GAIDĪBAS. PĀRDOMAS. SAJŪTAS: Apmākusies diena un resursi tās pārvarēšanai

Dažas dienas atpakaļ mani pārņēma nomāktība, grūtsidrība un raudulīgums. Iekšējo gaismu sedza blīvi mākoņi. Vai tie pēdējo dienu notikumu,vārdu, darbību, neuzmanību, rudenīguma vai grūtniecības iespaidā, tam nav nozīmes. Kāds iekšējais kauss ir pilns un nu grib līt pāri malām. Paldies manai emocionālā atbalsta personai Līgai Zemenei-Laizānei, kura man ieteica – izraudi to. Es pati nebiju sev devusi šādu atļauju, jau kuro dienu slāpēdama asaras klusos spilvena čukstos. Un tagad – es raudāju. Skaļi un no sirds. Un savāds bija mans atklājums- manas raudas līdzinājās smiekliem. Tādas skanīgas, ritmiskas, kaut kādā mērā dobjas un dziļi rezonējošas krūškurvī. Tās bija 5-10 minūtes iekšējās vibrācijas. Kā zināms, smiekli un asaras atbrīvo iekšējo spriedzi. Vai tās visu atrisina – nē. Apkārt man nekas nebija mainījies- debesis vēl joprojām bez saules... Tomēr man pašai tās palīdzēja izkāpt no sāpīguma, no aizvainojuma, no dusmu uzkrājuma bedres un pāriet jaunā posmā. Atgūties un izskatīt resursus, lai sevi atkal uzpildītu.

Iesākumā, pavisam spontāni es atļāvos lūgt draugiem un paziņām sociālajos tīklos sniegt man jelkādu atbalstu ar saulainu bildi, vārdu vai domu apskāvienu. Es biju pārsteigta par rezultātu. Atbildes žests man jau nozīmēja tikt daudz – Tu neesi viena, es par Tevi padomāju! Bet es saņēmu daudz vairāk- uzmundrinājumus dzejoļu, komplimentu, joku, video un dziesmu veidā, saulainas bildes un emocijzīmes no dažādiem cilvēkiem, ko ikdienā pat nesatieku...

Es sajutos kā dzimšanas dienā un pat daudz labāk, jo viņiem nebija nekāda kalendārā pienākuma mani sveikt un uzmundrināt. Grūtsirdība zuda. Vai tas atrisināja visu – nē. Apstākļi man apkārt mainījušies nebija, bet mans skatiens uz tiem bija kļuvis daudz gaišāks.

Ak, es nedomāju to piekopt kā regulāru triku, bet šis viens gadījums man paliks siltā atmiņā.  

Tad es turpināju domās pāršķirstīt savus spēka rīkus un instrumentus – uzvilk skaistu kleitu, baudīt siltu tēju, gleznot, sašūt sev kaut ko, palasīt labu grāmatu, palutināt sevi ar kādu ķermeņa procedūru, iziet dabā pastaigā, nodoties jogai, meditācijai, lūgšanai, iekšēji pašai sevi samīļot- no katras šūnas līdz pat orgāniem un savam bērniņam... Man ir jāatjaunojas, lai smeltos drosmi, sievišķīgo spēku un tālāk kliedētu savas satumsušās debesis. Lai ir sākumā pērkona negaiss ar zibeņiem un dārdiem, bet pēc tam var atkal spīdēt saule, nevajag nomāktības.

Es saģērbos savai acij tīkami un miesai baudāmi, izmetu mazu līkumu caur piemājas mežu. Esmu sajūsmā par savām mājām Bišumuižā, kur pāris soļu attālumā ir paugurains priežu mežs ar dzeltenām smiltīm kā pludmalē. Es to ieeploju, es to redzēju, es to sajutu un sevi uzpildīju. Tas, protams, ir piepilsētas mežs un diezgan lielā mērā tiek regulāri piemēslots, bet tur nu atkal ir iespēja – darīt labu, ikreiz kādu svešo šmuci salasot un izmetot miskastē. Pie dabas ir labi gan vienatnē, gan ar suni vai ģimenes lokā.

Tad, kā man bija iepriekš jau plānots- es devos uz jogas nodarbību pie Aijas Dvinskas Māmiņu klubā. Aija pati sevī iemieso dziļu mieru, saulains acu skatiens un balss skan kā maigs zvaniņš- tik liriski un nomierinoši. Jau pēc pāris vingrinājumiem es atkal sajutu savas iespējas, jutu kā plecu daļa atslābst, starp ribām un mugurkaulu parādās vieta dziļākai elpai un enerģija atjaunojas. Noslēguma meditācijā es burtiski pieplaku pie zemes baudpilnā relaksācijā.

Pēc jogas biju noskaņojusies izdarīt vēl kaut ko labu un automašīnā laicīgi saliku mantas, ko atdot OTRAI ELPAI. Naudas ziedojumi mani neuzrunā, kaut kāda neticība vai bijusī krāpniecības pieredze mani attur. Labprātāk es palīdzu ar saviem darbiem un lietām, kas mums pašiem vairs nav nepieciešamas, bet gana labas būdamas var kādam kalpot. 

Pēc padarītajiem ieceres darbiņiem, turpināju caurskatīt savus resursus. Zvans draugam. Šoreiz es devu priekšroku sarakstei, bet tas tik un tā palīdz. Sirsnīgi un trāpīgi vārdi, sievišķīgais atbalsts un domu apmaiņa... Sarunās bieži vien daloties savos jautājumos, formulējot tos, mēs nonākam pie kādām jaunām atziņām. Dažreiz tās nemaz nav jaunas, bet laika gaitā piemirstas lietas.

Un manī uzplaiksnīja skaidrība, kur esmu iztērējusi savus spēkus – pārlieku lielā atbildībā, ko uzkrāvu sev uz pleciem. Par dzemdībām, par attiecībām, par bērniem, par ģimenes harmoniju mājās. Šo to nepastāstot, šo to paturot tikai savās sajūtās un prātā, baidoties vai uztraucoties otru nobiedēt vai apgrūtināt, es biju ātri iztukšojusi sevi zem nesamērīgās atbildības nastas. Vai kādam no manas šādas rīcības bija labāk? Uz kādu brīdi – jā, mana uzņemšanās, pielāgošanās un iecietība saturēja mieru mājās, bet ilgtermiņā tas iztukšoja mani un tā nu var sagraut jebkuras attiecības.

Realitāte ir jāiziedzīvo visiem, nevajag atņemt nevienam viņa iespēju piedzīvot, pieredzēt, trennēties un pilnveidoties. Katram ir savas atbildības un līdzatbildības. Sievietei savas, vīrietim savas, kā mātei un tēvam daudzas arī kopīgas. Dalīšanās pārdomās, bažās un aktuālajos jautājumos ir ļoti svarīga. Ar draudzenē, speciālistiem vai ģimenes lokā, atkarīgs no katra jautājuma un iesaistītajām personām. Arī bērniem mēs varam šo to uzticēt viņa spēju robežās. Un tas sākumā liksies viņam grūti, bet ar to tiekot galā, gandarījums, ticība sev būs tikai augusi.

Dienas noslēgumā satiekot savus mīļos, es jau biju ar skaidru acu skatienu, gaišām domām un jauniem resursiem. Man bija spēks pārrunāt savus nomāktības iemeslus ar Kasparu bez sakāpinātām emocijām, sajust viņa ieinteresētību un atbalstu. Man bija iespēja pagatavot vakariņas ar mīlestību bez aizvainojuma piegaršas, man bija iespēja mierpilni veltīt laiku saviem bērniem, jo saule bija atpakaļ pie manām debesīm...