Dzemdību datums tieši tas, kuru vēlējos

Nolēmu padalīties ar savu dzemdību stāstu, jo gaidību laikā tik ļoti patika tos lasīt. 

Grūrtniecība pagāja samērā viegli, līdz pat dzemdībām bihu spēka pilna un aktīva. Protams, bija dedzināšana kunģī un tūska kājās, bet tas arī viss.

Noliktais dzemdību datums bija 30.novembris, bet jau kad uzzināju par grūtniecību, ļoti vēlējos, lai dēliņš dzimst 1.decembrī ( kaut kā piesaistīja šis datums). Tāpēc ļoti priecājos, kad 1.decembra 05:00 rītā pamodos no sāpēm un konstatēju, ka izdalījies arī gļotu korķis. Sapratu, ka ir īstais laiks atpūsties, jo šodien būs tā diena. Tomēr aizmigt nevarēju un par spīti ieteikumiem nemērīt kontrakcijas pašā sākumā, uzņēmu laiku un sapratu, ka kontrakcija ir ik pēc 5 min 15 - 20 sekundes. Turpināju gulēt gultā, vīru arī nemodināju, tik paziņoju viņa darbavietai, ka tuvākās dienas viņš darbā nebūs. Tad turpināju dienu kā ierasts, sakārtoju māju, pagatavoju ēst un īsti neiespringu par sāpēm, jo šodien 10:00 man bija plānots braukt uz slimnīcu uz tonīšiem, sapratu, ka tad arī noskaidrošu vai tiešām viss ir sācies. Aizbraucu uz slimnīcu, tur apstiprināja, ka kontrakcijas regulāras, ir viena pirksta atvērums un visticamāk uz tumsiņu sagaidīsim mazo. 

Priecīga aizbraucu uz mājām, jo maksimāli gribēju dzīvoties savā ierastajā vidē un arī, jo manā izvēlētajā slimnīcā uz to brīdi covid dēļ pārtrauca ģimenes dzemdības. 

Darbojos pa māju un sapratu, ka kontrakcijas sāk palikt retākas, tad apgūlos un tās atgriezās. pēc laika pazuda arī guļot. tāpēc devos ārā staigāt, pat skrēju pa kupenām, ik pa brīdim parādījās, bet nekā diža, no rīta bija daudz spēcīgākas. Apļoju uz bumbas, vingroju, darīju visu, lai tās kļūtu spēcīgākas. Bija pagājušas jau 12h tāpēc ieradāmies slimnīcā, lai saprastu kas notiek. (Ar esošajām zināšanām, noteikti vēl paliktu mājās, bet tad laikam tik ļoti vēlejos šajā dienā dzemdēt).  Kontrakcijas bija, bet neregulāras un atvērums tikai 2cm. Tā kā jau biju nogurusi, 18:00 sākām stimulēšanu, paliku zem mēles tabletīti un jau pēc 10min sapratu, kas ir īstas sāpes. Šeit novērtēju elpu un izmantoju elpas kursā apgūto. 19:00 otra tabletīte un 20:00 ejam skatīties atvērumu. kontrakcijas briesmīgas, atvērums joprojām 2cm. Vecmāte nolēma palīdzēt un ar rokām kontrakcijas laikā atvēra dzemdes kaklu līdz 7cm.(nezinu īsti kā šo procesu nosaukt). Tad gan elpu nespēju noturēt un nokoncentrēties. Kliedzu skaļi un dikti, sāpes bija nežēlīgas. Vēlāk turpināja stimulēšanu, pati automātiski sāku pielietot izelpu ar skaņu, dažbrīd personāls mani pat paslavēja par pareizu elpošanu. bet atzīšos, ka 30% pēdējo kontrakciju izkliedzu, tik viegli bija pazaudēt elpu. Galvā domāju - tā ir tikai minūte, bet sasodīti sāpīga. Visgrūtāk ir saņemties un darīt visu, lai kontrakcija būtu spēcīgāka. Apsēžoties kontrakciju bija vieglāk pārdzīvot, bet to darīt atļāvu sev tikai vienu reizi, par spīti sāpēm cēlos, apļoju uz bumbas un mainīju pozīcijas. Stāvot šķiet, elpu noturēt bija vieglāk.

Visvieglākā daļa, manuprāt, bija izstumšana. Visai ātri sapratu, kā šis darbiņš darāms. Dažas kontrakcijas un 22:40 dēliņš bija uz vēdera. Vienmēr domāju, ka raudāšu, bet tajā brīdī spēju tikai apskaut mazo, sasveicināties ar viņu un galvā priecāties, ka tas viss ir galā.