Dzemdības Siguldas Dzemdību nodaļā

Tas brīdis nu ir klāt, kad ar karstu tējas krūzi un mazu rozīgu kamoliņu blakus, varam ar Jums sasveicināties. Mūsu ilgi gaidītā meitiņa nu ir ar mums .. bet kā līdz tam mēs tikām? Tad nu laiks nelielam ieskatam kā mums gāja. :) Viss sākās pirmdienas rītā. 26.03.2018. Pulkstens 5:36 pamodos ar dīvainu nojautu un jau 5:39 man nogāja ūdeņi. Pēc pavisam neilga brīža 5:45 parādījās pirmās sāpes, un izlēmu par to paziņot savai mammai, jo bija jādomā par Ralfiņa transportēšanu uz dienu ciemoties viņu mājā. Sazvanījusies, un sarunājusi, ka viņam atbrauks pakaļ, salikām visu nepieciešamo, saģērbāmies un ar smaidu atvadoties nu jau no vidējā brāļuka, devāmies slimnīcas ieejas durvju virzienā. Sāpes bija salīdzinoši regulāras, katras 3 - 5 minūtes, tāpēc lieki izlēmām nekavēties. Ienākot nodaļā valdīja mierīgs klusums. Mūs sagaidīja vecmāte, kura tālāk mani eskortēja apskatīties atvērumu. Burtiski minūtes piecas pēc tam tiku pielikta pie toņiem. Stundu klausoties mazās sirdspukstos un pierakstot kontrakciju stiprumu, nekas neliecināja, ka tuvākās 4 stundas kaut kas varētu notikt, tāpēc mierīgu prātu devāmies uz mums paredzēto vienvietīgo istabiņu (katram gadījumam, ja kādai aktuāli, par visām dienām ko pavadījām tur, mēs samaksājām 100 eiro, un teikšu mierīgi, klusi un komfortabli, vienīgi labierīcības un vannas istaba ir tur pat ārā, kura jādala ar vēl vienu istabiņu, bet tas nebija tik būtiski, vismaz ne man.). Vēl lieliski atceros, kā paskatījos mīļotajam acīs un ar smaidu teicu, ka nebūs nekādas 4 stundas, jo burtiski pēc 10 minūtēm man sākās stipras, regulāras kontrakcijas katras 2 - 3 minūtes. Pirmo stundu turējos braši, centos lieki nepīkstēt, un izelpot cik vien varēju, tomēr kad biju tikusi līdz 1 - 2 minūšu intervālam, es brīžiem pat no sāpēm izspiedu kādu asaru - un ja salīdzina - man ir diez gan augsts sāpju slieksnis. Tālāk sākās kas tāds, ko īsti pašai sāpju pārņemtai atceros miglaini, bet pateicībā mīļotajam - informācija ir salikta kopā un varu mierīgi salikt kopā iztrūkstošos puzles gabaliņus. Bija trīs pēdējās kontrakcijas, divas no tām - es elpošanas vietā biju sākusi jau spiest, bet īsti no nebiju apzinājusies, jo no mana redzes loka, man likās ka es vienkārši saspringstu un tas arī viss. Pēc mana lūguma - diez gan skaļā balsī, lai viņš kādu pasauc apskatīties manu atvērumu, es nepaspēju sagaidīt mīļoto atgriežamies un uzsitu pa to trauksmes pogu. Momentāli pie manis atskrēja ginekoloģe un vecmāte. Es biju nometusies četrāpus uz grīdas un secināju, ka piecelties būs ļoti liels pārbaudījums, tomēr ar viņu palīdzību, kaut kā biju jau virsū uz kušetes un tiku ātri vesta uz dzemdību zāli. Dzemdību zālē ierodoties, atceros ka man sita ciet elpu. Bija grūti elpot, bet es centos uzturēt acu kontaktu ar vecmāti un ieklausīties visā ko viņa teica. Kamēr viņa pārbaudīja atvērumu, secināja, ka galviņa ir jau ceļā - tātad atlicis tikai neilgs laiks līdz mazā būs šeit. 

Viņa paskatījās man acīs un stingri teica - tulīt būs un process bija sācies, ar vienu grūdienu bija ārā galva un ar pamatīgi garu un nākošo - izslīdēja gan pleciņi gan viss pārējais rumpītis. Te tev nu bija - nepilnu četru minūšu dzemdības. 10:14 mūsu mazā 3.426 gramus smagā, un 50 cm garā princese ar skaļu kliedzienu izgaismoja visu dzemdību zāli, jo tieši pēc tam logā no mākoņiem iespīdējās saule - mēs to uztvērām kā sveicienu no visiem labajiem gariem mūsu mazajai ienākot pasaulē. Vēl pēc divām minūtēm piedzima placenta. Nekādu plīsumu, nekādu lieku problēmu, un pirms došanās uz nākamo dzemdību zāli - vecmāte vēl nosaka - tu esi klasiska perfektā dzemdētāja .. klausīga, bez plīsumiem un galvenais ātra. Malacis.

Turpmāko pusotru stundu pavadījām zālē, kur tika apskatīta mazā, tētis varēja apčubināt un saģērbt mazo un kur mēs abi apzvanījām savas mammas, lai nodotu jaunumus tālāk. Ļoti mierīga atmosfēra, un ļoti pozitīva, lai gan es biju pārgurusi, tomēr patīkami, ka viss bija beidzies un SĀCIES jauns starts ar jaunu ģimenes locekli ģimenē. 

Nākošās trīs dienas pavadījām savā numuriņā iepazīstoties un uzņemot svaru. Sakarā ar to, ka dzemde netīrījās tā, kā tam būtu jābūt tiku pie veselas dienas - oksitocīna špricu kūres. Tomēr nākošajā dienā viss bija savilcies un lēmums mūs laist mājās bija tikai uzmundrinošs. Mums pakaļ atbrauca mīļotais tētis un brālis Ralfs, kura pirmais jaunājums bija - vai viņai ir zobi? Jo redz viņa dinezauram IR! :) Uz katru mazās kustību viņš reaģēja smejoties, kas liecināja, ka viss norit labi. 

Aizbraucot mājās, pie mums atnāca ciemos Aijas tante, kuru Ralfs aiz rokas aizveda parādīt mazo māsu gultiņā. Nu ļoti viesmīlīgs tas brālis mums ir! :) Visu turpmāko vakaru viņš skraidīja klāt pie gultiņas un skatījās iekšā. Ļoti pozitīva un mierīga pirmā diena mājās. 

Sveicienus un sirdspilnus apskāvienus sūtot, 

Kristiāna, un Mia Annija! :)