Diāna Zande: Sēras un zaudējums ir ļoti privāts, individuāls process

Grūtniecības un bērniņa zaudēšana ir smags posms ikviena pāra dzīvē, un psiholoģe Diāna Zande sarunā ar Māmiņu Klubu atgādina, ka tur, kur rodas dzīvība, blakus ir ļoti liela nāves iespējamība, ko nedrīkstam ignorēt.

Nāves iespējamību nedrīkst ignorēt

Grūtniecība tradicionāli tiek uzskatīta par laimīgāko brīdi pāra dzīvē, taču var teikt, ka šādā veidā paceļam vienu no grūtniecības, bērna dzimšanas un audzināšanas aspektiem pāri citiem, savā veidā ignorējot to, ka šis ir arī laiks, kurā ir daudz ievainojamības. 

Ārkārtīgi daudzi vecāki piedzīvo traģisku mirkli savā dzīvē – zaudēts mazulis, bērniņš piedzimis nedzīvs vai nomiris uzreiz pēc dzemdībām. Tāpat arī daudzi pāri ārkārtīgi smagi pārdzīvo spontāno abortu, kas daudziem no malas, iespējams, nešķiet nekas īpašs.

Tur, kur rodas dzīvība, blakus ir arī ļoti liela nāves iespējamība. Mēs nevaram to ignorēt. Mēs visi esam piedzimuši un visi nomirsim, taču katrs savā laikā. Dažs nomirst vēl nepiedzimis, taču tas nenozīmē, ka tas ir maznozīmīgi un par to nevajag runāt.

SKATIES VISU SARUNU ŠEIT

Vainas sajūta

Vaina ir ļoti būtiska, jo sevišķi runājot par sievietēm, kuras mēdz sevi vainot par to, ka viņas ķermenis netika galā, ka tieši viņa ir vainojama pie notikušā. Diezgan bieži arī gadījumi, kad sieviete cenšas dalīties ar savu zaudējumu, taču pretī saņem atrunas, ka jābeidz par to domāt un runāt, jo esi vēl jauna, taču tas ir zaudējums, vienalga, cik jauna esi un vai vari vēl palikt stāvoklī. Šis ir zaudējums. 

Sievietes sāpes tiek noliegtas. Diezgan bieži apkārtējie mēģina saīsināt zaudējuma sāpju periodu, sakot, ka nu jau jābeidz raudāt, tā ignorējot, ka sēras ir process, kas prasa savu laiku, un sēras ir process, kuru katrs izdzīvo savā veidā. Nevienam nebūs noteikt, vai sēras ir sērošanas cienīgas un cik ilgi jāsēro. Izņēmums ir ieilgušās sēras, kad cilvēks miris pirms 30 gadiem, bet viņu apraud tā, it kā tas būtu noticis vakar. 

Ja sieviete ir zaudējusi bērniņu vai bijusi pārtrauktā grūtniecība, ir pilnīgi normāli, ka viņa iet procesā tik ilgi, cik tas ir vajadzīgs, lai atkal varētu stabilizēties un dzīvot tālāk.

Kā apkārtējie var palīdzēt?

Vienkāršākais ir pavaicāt, kā tev ir labāk – vai vēlies, lai par to ar tevi runāju, vai labāk klusēju. Nevajag bāzties virsū. Kad pagājis kāds laiks, atkal var vaicāt, kā palīdzēt, jo esi blakus. Šis ir ārkārtīgi smalkjūtīgs līdzsvars, lai piedāvātu palīdzību, bet neuzbāztos. Diemžēl, ir lietas, kurām jāiet cauri vienam, un neviens nevar būt blakus, taču otrs var būt blakus un atbalstīt.

Sērošanas posmi

Sērām ir raksturīgi vairāki posmi, un tie raksturīgi jebkuram sērošanas procesam. Kad uzzinām par notikušo, iestājas šoks. Bieži vien cilvēki saka, ka mirklī, kad uzzināja šo vēsti, apstulba. To ar mums dara psihe, kura liedz būt kontaktā ar notikušo, lai mēs varētu izdzīvot triecienu. Šoks parasti ilgst ļoti īsu brīdi no dažām stundām līdz pāris diennaktīm. 

Aiz šoka seko noliegums, ka notikušais nevar būt patiesība. Aiz tā sekot dusmu fāze, kad tiek meklēts vainīgais. Vecākiem dusmas bieži vien iedod spēku dzīvot. Var dusmoties uz sevi, partneri, likteni, mediķiem. Ir arī tirgošanās fāze, kurā domājam par to, ko varējām darīt citādi, lai tā nenotiku. Šis ir riņķis, kurā mēģinām atgūt līdzsvaru, notikušo padarot par nenotikušo. 

Bieži ir arī depresijas fāze, kurā apjaušam, ka zaudējums ir. Tas nenotiek otrajā dienā, tas atnāk pamazām, kad apjaušam, ka zaudējums ir un nav atgūstams. Pamazām var nākt fāze, kuru sauc par pieņemšanu, kad var dzīvot tālāk, esi integrējusi zaudēto grūtniecību, bērniņu savā dzīves pieredzē. 

Sēru periods caurmērā ilgst vienu gadu. Cilvēks starp fāzēm var klejot, tās neseko viena otrai, tāpat var būt brīži, kad zaudējums tiek it kā pieņemts, bet tad atkal kaut kas liek atgriezties kādā no fāzēm. Mēs to nevaram ietekmēt, taču svarīgākais ir tas, ka es saprotu, kas ar mani notiek, un tā ir daļa no manas pieredzes, jo tad ir vieglāk ar notikušo necīnīties. 

Nav kauns nesērot

Var būt situācijas, kad sērošanas periods izpaliek. Tas biežāk varētu būt spontānā aborta gadījumā, kad sieviete tā īsti vēl nav apjēgusi kontaktu ar grūtniecību. Viņa ir priecājusies par to, ka ir stāvoklī, un tad zaudējusi bērniņu. Ja bērniņš nav nācis ļoti grūtā ceļā, un mamma mazulim vēl nav piesaistījusies, kā arī sieviete pa dzīvi mēdz iet vieglāk, viņa var skumt, bet nekrist tik dziļās sērās. Tas nav nekāds kauns.

Kā palīdzēt zaudēta bērna gadījumā

Vienkāršākais ir zvanīt uz krīzes tālruni, jo tam nav nepieciešams pieraksts, neviens zvanītāju nepazīst, un nav jānosauc savs vārds. Arī tad, ja ir atbalstošs partneris un atbalstoša ģimene, ļoti bieži tomēr ir vajadzīga profesionāla palīdzība pārvarēt sēras. 

Ir tikai normāli doties pie terapeita vai psihologa, kurš strādā ar sērām, jo zobu sāpes arī necenšamies pārvarēt paši, tāpēc jāpalīdz sev vētrā nenoslīkt, lai varētu turpināt veselīgāk dzīvi. 

Vecākiem, kuri zaudējuši bērnu, ir arī dažādas atbalsta grupas, jo dalīta bēda ir pusbēda. 

Mēs katrs piedzīvojam zaudējumus, tikai katrs savā veidā, citā laikā un citā dzīves situācijā. Ja ir kāds cilvēks, kurš šajos brīžos var būt tuvumā, tā arī var būt laba sajūta. Tiem, kuri ir tuvumā, nevajadzētu bāzties virsū ar prieku, bet darīt zināmu, ka esat blakus.