Brīnišķīgās dzemdības.

Tā ir diena, kuru gribētu izdzīvot vēl un vēl. Patiesībā visas tās dienas, kuras pavadījām Jūrmalas slimnīcā bija tik... vienkārši laimīgas.

Kā tas sākās. Termiņam pāri jau divas dienas- tas gan ir ļoti maz, bet tā kā biju pārliecināta, ka noteikti dēliņš piedzims vismaz nedēļu agrāk, tiešam biju pārgaidījusies. Vīra atvaļinājums jau arī pusē, sākas neliels uztraukumiņš. Pēdējās dienās jūtos nogurusi, migrēna, vemšana, caureja. Man kā topošajai vecmātei ir skaidrs- tā diena tuvojas, bet nu gribas jau ātrāk to brīnišķo dienu. Nolemjam pievērsties dažām tautas metodēm, kas pilnīgi noteikti nevarētu nekādi kaitēt. Pa dienu gribas sēdēt krēslā un klausīties Prāta vētru. Un staigāt- daudz staigāt. Šķiet, ka tajā dienā pavadījām apceļojot Imantu kādas 6 stundas. Un jā- jūtu, ka mazliet pavelk to punča apakšu.Prieks, prieks.Visspilgtāk atmiņā paliek ceļojošais cirks, kura plakātu vēl nofotografēju, jo rīt taču varētu aiziet. Vīrs gan nobubina, ka uz to dzīvnieku moku kambari neiešot. 

Plkst 23;00 saprotu, ka velk regulāri.. pavisam mazliet un patīkami.:) tāds prieks. Vīram ļauju čučēt, jo zinu,ka viņam būs jāstūrē. Gaidu līdz 5 no rīta.10 min starplaiks, par miegu , protams, nav ne mazākās domas. Viss jau sagatavots, paņemu vēl savu mīļo spilvenu un kāpjam mašīnā.

Ierodoties Jūrmalas slimīcā, tika sagrauts viss mans prieks. Ja man arī būtu bijis kāds atvērums, tas pilnīgi noteikti aizvērtos. Pirmkārt, jau pamodināju vecmāti, skaidrs, ka viņa bija īgna, bet haloooo- es te tomēr taisos dzemdēt. Katrā ziņā mani sabāra par to, ka kā gan es varēju nezināt (studējot šo profesiju), ka tie ir tikai dzemdību priekšvēstneši, atvērums ir labi, ja centimetrs, ka ar tādām sāpēm var staigāt pat nedēļu, lai braucu mājās. Nodomāju, ka es to visu taču zināju, bet kad runa ir MANI, šis tas aizmirstas.

Nu ko- sirsniņa laba. Braucam mājās. Joprojām neguļu un sagaidu rītu.. pusdienlaiku.. dienu.. Sajūtas ir arvien spēcīgākas, paliek grūti, ripinos uz bumbas, klausos mūziku, elpoju. Cenšos atcerēties visu, ko teikušas manas lieliskās pasniedzējas, vecmātes. Vīrs ik pēc piecām minūtēm, kad dzird, ka sāku skaļāk elpot- nāk un masē muguru tieši tā, kā es vēlos. Tas palīdzēja atslābināties- tiešām. Šķiet, ka viņam pēc tam bija tulznas. Viņš neizlaida nevienu kontrakciju. Ik pa brīdim gribēju palikt viena. Sūtīju sms māsai, draudzenēm. Teicu, ka jābūt, ka šodien kaut kam jābūt. Bet pa prātu jaucas vecmātes teiktais... „pat nedēļu”. Kļūst bail un daudz, daudz nepatīkamāk. Ja nu būs šādi jāstaigā vēl nedēļa. Tieši tik maz vajag, lai sagrozītu un absolūti no līdzsvara izsistu sievieti, kura ar miesu un garu bija gatava dzemdēt.

Ciemos iebrauc māsa ar līgavaini, sēdēju uz bumbas, kājas uzstutējusi uz radiatora un iekrampējusies palodzē. Tad bija grūti.

Zvanu uz Jūrmalas slimnīcu, cerībā, ka klausuli pacels kāda no tām brīnišķīgajām vecmātēm, kuras pazīstu. Un tā notiek. Izdzirdot viņas balsi, kļūst tik viegli. Man saka, lai joprojām vēl palieku mājās.. tik ilgi, cik varu izturēt. Brauciens aizņems labi, ja 10 minūtes.

Un tā plkst 17;00 izlemjam braukt. Saprotu, ka atpakaļ pa šīm trepēm kāpsim jau trijatā. Pa ceļam piedzīvoju vēl 3 kontrakcijas. Esmu TIK laimīga. Tik gatava piedzīvot svētkus- jā, uzvilku kleitu, uztaisīju frizūru, uzkrāsoju acis.

Ieejot nodaļā ieraugu vecmāti. Jā, tā ir viņa! Jau kādus gadus 3 , kopš pirmo reizi ieraudzīju viņu māmiņu klubā, pieņemot superbēbi, sapratu, ka gribētu šādu vecmāti. Un sapnis piepildās. Šķiet, ka tajā brīdī no laimes es tiešām atvēros. Vīrs paliek aiz durvīm. Kamēr vecmāte kaut kur aizgāja, viņš vēl noprasīja- vai sūtīsiet mājās. Viņa atbild, ka vēl nezin.

Kāpju uz galda, tonīši labi, kādu laiku vecmāte meklē atvērumu. Sirds jau saraujas- domāju vai tiešām tā var būt, ka ir tik spēcīgas kontrakcijas, bet nekas nenotiek? Un tur tie maģiskie vārdi- skaisti, 5-6 cm, ‘esat jau pusceļā’. Tajā brīdī sāpes pārvērtās par dzemdībām- tā lielā laimes sajūta, ka atpakaļceļa vairs nav- pazudināja sāpes. Vīriņš pavēra durvis un bailīgi noprasīja, kas notiek. Man smaids līdz ausīm- ESAM PUSCEĻĀ! J

Dodamies uz pirmsdzemdību istabiņu. Skaisti- kā viesnīcā. Tur pavadām vēl stundu, čatojam ar mīļajiem, fotografējamies, vīrs mani uzjautrina, protams, turpina masēt.

Vecmāte piedāvā pārdurt ūdeņus un par brīnumu es uzreiz piekritu. Tās negulētās ~30 stundas, 22 stundas ar kontrakcijām. Es gribēju dzemdēt. Pie tam- šodien. Tas man bija vajadzīgs, mazliet tempiņa.

Dodamies uz dzemdību zāli. Vecmāte ar vārdiem un attieksmi liek mums saprast, ka šodien mēs esam karaļi, šodien būtiski ir tikai tas, ko mēs vēlamies. Fantastiska sajūta. Fantastiska vecmāte.

Vīrs ar ūdens pudeli, visiedvesmojošākajiem vārdiem  un aukstu dvielīti stāv pie galvas. Mans stiprais plecs un atbalsts. Katra viņa uzslava bija kā enerģijas dzēriens visstiprākajā devā. Ūdeņi tiek pārdurti- sajūta laba, jau 8 cm.. mazliet vel pastaigājamies, aizgājām līdz dušas telpai un atpakaļ gultiņā. Par sāpēm esmu aizmirsusi. Nav tās sāpes, nu nav- tās ir dzemdības. Atceros tikai par elpošanu, par mūsu bērniņu..

Paiet vēl aptuveni pusstunda un maģiskie vārdi- kāpsim uz galda.( Starp citu- absolūts mīts, ka tie Jūrmalas galdi ir neērti. ) vecmāte izstāsta un atgādina kā būs jāspiež. Bez kontrakcijas pamēģinām.  It kā sanāk. Pirmo reizi nobīstos pa īstam- brīdī, kad jūtu pirmo spiešanās sajūtu- likās, ka iekšas ir akmenscietas un nāk laukā .. Vecmāte jautā, kas man kaiš :D Es saku, ka tik daudz dzemdības esmu redzējusi, bet nekad nevarēju iedomāties, ka tā sajūta ir ŠĀDA. Spiešanās sajūta ir daudz , daudz patīkamāka par kontrakcijām. Vēl pirms uzkāpu uz galda, vecmāte teica, ka redz mūsu bēbīša matus.

Kāpjam uz galda- ierodas ginekologs un bērnu ārsts. Tik laimīga un smaidīga ar visiem sasveicinājos, neatceros, bet viens no viņiem teica, ka pēc dzemdētājas neizskatos J pārāk priecīga :D

Nu ko- pagāja nepilna pusstunda. Šķiet, ka dēliņs ļoti pie mums gribēja, likās, ka spiedu pāris reizes. Dažas no tām nebija pareizas- viss sejā.. Un tad tāda kā..hm. kā sapnis, kā filma, kad apkārt gaisma, cilvēki, dakteris man kaut ko stāsta, vīrs glāstija matus..vēl pāris spiedieni, starp tiem gandrīz pilnīgs miegs, pāris elpas, dedzinoša sajūta, matiņus.. pelēkus, galvu un jā- mūsu brīnums... 20:29 bēbītis bija uz mana nu jau plakanā punča. Prieka asaras mums abiem. Mūsu ģimene ir piedzimusi. Laime pilnīga.

Vecmāte ieslēdza mūziku, izslēdza gaismu, atstājot naktslampiņu un atstāja mūs trijatā. Kas par laimi, romantiku, mīlestību.

Katram novēlu.