Dzemdības vīrieša acīm: Egila stāsts

Кати (JekaterinaL) vīra blogs

Jau pašā sākumā gaidot mazuli zināju, ka vēlos būt klāt viņa dzimšanas brīdī. Tāpēc, protams, bijām gatavojušies ļoti cītīgi – apmeklējuši dažādus kursus, tai skaitā arī par partneru dzemdībām.

Pēc šiem kursiem biju gatavs, ka dzemdības nebūs nekas jautrs un viegls, un nu varu to apstiprināt. Tie, kas gatavojas uz šo soli, apdomājiet, cik tiešām esat gatavi. Lepnie tēti, kas spēj uztvert savu mīļoto tikai ar make-up un augstos papēžos – nāksies mainīt savu pozīciju. Lielie estēti, kas dzīvo ar pārliecību, ka „princeses nekakā” vai tie, kas ģībst ieraugot mazliet asinis – padomājiet vai jums vispār tur vajag būt. Ja domājat, ka jā – iedzeriet nomierinošu tēju un uz priekšu (konjaku gan labāk atstāt uz vēlāku, kad jau viss būs padarīts un atliks lielos priekus atzīmēt).

Zināju, ka dodoties uz dzemdībām, auto iespējams novietot maksas stāvvietā Dzemdību nama teritorijā, tomēr pusdienlaikā, ierodoties Dzemdību namā, vēl nebijām pārliecināti, vai viss tiešām mums jau ir sācies. Tāpēc auto atstāju uz ielas. Pa dienu atrast brīvu vietu varētu būt grūti, bet vakarpusē un naktī to ir pietiekoši. Uzņemšanas nodaļā apstiprināja, ka tiešām lēnām sākuši tecēt ūdeņi un teica, ka sieva iet ar viņiem un pēc aptuveni 20 minūtēm viņa man paziņos kurā pirmsdzemdību istabā viņa būs, un tad es varēšu pievienoties. Tā nu es lēnu garu devos pēc dzemdību somas mašīnas bagāžniekā un uz galveno ieeju, kur gaidīju kādu ziņu.

Būtu viegli teikts, ka mazliet nervozēju, kad nekādas ziņas nebija jau pus stundu vismaz. Saprotot, ka sievai var tikt veiktas apskates un negribot traucēt, mēģināju rakstīt īsziņas, cerot uz atbildi. Zināju, ka istabiņa būs ceturtajā stāvā, tāpēc vēl pēc kāda brītiņa jau stāvēju liftā. Pirmsdzemdību nodaļā (4. stāvā) tukšs gaitenis, klusums. Dodos uz vecmāšu posteni un saku, ka pazaudēju sievu un viņa man neatbild. Tur man ar smaidu paziņoja: „Bet pašsaprotams, ka neatbild. Ar viņu noteikti šobrīd nodarbojās.” Tomēr arī nomierināja, ka drīz atradīšot. Pēc brīža jau mani ielaida palātā, kur pēc dažām minūtēm ieradās arī mans zudušais dārgums – esot rakstījuši tonīšus.

Nākamā tonīšu rakstīšana pēc 3 stundām. Sieva jutās labi, jokojām, smējāmies un pat pasnaudām nedaudz. Krusti gan viņai jūtami sāpēja, bet tas jau it kā bija visas pēdējās dienas. Tomēr takā tas bija viļņveidīgi, tad pat sākām uzņemt laiku starp sāpēm.

Pēc lekcijām biju gatavs, ka ļoti smags būs pirmais posms – atvēršanās. Tad kontrakcijām pakāpeniski pieaugot būs daudz jāpalīdz sievai, tomēr mums par laimi šī daļa pagāja diezgan viegli, jo atgriežoties no tonīšiem sieva paziņoja, ka jau esot 8 cm atvērums (kas mani nenormāli iepriecināja, jo sapratu, ka manai mīļotajai izdevies paskriet garām šim parasti smagajam posmam) - jāiet uz dzemdību zāli! Ķēru dzemdību somu, sievas somu un visas mantas... dzemdību zālē sapratu, ka steigā esmu aizmirsis savus zābakus, kurus nez kāpēc ieliku skapī. Nē – ar plikām kājām gan negāju! Biju jau pārvilcis čības. Tā kā izskatījās, ka vēl ir brītiņš, veikli skrēju pakaļ.
Atgriezos dzemdību zālē, un tad jau drīz sākās tās pasmagās kontrakcijas.

Vienīgā palīdzība, protams, pieturēt un balstīt sievu. Padot ūdeni, pielikt mitru dvieli pie sejas. Praktiskā palīdzība liekas tik pavisam maza un niecīga. Tomēr tajā pašā lai kā pastiepties pēc ūdens sievai pašai noteikti nav tik viegli. Morālais atbalsts - tas šajā notikumā tomēr ir galvenais. Paturēt roku, runāt un, pats galvenais, uzmundrināt, jo māmiņai noteikti liksies, ka kaut kas neiet labi. Tamdēļ noteikti pašam jātic, ka viss būs labi, un jāpārliecina par to arī māmiņa. Centos cik varēju! Elpoju un pūtu līdzi pat tā, ka noreiba galva. Māmiņa turējās labāk - viņai nereiba.

Un tad tas brīnišķīgais moments - mazulis ir piedzimis. Arī mīļotajai sieviņai nu jau ir palicis viegli (relatīvi). Vēl pēc brītiņa nabassaite ir pārgriezta un mazulis uz pārtinamā galdiņa tiek apmazgāts. Sākumā viņš bija diezgan kluss, bet nu jau ieslēdzis savu lielo tauri, lai visa pasaule dzird, ka viņam ir dzimšanas diena. Es pieeju klāt un sāku ar viņu runāties, un pēkšņi viņš paliek kluss, mierīgs un klausās manī. Atpazina!! Neaprakstāma sajūta. Runājos ar viņu, kad bija vēl vēderiņā, un izrādās tas ļoti labi darbojās. Un tad ar lielu lepnumu un nelielu nepārliecinātību pirmā saģērbšana. Lēnām, bet izdarīts. Pat vecmāte, kas pieskatīja, neaizrādīja, ka daru kaut ko nepareizi. Vēl labāk – uzslavēja.

Nu jau drīz mūs atstāja vienus – jeb trīs, lai varam mierīgi atpūsties un labāk iepazīties, un pēc kādas pusotras stundas devāmies uz savu palātu.

Redzot cik grūti šis process ir sievai, teicu paldies par mazuli un slavēju par visu, ko viņa ir izdarījusi. Dārgie vīri! Ja kā pateicību par mazuļa dāvāšanu sievai esat nolēmuši uzdāvināt briljanta auskarus, tad parociet vēl dziļāk maciņā un paņemiet klāt arī kādu briljanta kulonu vai gredzenu. Viņa to noteikti ir pelnījusi!

Likās, ka nu jau viss, un es nemaz tik daudz neko nevarēju palīdzēt. Tomēr secināju, ka reāla praktiska palīdzība no manis bija tieši vēlāk. Un tad viņa tiešām bija nepieciešama. Dzīvojām ģimenes palātā, un uzskatu, ka ja ir tāda iespēja, tā noteikti ir jāņem. Pēc dzemdībām pirmās dienas māmiņa ir ļoti nomocīta un nevar normāli ne staigāt ne sēdēt, tāpēc aktīvāka darbošanās ar mazuli – ģērbšana, mazgāšana, autiņu maiņa, nešana pie daktera uz apskati u.t.t. varētu nonākt jaunā tēva ziņā. Māmiņai pietiks ar barošanu, jo arī tas sakumā ir pasmags process. Sākumā nav piena un sāk šķist, ka viņš nebūs nekad, kaut gan pēc pāris dienām viss nokārtojas un ir pietiekoši. Tāpēc atkal jāatceras par morālo atbalstu un jāuzmundrina, jo tētis esot blakus ir tas, kas vieš drošības sajūtu un pārliecību labam iznākumam (Ļoti ceru, ka man tas izdodas). Citādi kas to zina kā var sanākt – lieks satraukums un stress ar var pasliktināt piena daudzumu. Un arī mazulis kļūs satrauktāks, ja tāda būs mamma, un domājams tētis to noteikti izjutīs tuvākajā naktī stundām nēsājot nenomierināmu mazuli.

Nodzīvojām dažas dienas brīnišķīgā izolētībā no ārpasaules, bet kopā tikai mēs. Fantastiskas, kaut arī satrauktas dienas, un tad jau pušķojām mašīnu uz mājām.
Nu jau tas ir garām un esam nākamajā līmenī ar runām par kakām, atraudziņām, neizgulējušies, bet nenormāli laimīgi!

P.S. Neesmu liels rakstītājs, tomēr ja nu emocijas sakrāsies, varbūt vēl kādreiz kaut ko sacerēšu.

Mūsu visu laiku vislabākā maigā aizsardzība!

Meklē labākajos Latvijas veikalos! Neaizmirsti Huggies® jaundzimušo autiņbiksītes ielikt savā dzemdību somā, lai pirmā satikšanās lielajā pasaulē būtu maiga, mīksta un sausa!