzsāktu dzemdību darbību, ja tā nenotiek pati vai arī ir apdraudēta bērna un mātes veselība. Savukārt par stimulāciju domājam, ja dzemdības ieiet tā saucamajā vājumā vai arī dzemdes kakla atvērums negrib kļūt lielāks. Tad, domājot par vēl nedzimušā bērna veselības stāvokli, jāpievēršas dzemdību stimulācijai. Gan vecmāte, gan arī ārsts–dzemdību speciālists pastāvīgi seko līdzi dzemdes kakla atvērumam, novērtējot to pēc tā saucamās Bišopa skalas. Ir stingri aprakstītas vadlīnijas, pēc kurām uzsākam kāda no ierosināšanas vai stimulācijas metodēm, ņemot vērā tā atvērumu.
Kā lai zina – grūtniecība ir pārāk ieilgusi, laiks domāt par tās ierosināšanu?
Sievietei būtu jādzemdē no 37. līdz 42. grūtniecības nedēļai, vidēji – 40. grūtniecības nedēļā. Ja viņai būs jau 41 nedēļa plus 3 dienas, mēs šo sievieti noteikti sūtīsim uz stacionāru, lai uzsāktu dzemdību ierosināšanu. Atbilstoši visām dzemdību vadlīnijām grūtniecība, kas ilgusi 41 nedēļu, tiek uzskatīta par pārnēsātu un tās turpināšana kļūst bīstama gan mammai, gan bērniņam. Pārnēsāts bērniņš jau var būt pārāk liels, tāpēc viņa pleciņiem būs grūti piedzimt, viņš var izkārnīties augļūdeņos, kuros joprojām atrodas, ieelpot kādas izkārnījumu daļiņas un inficēties, kas jau var apdraudēt viņa dzīvību. Tāpēc, lai bērniņš piedzimtu sveiks un vesels, tiek veikta dzemdību indukcija.
Protams, tā ir sievietes pašas izvēle, cik ilgi viņa grib izstaigāt grūtniecību, jo fizioloģiski tā tiešām var ilgt 42 nedēļas un neviens dakteris ar varu nesūtīs uz dzemdību ierosināšanu. Taču tad viņai jāapzinās riski un regulāri jānāk pie ārsta, kurš izklausīs un novērtēs bērniņa sirdsdarbību. Ja grūtniecība jau skaitās pārnēsāta un ārstu nav iespējams regulāri apmeklēt, labāk tomēr doties uz stacionāru dzemdību ierosināšanai.
Kādās situācijās vajag domāt par ātrāku dzemdību atrisināšanu?
Parasti tas nepieciešams, ja grūtniecei ir gestācijas diabēts, preeklampsija vai kāds cits patoloģisks stāvoklis. Gestācijas diabēts ir cukura (ogļhidrātu) vielmaiņas traucējumi tieši grūtniecības laikā, kas pēc bērniņa nākšanas pasaulē visbiežāk pāriet. Šajā gadījumā ir daudz risku: augļa izmēra palielināšanās (makrosomija), kas ļoti apgrūtinās dzimšanu, var būt priekšlaicīgas dzemdības, attīstības traucējumi bērniņam, tāpēc dzemdību ierosināšanu veic ne vēlāk kā 39.–40. nedēļā. Iepriekš, protams, viss tiek pārrunāts ar topošo māmiņu.
Preeklampsija jeb asinsspiediena paaugstināšanās iemesls ir pati grūtniecība un placenta. Tas ļoti slikti ietekmē mammas orgānu darbību (funkcijas), apdraud arī vēl nedzimušo bērniņu. Vispār preeklampsija ir bīstama un neparedzama, īpaši, ja to neizdodas kontrolēt ar medikamentiem. Tāpēc nereti dzemdības nākas ierosināt arī neiznēsātas grūtniecības gadījumā.
Pati sieviete arī var lūgt, lai viņai ierosina dzemdības. Piemēram, ja viņai ir stipras sāpes cirkšņu rajonā, mugurā, simfīzē, ir grūtības staigāt, turklāt karstais vasaras laiks vēl vairāk pasliktina pašsajūtu, viņa saka: “Lūdzu, izdariet kaut ko, lai sāktos dzemdības.”
Kādas ir dzemdību ierosināšanas metodes?
Dzemdību sākumā šīs metodes, protams, ir saudzīgākas sievietei, un lielākoties ietver mehānisku palīglīdzekļu jeb tā saucamo dilatatoru izmantošanu un speciālus prostaglandīnu medikamentus.
Maziem kociņiem līdzīgie dilatatori var būt izgatavoti no dabīgiem materiāliem, piemēram, aļģēm, vai arī no sintētiskiem uzsūcošiem materiāliem. Ārsts tos ievieto sievietes dzemdes kakla kanālā, kur tie pamazām sāk uzsūkt tā gļotas, izdalījumus, tad pamazām izplešas un mehāniski ver to vaļā. Var arī ievietot urīna katetru virs dzemdes kakla kanāla un ievadīt tajā nedaudz fizioloģisko šķīdumu – tas arī rada mehānisku spiedienu uz dzemdes kaklu. Šķiet ne pārāk jaukas metodes, bet patiesībā tās ir sievietei ļoti saudzīga dzemdību ierosināšana.
Metode, par kuras efektivitāti nav nekādu pārliecinošu pierādījumu, bet kuru tomēr šeit būtu vērts pieminēt, ir ar rokām veikta krūtsgalu stimulācija. Tā varētu patikt sievietēm, kas priekšroku dod dabiskām metodēm. Rezultātā izdalās dabīgais oksitocīns – hormons, kas var ierosināt dzemdības.
Savukārt ārsts ar roku pacientei var veikt
Ja ir nepieciešama dzemdes kakla stimulācija, to pacientei ar roku var izdarīt ārsts, tādējādi tiks stimulēta dabīgo prostaglandīnu izdalīšanās. Tiesa, manipulācija nav nekāda patīkamā. To var arī veikt pirms augļūdeņu atvēršanas.
Par nopietnāku ierosināšanas metodi ir uzskatāma medikamentu prostaglandīnu izmantošana. Prostaglandīni ir aktīvās vielas, kas pamazām izraisa dzemdes kontrakcijas. Rezultāts gan nav visām dzemdētājām vienāds – vienai tās sāksies ātrāk, bet citai – vēlāk. Pieejami kā iekšķīgi lietojami pulverīši, arī kā vagināli izmantojami geli.
Katram no prostaglandīnu medikamentiem ir sava lietošanas shēma. Arī uzsākot ierosināšanu, vērojam dzemdības un, ja sākas to regulāra darbība, pulverīšu lietošana jāpārtrauc, lai dzemde netiktu pārstimulēta.
Ja dzemdības neprogresē normāli, ko tad darāt?
Ja, veicot kārtējo dzemdētājas pārbaudi, konstatējam, ka dzemdības neparko negrib progresēt, visbiežāk izvēlētā procedūra ir augļa apvalka pārduršana, augļūdeņu atvēršana (amniotomija). Šo metodi pareizi uzskatīt gan par indukciju, gan arī stimulāciju, turklāt ļoti iedarbīgu. Pazīstama jau no Hipokrāta laikiem, tā lieliski noder arī mūsdienās, jo tiešām stimulē dzemdības. Un tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, pēc augļa apvalka pārduršanas bērniņam vairs apkārt nav ūdens pūšļa, kurā viņš dzīvojās labsajūtā, un viņš ar savu galviņu var vairāk piespiesties dzemdes kaklam (tā ir fiziska stimulācija). Otrkārt, notiek dzemdību kontrakcijas stimulējošo vielu dabīgo prostaglandīnu izdalīšanās.
Ja nu vēl ir nepieciešams turpināt stimulēšanu, tiek veikta medikamenta oksitocīna intravenoza ievade. Rezultātā pastiprinās dzemdes kontrakcijas – tās kļūst gan daudz stiprākas, gan biežākas.
Sievietes stāsta, ka līdz ar stimulēšanu viņām sākušās pamatīgas, neizturamas sāpes. Kā palīdzat šādās situācijās?
Jā, parasti pēc augļūdeņu pārduršanas un/vai oksitocīna lietošanas sāpes kļūst nesalīdzināmi spēcīgākas. Var sākt sāpēt tik neizturami, ka sieviete sauc: “Nekavējoties atsūtiet man anesteziologu epidurālajai anestēzijai.” Protams, mums katrai ir savs sāpju slieksnis, tomēr ir arī dzemdētājas, kuras spēj normāli paciest šos stimulācijas veidus. Svarīgi, ka jebkurā no dzemdību posmiem, kad ir ļoti, ļoti grūti, sieviete var prasīt epidurālo anestēziju.
Nobeigumā gribu piebilst, ka indukcijas un stimulācijas metodes dzemdībās ir viena no visvairāk pētītajām tēmām un senāk veiktajām manipulācijām. Tāpēc, lai arī ar saviem riskiem un mīnusiem, visas šīs metodes ir ļoti drošas un palīdzējušas nākt pasaulē neskaitāmiem bērniņiem.