Aleluja Māmiņu Kluba dzemdību sagatavošanās kursiem

Lai slavēti Māmiņu Kluba pirmsdzemdību kursi! To varu teikt atkal un atkal, bez pārspīlējumiem un lišķības, tā kā man pašai kā bijušajai Māmiņu Kluba darbiniecei, protams, ir sentimentālas atmiņas par kopā pavadīto laiku jau tolaik, kad par savu mazuli man nebija pat ne mazākās domas. Pašlaik jau aiz muguras dēla pirmā mēneša jubileja. Es pat iedomāties negribu, kā mūsu dzīve būtu iegrozījusies, ja, gatavojoties mazulim, nebūtu izlēmusi par labu Māmiņu Kluba kursu apmeklējumam.

Man paveicās, ka Māmiņu Kluba pirmsdzemdību kursus varēju apmeklēt vēl klātienē, jo dziļā pērnā gada rudenī valstī vēl nebija atkārtoti izsludināta ārkārtas situācija un pieaugušo kursi, ar sejas maskām un ievērojot distanci, bija pieļaujami. Bet ticu, ka kursu kvalitāte nav zemāka arī online vidē piedāvātajiem. To apliecina arī manis pašas pieredze, jo tuvojoties dzemdībām, piedalījos arī divās tiešsaistes Lielo Grūtnieču dienās. Katra lekcija un tajā sniegtā informācija bija ļoti, ļoti noderīga. Kaut arī informācijas sākotnēji šķita par daudz un kā lai to visu neaizmirst un iegaumē, dzīve pati parādīja – īstajā brīdī no zemapziņas dzīlēm vajadzīgā informācija signalizē un dod sarkanus impulsus, lai pēcdzemdību periodā man kā māmiņai ar zīmogu mātes pasē “pirmais bērns 35 + un augsts asinsspiediens” sievietes instinkti un intuīcija liktu rakt un meklēt dziļāk un dziļāk. Nevis akli uzticēties ārstu komentāriem, kas iespējams Covid-19 pārguruma dēļ vai vispārējās masu psihozes medicīnā dēļ ir sasteigti, nepārdomāti vai vienkārši pavirši un neveiksmīgi.

Mans dzemdību stāsts sākās kā rīts, kurā būtu izkāpusi ar kreiso kāju no gultas

Bet pirms tam 2 lielie jautājumi

Pirms īsumā padalos, kā Māmiņu Kluba pirmsdzemdību kursos iegūtā informācija man noderēja dzemdību laikā, gribu uzrakstīt mazu atkāpi ar savām pārdomām un lēmumiem divos svarīgajos jautājumos, kas mani mocīja visu grūtniecības laiku. Pirmais – vai es dzemdību laikā nenomiršu un vai nenomirs mans bērns? Otrais – ņemt vai neņemt līguma dzemdības?

Pieņemu, ka pirmais jautājums galvā iekrīt daudzām sievietēm. Nebiju izņēmums. Jo tuvāk nāca dzemdību brīdis, jo lielāks satraukums manī auga. Īpaši tai grūtniecības posmā, kamēr vēl iespējami spontānā aborta riski. Lai mazinātu savu iekšējo satraukumu, es gāju divus ceļus vienlaicīgi – sāku apmeklēt Māmiņu Kluba pirmsdzemdību kursus. Man tobrīd bija 28. grūtniecības nedēļa, bet jau visu gribēju izzināt un nomierināt savu trauksmaino prātu. Tā bija pareiza izvēle – sākt tik ātri.

Manam satrauktajam prātam ļoti patika arī Māmiņu Kluba piedāvātais kursu nodarbību grafiks – vispirms visa svarīgākā informācija par dzemdībām, pašu dzemdību procesu un atkārtojumu sievietes anatomijā, tad dzemdību pozas, pēcdzemdību periods, zīdaiņa aprūpe un krūts ēdināšana. Sākt ar pašu biedējošāko man ļoti noderēja. Uzreiz jau tajā pašā vakarā, kad atgriezos mājās no pirmās Māmiņu Kluba pirmsdzemdību nodarbības, ievēroju, ka satraukums ir būtiski mazinājies. Otrs, ko darīju, lai mazinātu savas bailes (īpaši sākot ar 34. grūtniecības nedēļu, kad jau ir ļoti tuvu 37. grūtniecības nedēļa, kas man bija kā atskaites punkts, ka dzemdības, kuras sāktos, vairs jau neskaitītos priekšlaicīgas) – es meditēju.

Meditēju, savienojoties ar savas dzimtas sieviešu enerģiju un dziedinot to, bet galvenais – modinot visu to iepriekšējo savu dzīvju mātišķās jūtas un sievietes instinktus, kad esmu jau agrāk bijusi māte, lai tad, kad mans mazais būs manās rokās šajā dzīvē, es instinktu līmenī zinātu, KO, KĀ un KAD vajag viņam, man un kas mums abiem ir vislabākais.

Jautājumā maksāt vai nemaksāt par līguma dzemdībām, es izvēlējos nemaksāt. Ne jau tādēļ, ka savam bērnam un sev vēlētu sliktāku aprūpi vai man būtu žēl 450 eiro vienam dzemdību speciālistam. Es apzinājos, ka šīs ir manas pirmās dzemdības, es tiešām esmu riska grupā (gan sava vecuma, gan augstā asinsspiediena dēļ) un dzemdību izstumšanas periods manā dzemdību plānā un vizualizācijās bija miglā tīts. Ar ko slēgt līgumu? Vecmāti? Bet, ja nu man izstumšanas periodā būs nepieciešama ginekologa palīdzība? Slēgt līgumu ar ginekoloģi? Tā kā ķeizara operāciju man neplānoja, tad kā man varētu palīdzēt ginekologs atvēršanās un izstumšanas periodā? Slēgt līgumu ar anesteziologu? Jā, biju izlēmusi, ka ņemšu epidurālo anestēziju (tās arī ir papildu izmaksas ap 280 eiro), bet, vai tad anestezeologs savu darbu veiks sliktāk, ja nebūšu noslēgusi ar viņu līgumu? Tieši tāpat apsvēru piesaistīt savā dzemdību potenciālajā komandā bērnu ārstu. Līgums ar katru no ārstiem maksā tos pašus 450 eiro. Jo vairāk ārstu, jo vairāk jāreizina ar 450. Ar visiem speciālistiem noslēgt līgumu gan nebija man pa kabatai.

Arī manam prātam tas šķita aplami – nopirkt pakalpojumu, kuram vajadzētu būt tādas pašas kvalitātes, ja nepirktu. Tā kā biju nolēmusi dzemdēt Jūrmalas slimnīcā, par kuru biju dzirdējusi tikai labākās atsauksmes, izlēmu paļauties uz speciālistiem, kuriem jābūt savas jomas ekspertiem. Galu beigās esmu visus šos gadus līdz grūtniecībai strādājusi algotu darbu, vienmēr mans darbs bijis oficiāls un valstij esmu maksājusi visus nodokļus. Tādēļ uzticēju sevi mediķu rokās. Un, labi, ka tā. Izstumšanas posms manās dzemdībās bija tiešām smags un ar viena mediķa klātbūtni nepietika. Īstajā brīdī bija klāt pieci un vairāk mediķu (dzemdību beigu posmā biju tik izmocīta, ka īsti vairs nefiltrēju precīzu mediķu skaitu, bet zinu, ka telpa bija pilna ar mediķiem baltos, rozā un zaļganos tērpos), viņi visi savu darbu veica pēc visaugstākā profesionālā līmeņa. Vislielākā pateicība viņiem visiem! Par palīdzību man, bet galvenais – mūsu mazulim.

Bet kur šajā visā sākas kreisās kājas stāsts?

Te arī tas ir…

Līdz 5 centimetru dzemdes kakla atvērumam pie manis istabiņā tikai vienu reizi bija parādījusies vecmāte. Turklāt brīdī, kad mana dzemde klusēja un bija ļoti iespējams, ka dzemdības sāksies tikai nākamajā dienā, nevis tajā, kad iestājos dzemdību iestādē. Te jāizskaidro, ka mana paaugstinātā asinsspiediena dēļ tika izlemts par inducētām dzemdībām. Tādējādi man tika ievadīti medikamenti, lai dzemdības aizsāktos. Pēc pirmās medikamentu devas mans organisms 6 stundas klusēja, bet jau pēc otrās devas stundas laikā sākās kontrakcijas ik pēc piecām minūtēm.

Par notiekošo telefoniski informēju vecmāšu posteni. Te atkal jāpaskaidro, ka dzemdēju Covid-19 ārkārtas situācijas laikā. Jūrmalas slimnīcā tobrīd bija noteikta tāda kārtība, ka dzemdētājas sēž savā istabiņā (ja palaimējas, tad kopā ar saviem partneriem, kuri iepriekšējo 48 stundu laikā paspējuši iegūt Covid-19 analīžu negatīvus rezultātus. Man paveicās. Dzemdēju kopā ar savu dzīvesbiedru).

Tātad – ir rekomendēts nevienam nestaigāt pa slimnīcas gaiteņiem un nemeklēt ārstus vai māsiņas. Nepieciešamības gadījumā var izsaukt apmeklējumu uz istabiņu telefoniski. Tādēļ sekoju instrukcijām un informēju vecmāšu telefona posteni, ka man ir sākušās kontrakcijas. Kāda sieviete otrā telefona galā atbildēja, ka pēc divām trīs stundām pie manis ienāks.

Kad pagāja trešā stunda, neviens pie manis tā arī nebija atnācis. Kontrakcijas ņēmās spēkā, un es taču biju gribējusi epidurālo anestēziju. Informatīvi vēl reizi piezvanīju māsu postenim, un sparīgi sāku pārvietoties pa gaiteni, lai parādītu dzemdību procesu speciālistiem.

Liku lielas cerības uz epidurālo anestēziju, jo gan mana draudzeņu pieredze, gan Māmiņu Kluba kursos stāstītais apstiprināja, ka pēc šīs atsāpināšanas, kontrakciju sāpes vairs nav jūtamas un jaunajai māmiņai ir iespēja mazliet atvilkt elpu un uzkrāt spēkus, lai gatavotos dzemdību finišam – izstumšanas fāzei. Mans gadījums bija specifisks. Speciāliste lūdza man sēdēt lotosā, kamēr ievadīs anestēziju. Lotosa poza kopumā man nav sveša, jo bieži ikdienā meditēju un šī poza man meditācijām ir gana ērta un mīļa, bet sēdēt lotosā, kad ir kontrakcijas, tas ir diezgan izaicinoši. Bet man izdevās. Turpināju elpot, lai ar savu izelpu uzvarētu kontrakciju sāpes, nevis sāpes mani, un gaidīju, kad notiks tas epidurālās anestēzijas solītais apsolījums – sāpju pazušana. Kā nepārgāja, tā nepārgāja. Bet pats process aizņēma teju divas stundas. Šo stundu laikā mans dzemdes kakliņš jau bija pavisam vaļā un praktiski bez atelpas elpošanas tehniku man vajadzēja nomainīt uz šņākšanu un stumšanu.

Tā kā biju izvēlējusies dzemdēt bez līguma, es biju gatava, ka dzemdību laikā medicīnas personāls var mainīties. Esmu diezgan komunikabla un atvērta saskarsmei, man tā nebija problēma arī ar atvērtām kājām uz ginekoloģiskajiem krēsliem. Tas, ka netiku iepazīstināta ar pašu dzemdību procesu, arī būtu okei, jo, pateicoties Māmiņu Kluba kursiem, pati visu par dzemdībām sīki un smalki zināju, un man jau arī nebija jautājumu. Ja būtu, noteikti speciālisti atbildētu un visu izskaidrotu. Bet atmiņā palicis vienas no vecmātes teiktais – ka viņa vakara stundās plāno aiziet pagulēt, jo nakts izskatoties būšot spraiga. Man nebija ne vēlmes, ne arī iespējas viņai pēcāk pajautāt, vai gulēšana tiešām izdevās un vai tādēļ pie manis neviens neatnāca, kad bija sākušās kontrakcijas. Nevar noliegt – nakts tiešām bija spraiga, jo divi mazuļi praktiski vienlaicīgi izlēma nākt pasaulē. Kamēr pati cīnījos ar pirmajām stumšanas sāpēm un mans partneris mani atbalstīja dzemdību zālē, no blakus zāles dzirdēju, kā ar stumšanu un šņākšanu strādā cita māmiņa, un beigu svinīgās skaņas – viņas mazuļa raudas.

Nav vērts zīlēt kafijas biezumos, kā būtu bijis man, ja tik ļoti nesamocītos, kamēr ievada epidurālo, bet arī mans mazulis piedzima. Tiesa, smagās dzemdībās, bet visas sāpes, emocijas un pārdzīvojumi tiešām ātri pazūd. Milzīgā laime un eiforija, kas ir pirmajās dienās un nedēļās pēc mazuļa dzimšanas, pārspēj visu.

Un atkal jau liela pateicība no manas puses Māmiņu Klubam, īpaši grūtnieču vingrošanai fizioterapeites Kristīnes Ansovas vadībā. Vingrošanas nodarbībās ne tikai vingrojām un palīdzējām ķermeņiem pielāgoties grūtniecībai, bet arī apguvām elpošanas tehniku, kas palīdz nesasprindzināt dzemdes un maksts muskuļus. Tieši šo elpošanas tehniku izmantoju visu dzemdes atvēršanās laiku – līdz pat 10. centimetram!

Mana vislielākā sāpe – krūts zīdīšana

Ja es būtu zinājusi, ka pirmajās trīs dienās, kamēr atrodamies slimnīcā, medicīnas personālam nav ne pienākuma, ne laika apmācīt jaunās māmiņas ar krūts zīdīšanu (pat ne 10 minūtes tam veltīt laika), es droši vien atrastu veidu, kā par spīti Kovidam, izsaukt krūts zīdīšanas speciālisti jau uz slimnīcu. Ja līguma attiecības ar vecmāti vai kādu no speciālistiem ir tas, kas nodrošina, ka māmiņas tiek apmācītas, tad tiešām ar medicīnas sistēmu jaundzimušo aprūpē kaut kas nav kārtībā.

Es pēc dzemdībām nevarēju nedz daudz staigāt, nedz sēdēt, attiecīgi varēju izmantot tikai gulošu krūts zīdīšanas pozu. To biju noskatījusies no vienas savas draudzenes, kas nesen dzemdēja un tieši šādā pozā baroja savu mazuli.

Pirmajā dienā pēc dzemdībām mazais daudz gulēja. Viņu modināju un piedāvāju krūti. Uz 10 – 15 minūtēm (kā pēc grāmatas) mazais krūti zīda, šķita – viss rit ideāli. Uz vēlu vakaru sāku satraukties – vai mazajam pietiek manas krūts piens, vai viss kārtībā? Zvanīju jaundzimušo māsu postenim. Bija vēls vakars un saņēmu rekomendāciju nesatraukties, gan jau viss ir kārtībā.

Otrajā dienā mans un mazuļa uzdevums bija strādāt ar krūts zīdīšanu ik pa divām stundām vai tik bieži, cik mazulis vēlas. Pašlaik šķetinot atmiņas fragmentus, atceros, ka visu dienu to tikai vien darīju, ka devu zīst krūti. Pret vakaru mani krūšu gali bija zilumos. Zīme, ka ar krūts zīdīšanu mums neiet labi. Mans iekšējais satraukums tikai auga. Finālā katrai māsiņai, kas ienāca mūsu istabiņā, demonstrēju savas krūtis un jautāju, ko lai dara. Saņēmu rekomendācijas par dažādiem krēmiem un ieteikumu skatīties, kā es baroju mazo, bet praktiska palīdzība vai demonstrācija nesekoja. Jūrmalas slimnīcā arī nav pieņemts mazuļus svērt pirms un pēc ēšanas, lai pārliecinātos, ka krūts zīšanai vispār ir kādi panākumi.

Es turpināju lasīt bukletus par pareizu krūts zīdīšanu, atcerēties kursos mācīto, bet teorija ir viena lieta. Prakse kas pavisam cits.

Tā klāt bija jau trešās dienas rīts slimnīcā. Ik rīta ārstu komisija. Mazuļa svēršana. Svars joprojām krītas, bet tas esot normāli. Tā esot daudziem mazuļiem. Tā kā svara kritums nebija lielāks par 10 %, mūs laida mājās. Tikai lai nodemonstrējam krūts zīdīšanu. Ar teikumu, ka bērnam zīdīšanas refleksi ir, bet mums abiem jāpiestrādā pie piezīšanās tehnikas, tikām palaisti mājās.

Runājam katrs savā valodā

Tālākais notika ātri. Kaut ilga nedēļas garumā. Es no rīta līdz vakaram (sākumā reizi trīs stundās, vēlāk reizi divās) zīdīju mazuli. Izmēģināju visādus variantus, lai mazulis piezīstos. Viņš zīda krūtis 30 līdz 40 minūtes. Reizēm ilgāk, reizēm mazāk. Ārēji it kā viss labi. Mazulis ēd, guļ un guļ tik dziļi, ka nevaru viņu pamodināt. Bet iekšēji visu laiku jutu pamatīgu trauksmi. Jutu, kaut kas nav labi.

Biju no tām jaunajām mammām, kuras pirmajā naktī mājās ar zīdaini, izsauc ātro palīdzību. Speciālisti atbrauca, ieraudzīja mazuļa istabu (totāls bardaks, pilna istaba izmētātu mazuļa drēbīšu un autiņu, pa grīdu izmētāti pilni pamperīši), pati mamma (es!) pārstresojusies, droši vien izlēma, ka ātrie bija vajadzīgi nevis mazulim, bet man pašai nervu nomierināšanai. Tā kā mazulis mierīgi guļ, viņi neredz iemeslu vest mūs uz slimnīcu. Līdzīgu konsultāciju man sniedza diennakts bezmaksas ģimenes ārsts, kuru sazvanīju uz pieejamo bezmaksas telefona līniju, kā arī Jūrmalas slimnīca, no kuras pirms dažām stundām bijām devušies mājās.

Aiznākamajā dienā uz mājām atnāca ģimenes ārste. Apskatīja mazuli, visu pārbaudīja, un līdzīgs verdikts – ar mazuli viss ir kārtībā. Vesels, mierīgs un smaidīgs bērniņš. Visus manus satraukumus par miegainumu visi speciālisti novēla uz smagajām dzemdībām, pēc kurām ir normāli, ka bērniņš ir miegaināks. Tā sešas dienas no dažādiem speciālistiem dzirdēju, ka ar manu mazuli viss ir kārtībā. Bet mana intuīcija šausmās turpināja kliegt un meklēt iemeslus.

Visgrūtākās bija tieši naktis. Bērns mierīgi guļ, praktiski nav raudājis kopš savas dzimšanas, visi speciālisti, ar kuriem runāju, mani mierina, sakot, lai priecājos un esmu laimīga par mierīgu mazuli, bet es krītu arvien lielākā panikā.

Mazuļa piektajā dzīves naktī atcerējos par Māmiņu Kluba kursos dzirdēto mājaslapu zidit.lv, kurā var atrast krūts zīdīšanas speciālistus. Vienai no viņām (Nataļjai Maņkovskai) piezvanīju un esmu pateicīga, ka viņa jau tās pašas dienas vakarā varēja ierasties, lai mums palīdzētu ar krūts zīdīšanas tehniku. Mazuļa svars visas šīs dienas bija turpinājis kristies. Ģimenes ārste to nekonstatēja, jo mājas vizītē ieradās bez svariem. Tā kā svara kritums bija pamatīgs, mēs kopš sestās dienas sākām mazuli piebarot ar mākslīgo piena maisījumu, bet kopš astotās dienas uz nedēļu dzīvojām Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā Vienības gatvē Rīgā. Vēlējos 100 % pārliecināties, ka ar manu bērnu viss tagad būs kārtībā un redzēt pašas acīm, kā bērns uzsāk normāli ēst un pieņemties svarā. Te atkal pārsteidzošs medicīnas sistēmas moments – ātrās palīdzības brigāde, kas mūs nogādāja uz Bērnu slimnīcu, apskatot mazuli mājās, atkal sāka bārstīt komentārus par mierīgu, smaidīgu mazuli un iemeslu, kādēļ braukt uz slimnīcu, neesamību. Tikai mana uzstājība un dusmas bija tās, kādēļ ārsti nepretojās manai vēlmei kopā ar mazuli nokļūt slimnīcā.

Mēnesi pēc…

Pašlaik mūsu dzīve rit normālās jaunās māmiņas un jaundzimušo ikdienas sliedēs. Mazulis ēd ik pēc trīs stundām, katru dienu pieņemas svarā, es dzīvoju mazuļa dzīvi (jau esmu iemācījusies izgulēties, pielāgojoties mazuļa dienas ritmam), esmu atsākusi gatavot ēst un arī pati normāli ēst, un pat mazliet pucēties un rūpēties par pašas labsajūtu.

Domās atkal un atkal pārtinu pirmo nedēļu notikumus pēc dzemdībām. Gribas atrast vainīgos. Cenšos nevainot sevi. Pieredze, ko izdzīvojām, man bija kā īsais kurss reālajā māmiņas dzīvē, kā eksāmens, kuru par laimi nokārtoju uz 10 - laikā, neko nenokavējot un pilnībā uzticoties savai intuīcijai.

Apzinos, ka veselības sistēma valstī ir kritiska, jo īpaši pašlaik, kad prioritāte visos līmeņos ir Covid-19. Bērnu slimnīcā jutos nokļuvusi kā paradīzē. Mans asinsspiediens no stresa bija kosmosā, bet beidzot redzēju, ka mani dzird un saprot, bet galvenais – 100 % gādā par manu bērnu. Nedēļas laikā slimnīcas personāls mani apmācīja visās ar bērna kopšanu, nēsāšanu, barošanu un pārtīšanu saistītajās lietās, ļaujot praktizēt uz pašas mazuli un nesteidzinot, nevis kā Jūrmalā – demonstrējot bērna pacelšanas pozas uz TV pulti, kuru man jāiedomājas par savu mazuli.

Jā, es sākotnēji centos mazuli barot arī ar savu pieniņu. Tas nozīmē – ar piena pumpīti pienu no savas krūts atslaucu, tad ielēju pudelītē, izbaroju un trūkstošos gramus devu no mākslīgā maisījuma. Iespējams, būtu izveidojusi savam krūts pienam tādu tirgus ekonomikas pieprasījumu, ka mazajam pietiktu tikai ar manu pienu vien, bet nebiju jau vairs tik stipra un emocijās noturīga. Barot ar savu krūti pa tiešo emocionāli vairs nespēju, jo prāts gribēja kontrolēt, cik gramus mazulis tieši ir apēdis. Arī pats mazulis, slimnīcā ēdis no pudelītes, krūts zīdīšanas tehniku būtu bijis spiests mācīties pa jaunam. Tas bija grūtākais lēmums manā pagaidām īsajā mātes karjerā, bet izlēmu no sava piena atteikties. Lai saudzētu savus spēkus un nervus (jo katra minūte, ko veltīju piena atslaukšanai tika nolaupīta no mana miega), gan arī – lai tuvinātos pasakas scenārijam, kas sākas ar vārdiem – “Mierīgai mammai, mierīgs mazulis…”.

Vai darītu ko citādāk?

Jā, divas lietas es darītu citādāk. Pirmā – mazuļa pūriņu gādājot, jau laikus nopirktu svarus, lai jau kopš pirmās dienas varu kontrolēt mazuļa svaru (tas nekas, ka mūsu mazulis jau dzimstot bija brašs puika, tuvu 4 kg svaram, vienalga savus svarus sagādātu laicīgāk). Otrā – jau uz slimnīcu izsauktu krūts zīdīšanas speciālisti, lai mani apmāca krūts zīdīšanas tehnikā praktiski. Tā informācija, ko teorētiski apguvu Māmiņu Kluba kursos bija ļoti, ļoti noderīga, bet teorija ir viena lieta, kamēr prakse kaut kas pavisam cits. Turklāt pirmajās dienās pēc dzemdībām hormonu vētras, svīšana, pēcdzemdību sāpes un šoks arī dara savu. Atmiņa un prāta spriešanas spējas ir visnotaļ apdraudētas. Varu pateikties savai intuīcijai, kas neļāva uzticēties visu ārstu teiktajam par manu mierīgo bērniņu, ar kuru ārēji viss ir it kā kārtībā.

Un vēl – otrreiz grūtniecības laikā es nesatrauktos par savu krietno svara pieaugumu (+ 20 kg!) un palielo mazuli. Grūtniecības laikā neēdu pārāk daudz, bet svars nāca klāt vairāk nekā būtu gribējusi. Tagad zinu – tieši pateicoties šai kilogramu un gramu rezervei mums abiem pirms dzemdībām ar mums tagad pēc dzemdībām viss ir kārtībā. Mazuļa dramatiskais svara zudums pirmajā dzīves nedēļā nebija nāvējošs, un viņa svars diezgan ātri atgriezās. Savukārt es 15 dienu laikā pēc dzemdībām praktiski atguvu pirmsdzemdību svaru.

Nobeigumā vēlos teikt milzīgu paldies visam Māmiņu Kluba kolektīvam, tās vadītājai Sandijai Salakai, kā arī visiem speciālistiem un ekspertiem, kuri ik dienu velta savu laiku, lai dalītos savās zināšanās ar jaunajām māmiņām vai māmiņām ar lielāku stāžu!!! Kā arī milzu paldies Bērnu slimnīcas ārstiem, māsiņām un māsu palīgiem!!! Īpaši mūsu mazuļa ārstējošajai ārstei dr. Jurašai! Es ieguvu ne tikai pārliecību un drošību, ka tagad ar mūsu mazuli viss ir kārtībā, bet arī uz visiem laikiem iemācījos zelta likumu, kas ļaus izdzīvot mūsdienu veselības sistēmā – uzticies ārstiem, bet visu pārbaudi.