Atceroties to laiku

Manu mīlulīt, kad tu lasīsi šo vēstuli, Tu jau būsi izaugusi un Tev būs iespēja ar smaidu iedomāties, kā bija toreiz, kad Tu biji pavisam maziņa.

Tu esi mūsu mazā pastarīte un dienu, kad tev piedzimt, Tu izvēlējies pati. 08.08.08., vēl no rīta es nezināju, ka mēs jau pēc pāris stundām būsim kopā. Beidzot pienāca brīdis, kad tevi ienesa palātā un no tā brīža mēs ar tevi bijām nešķiramas.

Tu biji tik maziņa un pirmajā brīdī man bija bail Tev pieskarties. Es katru Tavu elpas vilcienu ķēru ar acīm kā gaisu, bet Tu pačāpstināji mutīti un labpatikā izstaipījies un atkal ieslīgi miedziņā. Tu modies ap sešiem no rīta, ar mīļu murrāšanu, Tu nekad neraudāji. Tad es Tevi paņēmu uz rociņām un Tu ar deguntiņu meklēji, kur smaržo pēc pieniņa. Kad pirmais izsalkums bija remdēts, tu aizvēri actiņas un es kutināju tavu pēdiņu, lai Tevi pamodinātu.

Pēc pirmās ēdienreizes, Tu labprāt snauduļoji man blakus un es izbaudīju katru minūti, ko varēju pavadīt ar Tevi kopā. Brokastu laiks mums abām bija mīļošanās laiks, jo tad es Tevi masēju un  Tu ar labpatiku ļāvies šai procedūrai. Tad es tevi ietinu siltā sega un jau pēc mirklīša Tu gulēji dziļā miegā. Ratu šūpošana un svaigs gaiss Tevi ieaijāja kā neviens, bet tikko es atgāju no ratiem, Tev uzradās sargs, kas akurāti cilājot ķepiņas iekārtojās Tev blakus. Runcis Pičuks  sargāja tavu miedziņu, viņš bija pirmais, kas saausījās, ja uz verandas kāds sāka mosties. Viņš gulēja man blakus un galvu lika uz vēdera un klausījās Tevi, kad Tu vēl nebiji piedzimusi. Viņš staigāja Tev no muguras, kad tu mācījies pirmos solīšus un sēdēja ragavās, kad izbaudīji pirmos sniegotos priekus.

Tad iestājās laiks, kad varēju mierīgi izbaudīt kafijas krūzi. Vairāk brīva laika nebūs, jo jāsagatavojas pusdienas laikam, istabai jābūt izvēdinātai, grīdai uzmazgātai un ģimenes pusdienām gatavām. Pēc pusdienām Tu atkal devies svaigā gaisā, bet es turpināju mājas soli.

Pēcpusdiena un vakars pilnā apjomā piederēja Tev, jo tas bija laiks, kad Tu atteicies gulēt un prasīji mūsu uzmanību un mīlestību. Tētis Tev dziedāja dziesmiņu par lācēnu UMKU, bet es skandināju latviešu tautasdziesmas. Tev ļoti patika snauduļot man uz vēdera, es Tevi šūpināju un Tu gulēji, bet ja šūpināšana tika pārtraukta, Tu neapmierināti ieraudājies. Īsi pirms pusnakts, Tu devies nakts miedziņā, Tu gulēti tik klusi, ka es laiku pa laikam cēlos, lai klausītos, vai Tu elpo.   Tagad Tu esi mazā skolniece un šis brīnumainais laiks jau paskrējis kā viena diena, bet atceroties, šīs atmiņas vienmēr liek pasmaidīt…..