07.05 10:00-15:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Dzemdības ir mocības??
07. Jan 2014, 22:19
Māmiņu klubs
Māmiņu klubs
Lasīju delfos rakstu par pēcdzmedību depresiju un , protams, komentārus. To laikam darīt nevajadzēja, jo pamatīgi uzkurināja. Tā aizrāvos,ka sāku lasīt arī citus forumus un komentārus.
Kas tas par sašķobītu uzskatu,ka dzemdības (dabiskās) ir kaut kas pretīgs, ka asinis šķīst, sieviete bez mitas kārto savas dabiskās vajadzības, viss smird un vispār katastrofa? Vai tiešām to raksta sievietes,kas ir dzemdējušas vai arī meitenes runā runāšanas pēc.
Tik daudz komentāru par to,ka mūsdienās neviena sieviete nav pelnījusi tādas mokas kā dzemdības!! Ir taču ķeizars- samaksā un ej saņem savu bērnu, bez mokām un sāpēm. Vai tie cilvēki,kas tās nejēdzības raksta ir ir piedzīvojuši ķeizaru un zin,ka atsāpec ir krietni spēcīgākas, ka rētas dzīst daudz ilgāk, ka šīm māmiņām vajadzīgāka vēl lielāka palīdzība.
Un vai tiešām visas sievietes uzskata,ka dzmedības ir MOCĪBAS? Nu vai tiešām te nav neviena pati sieviete,kas savas dzemdības ir izbaudījusi, kurai ir tikai priecīgas atmiņas?
ak jā- un epidurālā anestēzija! Vai tās, kuras raksta,ka tas ir superīgākais brīnumlīdzeklis vispār to ir lietojušas.
Nu lūdzu, tā taču nevar būt. Es ticu,ka vismaz kāda ārste vai vecmāte var padalīties ar vispriecīgāko pieredzi. Kāda, kura ir stipra un kurai galvā viss ir ideāli sakārtots.
Es šodien esmu izlasījusi, šķiet, tūkstošiem komentāru no mūsu pašu sabiedrības dāmām. esmu šokā. Vai arī šajā portālā visas māmiņas tā domā???
Labi, es jau arī nesaprotu, kāpēc jāšausminās par izkārnījumiem un asinīm. Ja tas delfu komentāros, nu tur tak kaut kādi dumji tīņi un citas nenobriedušas būtnes.
Bet to, ka man dzemdības bija mocības, diemžēl nevaru noliegt. Bija sarežģījumi, tika pieņemts lēmums par stimulēšanu, tā nu beigās bija patiešām traki. Vai tāpēc es neriktīga sieviete un māte? Es nesūdzos un nevaimanāju par to, vienkārši fakts ir fakts, ka mana pieredze bija tāda. Bērniņu mīlu un esmu laimīga, ka viņš man ir, tam ar dzemdībām man nav vispār nekāda sakara. Zinu par pēcdzemdību eiforiju - man diemžēl tā izpalika, jo mākslīgais stimulēšanā izmantotais oksitocīns neļauj izdalīties dabīgajam, kurš to izraisa. Toties to pēc tam paveic zīdīšana 😉
Tu dzemdē bērnus tikai tāpēc, lai būtu dzemdības?
(Tas par to jautājumu, kāpēc ražot bērnus. Aizvainojošs jautājums.)
Nevajaga ne arsta ne vacmates pierezes. mes pasas esam labapieredze.
Lai es teiktu,ka dzmedibas ir mokas,k.kas pretigs,ka asinis slakst uz visam pusem un,ka sieviete kartojas viena laida un smird...... Tad es teiksu,tas ir pilnigas mulkibas.
Es piemeram personigi savas dzemdibas nesajutu nevienu su...... smaku,pec dzemdibam mana dzemdibu kleitas bija tira,neviena asins traipa.
Ta var rakstit tas sievietes,kuras nav tam gajusas cauri,vai kuram berni ir galigi pie pakalas.
Ja dzemdibas uzskata par mocibam,tad kapec razot tos bernus? Neviena dziva radiba nerodas bez mocibam,bet tas atmaksajas,kurs spej novertet dzivibu.
Ja,protams ka dikti sap,mokas utt,bet................ nezinu,vai es labpratigi parakstitos uz keizeru
Es esmu no tām, kas uzskata, ka dzemdības ir mocības. Man bija ķeizargrieziens pēc pašas izvēles, samaksāju un dabūju mazuli, bez sāpēm un mocībām😀 Ne mirkli nenožēloju savu izvēli, viss dzija ļoti ātri, jau pēc 6 stundām staigāju, nekādu problēmu ar tualeti, sēdēšanu, kādas bija manām draudzenēm pēc dabiskām dzemdībām. Priecājos, ka Latvijā ir arvien vairāk ķeizaru😀 Rakstu un komentārus nelasīju, bet pašai ir pieredze!
Laimīgās tās, kuras vēl spēj izpētīt, cik ļoti asinis un kakas apkārt iztašķījušās 😃 Laikam savu dzemdību laikā darīt nav ko bijis 😉
Man ir divas pieredzes - 100% dabīgas dzemdības un ķeizars..
Dabīgas dzemdības bija ļoti jaunai esot, bet es turējos lieliski, nekliedzu, drīzāk īdēju, tad palamājos pie sevis uz "burvju" poda sēžot 😃 Žēl, ka vīra nebija blakus, zinu, ka viņa klātbūtne būtu visu pasākumu padarījusi skaistāku un baudāmāku 😀
Dzemdības ilga vien 5-6h, atceros, kā nosacīti patīkamas un vieglas, bez asins pirts un fekāliju kaudzēm 😉 Uz galda pavadīju vien kādas 15-20min..
Kad dēliņš bija jau rokās, arī vecmāte uzslavēja, ka tik jauna, bet gluži perfekta dzemdētāja 😀 Bija patīkami dzirdēt, neliegšos 😛
Otrās dzemdības biju iztēlojusies un izfantazējusi teju ideālas - ūdenī..
Biju jau sastādījusi dzemdību plānu, bet meitiņa nolēma, ka tā viss nenotiks un spītīgi sēdēja, kā buda puncī.. Nācās pieņemt lēmumu - ķeizars.. Pirmajā brīdī bija skumji, ka nebūs manu izsapņoto ūdens dzemdību, bet apradu ar domu..
Un te nu man jāsaka, (varat mani nosodīt, par to, ka man patika) bet pamostoties tajā saulainajā rītā, ar absolūtu eiforijas sajūtu, bez sāpēm, ar laiku man netraucēti savest sevi kārtībā, skaisti sapucējoties, jūtoties, kā tiešām svētkos, es nenožēloju, ka DODOS SATIKT MEITIŅU ŠĀDI 😀
Viss bija perfekti, gan ārsti, gan kolosālās māsiņas, gan mans brīnešķīgais vīrs, kas ik sekundi bija ar mani..
Arī pēc ķeizara, lai bija grūti, nebija grūtāk, kā pēc dzemdībām..
Bet, ja kādreiz būs lemts trešais mazulis, lūgšu bēbītim, lai dara visu pareizi, lai mammītei būtu foršas ūdens dzemdības 😀
es arī kliedzu bet domāju ka ne tik skaļi ka visa slimnica dzird!!😃
Kliedzu jo biju nogurusi,bezspēks un tā kliegšana man palīdzēja! bet kliedzu var teikt ka uz beigām kad mazā jau līda laukā!😀
un pēctam nakamajā dienā dzirdēju kā nākamā dzemdētāja ar kliedza😀
es domu par otru bērnu apsvēru uzreiz pēc pirmā piedzimšanas, vēl esot uz dzemdību galda. 😃
Visu cieņu vecmātēm, kam dzemdību pieņemšana ir darbs un ikdienas rutīna. Es viņas apbrīnoju, jo pati nekad tādu darbu nevarētu darīt. Vai dzemdības ir mocības? Viss atkarīgs no attieksmes. Pirmās priekš manis bija mocības un diezgan asiņains pasākums. Bet tas neatturēja arī otrreiz dzemdēt bez nekādām atsāpināšanām. Joprojām to uzskatu par smagu, smagu darbu, kas sievietei ir jāizdara. Nesen runāju ar savu vingrošanas pasniedzēju, viņa ceturtajās dzemdībās jau bija sasniegusi tādu līmeni, ka salīdzināja dēliņa dzimšanu ar brīnišķīgu orgasmu. Visi bērniņi viņai dzimuši mājdzemdībās. Nu man līdz tādam līmenim vēl augt un augt.
Manā gadījumā EA atslābināja ķermeni un, nenomokot mani=nenomokot bērnu, pasteidzināja visu dzemdību procesu..
Pilnībā piekrītu, ka jo vairāk bail- jo vairāk sasprindzinies-jo vairāk sāp- jo vairāk bail.. bet tajā mirklī neko nespēju sakarīgi domāt.. varb;ūt, ja man būtu visu laiku kāds blakus- dūla vai vecmāte, kas mierinātu, iedrošinātu utt, tad būtu savādāk..
Domu par to,ka otrs bērns tomēr būs- pieļāvu pēc mēneša.. tā, ka nav tik traki 😃
Tā ir pieredze, ko izmantošu sagaidot nākamo mazuli 😀
Es savas dzemdības izbaudīju, ja tā var teikt. Man bija stimulētās dzemdības, sāpes neciešamas, bet ... es neko no tā visa nemainītu. Patiešām! Bez liekuļošanas. Jau no pirmās dienas zināju, ka dzemdēšu pati, lai gan gaidīšanas laikā mazais ilgi gulēja nepareizi. Tikai uz pašām beigām sagriezās pareizi. Man tas bija svarīgi, dzemdēt pašai. Tā kā finansiāli nevarēju atļauties atsāpinātājus, tie atkrita dabīgā ceļā. 😀 Ķeizars? Kā vēlāk izrādījās,tam bija sagatavoti visi dokumentu, bet mana apņemšanās bija stiprāka. Un es patiešām izbaudīju šo procesu, ar visām no tā izrietošajām sekām. Jo es taču devu dzīvību cilvēkam. Un tas bija tā vērts. 😀
Jā, man bija mocības. Jā, tas ir galvā. Ko piedāvājat? Lobotomiju?
(tas bija iewucim)
Bet vispār - vai tad tiešām nekur nav manīti pozitīvi dzemdību stāsti? Tak pilns internets ar tādiem.