Albertiņa dzemdības! Labākais, kas dzīvē līdz šim piedzīvots!

Mans stāsts sākās ar...

Mana skaistā pieredze JEB kā mēs gaidījām Albertīno!

Un turpinās...

21. oktobra vakarā skatījāmies filmu un noritēja kārtējās BH kontrakcijas. Vēders bija stingrs, bet sāpes nejutu. Tā nu mierīgi devāmies gulēt, jo kaut tā bija diena, kad pēc USG bija nozīmētais dzemdību datums, tobrīd nemaz nelikās, ka Albeetiņš varētu gribēt tikt laukā. Saka, ka dzemdības sākoties, kad to vismazāk gaida... Ap 2 naktī viss mainījās, kad pamodos no spēcīgām sāpēm. Uzņēmu laiku un tāpat klusi guļot skaitīju laika intervālus starp kontrakcijām. Jau pēc stundas intervāli bija ik pa 5 min. Sāpes kļuva arvien spēcīgākas. Likās kāds plēš mugurkaulu - strāvojošas,elektrizējošas sāpes pa muguras skriemeļiem dejoja. Modināju vīru un teicu, ka laikam ir jādodās. Nebiju pārliecināta - ir jābrauc, vai vēl jāgaida. Jo man ir samērā augsts sāpju slieksnis - tobrīd sāpes bija itin ciešamas un tādēļ, lai sevi nomierinātu, labāk gribēju braukt jau uz slimnīcu un tur tad visu paskaidrotu. Jutos samērā pacilātā noskaņojumā - bēbītis drīz būs klāt!!!

(Bilde: Īsi pirms 3 naktī - dodamies uz slimnīcu????)

Iesēdāmies mašīnā un mans tētis mūs abus ar vīru nogādāja Jelgavas pilsētas slimnīcā.

Lielākais pārbaudījums tobrīd šķita rausties uz 3. stāvu pa kāpnēm augšā. Dusmīgi pie sevis purpināju - nez vai dzemdību nodaļas ieeja speciāli izveidota tā, lai cenšoties tikt līdz nodaļas durvīm Tu jau būtu turpat kāpņutelpā piedzemdējusi. :D

Bet protams lēnā garā uzkāpu un zvanījām pie durvīm. Māsiņa atvēra durvis, uzsmaidīja un lika uzgaidīt priekštelpā. Pirms manis bija ieradusies vēlviena dzemdētāja, tā kā nācās nedaudz pagaidīt, kamēr viņu apskatīs.

Abi ar vīru mierīgi gaidījām uzgaidāmā telpā - sāpēja arvien stiprāk. Ik pa laikam apļoju gurnus un atspiedos pret vīra drošo plecu. UN tad jau māsiņa sauca mūs uz apskati.

Iesniedzu visus papīrus. Pārģērbos un devāmies uz zāli.
Tur uzlika mērīt sirdstonīšus. Liels bija mans pārsteigums, kad māsiņa paziņoja, ka kontrakcijas neuzrādot. Arī vecmāte atnākot teica, ka kontrakcijas esot tik minimālas, ka tā droši vien ir tikai tonizēšanās. Viņa pārbaudīja atvērumu un .. tikai 2cm.

NU ko - iekšā jau jaucās smiekli ar izbīli - būšu satraukusi visus bez lieka iemesla.

Vecmāte gan teica, ka iespējams dzemdības tiešām sākoties un nebūšot ilgi jāgaida, kad kontrakcijas kļūšot stiprākas un tad aju sāpes es noteikti nesajaukšot ar BH kontrakcijām.
Skumji pasmaidīju un nopūtos.

Mums prasīja, vai paliksim slimnīcā uz novērošanu vai dosimies mājup. Tā kā jutos dikti vainīga, ka vīru un tēti iztramdīju, turklāt vīrs bija manāmi uztraucies. Nolēmu palikt slimnīcā, lai lieki vairs vīru un tēti netrobelētu ar vadāšanu - turp/šurp.

Pēc plkst. 8 no rīta. Dakterīte ienāca palātā un ierosināja, lai vīrs braucot mājās izgulēties. Iespējams šonakt būšot jāstrādā. Viņas optimistiskais tonis jau mani iepriecienāja un gatavojos vakaram.

Visu dienu pavadīju grūtnieču aprūpes palātā, kur blakus gultās gulēja mammas, kuras arī gaidīja dzemdību sākšanos. Viena māmiņa pārcieta jau samērā smagas kontrakcijas.
Kūdīja iekšējs nemiers - kā būs, cik ļoti sāpēs, vai pateiks ko darīt, vai vīrs nenobīsies utt.

Māsiņas nāca, ņēma asinsanalīzes. Iedeva nošpu, lai atslābinātu muskuļus. Teica, lai atpūšos un daudz nestaigājot apkārt. Tomēr miegs nebija nevienā acī un kad uz vakarpusi vīrs atbrauca mani apraudzīt uzjautājām vecmātei, vai varam iziet pastaigā - svaigā gaisā.

Ar vecmātes atļauju devos pastaigāties. Lēnu garu staigāju, elpoju dzestro rudens vakara gaisu un centos nomierināties. Nesapratu, kādēļ kontrakciju sāpes ir bet toņos kontrakcijas neuzrādās. Ik pa laikam stāvēju apķērusi vīru un klusi pie sevis dungoju. Nemiers kūdīja, jo kopš rīta nebiju jutusi nevienu mazuļa kustību. Vecmāte gan teica, ka sirdstoņi mazulim pat ļoti labi un iespējaams viņš atpūšās pirms lielā notikuma.

Pastaigas laikā aizstaigājām līdz LLU Veterinārai fakultātei kur strādā vīra krustmāmiņa. Parunājāmies. , samīļojāmies un devāmies atpakaļ uz slimnīcu, jo jutos jau samērā nogurusi un kontrakcijas ik brīdi pastiprinājās. Tomēr vakara apskates laikā dakterīte teica, ka šī nakts vēl būšot mierīga. Lai dodoties čučēt un vīrs uz mājām atpūsties.

Asaras šķīda pa gaisu. Domāju ka ar mani kkas nav kārtībā. Likās tik dīvaini, ka sāpes kļūst arvien spēcīgākas bet kontrakcijas ir tik vājas. Domāju, ka esmu smagi vīlusies svos pieņēmumos par augsto sāpju sliegsni.

Vīrs izkārtoja, ka guļu atsevišķā palātā. Dakterīte piedāvāja iedzert nošpu, nomierināties un doties pie miera. Es sakodu zobus un teicu ka gulēšu tāpat. Ikšēji likās, ja iedzeršu tās zāles, tad atkal viss vilksies garumā.
Tā tusnīdama un pūsdama nogulēju līdz 4 rītā, kad mazais ar stīvu sāpi iegrūda sānos savu mazo kājeli. Pēkšņi vēderu sāka vilkt divtik stipri un sāpes kļuva neciešamas.

Lēnām iztrausos no gultas un gar sienām pieturēdamās tipināju uz vecmāšu kabinetu. Vecmāte iztrausās no dīvāniņa - izspūrušiem matiem un platām acīm mani vērodama - kāpēc es neguļot. Paskaidroju kas un kā un ka jūtos dikti dīvaini, tā kā uz nelabumu velk. Viņa ieveda zālē un uzlika uz tonīšiem. Pēc 10 minūtēm ienāca atpakaļ un tad paņemot izraksta lapiņu rokās smaidot teica- NU ko. Tad beidzot viss sākas!!!

Iekšā uzspārga tūkstoš taurenīšu. Smaids pa visu seju, apķerts puncis un asaras acīs. Mazais ir gatavs piedzimt.

Pajautāju vecmātei - vai zvanīt un celt vīru, lai brauc šurp. Viņa ierosina vēl paciesties un nogaidīt līdz rītam. Aizved līdz palātai. Palīdz ierāpties gultā. Atnes bumbu un pastāsta kā labāk pārciest sāpītes. Pēc borkastīm lai nākot uz tonīšiem.

Aizrakstu vīram sms, lai pēc brokastīm brauc šurp.

Sagaidu vīru, dodamies uz zāli tonīšus klausīties.
Jā - kontrakcijas skaisti zīmējās uz garās lapas. Mazulim sirdstoņi labi. Vīrs blakus mierina un stāsta jautras lietas. Dakterīte teic, ka pamazām varam pārcelties uz zāli - jāsākot strādāt.

Pēkšņi visas bailes un raizes bija pagaisušas.

Paņēmu dzemdību somu un devos uz zāli.
Tā no plkst. 10 rītā sākām zālē strādāt. Kontrakcijas pārlaidu pārsvarā ieķērusies palodzē. Bumba nelikās ērta. Krēsliņš ne tik. Rāpot likās par grūtu un vīru apgrūtināt negribējās. Tā nu ieķēros palodzē, nelielā ietupienā apļoju gurnus un dūcu kko pie sevis. Vīrs atbalstīja un masēja krustus. Vecmāte Vallija tik nāca iekšā ik pa laikam un mani slavēja, ka labi elpojot, ka labi apļojot, tik lai tupinot.



Pēc plkst. 14 ienāca dakterīte Natālija Kuļikova uz apskati. Iztaustīja, un teica ka atvērums vēl jo projām 4cm. TĀDS PATS KĀ NO RĪTA. Biju nelielā šokā. Viņa ierosināja pārdurt augļūdeņus. Klusi ar vīru apspriedāmies - nemaz negribējās, lai viss notiek tā. Biju safanojusies par pilnīgi dabīgām netraucētām dzemdībām un nemaz negribēju, lai šādi iejaucas. Bet vecmāte teica, ka es izskatoties pārgurusi un pārmocījusies. Ka teju jau divas dienas mani mokot sāpes un ka viss rīts pavadīts strādājot. Lai pažēlojot sevi un bērniņu un nedaudz pasteidzinot procesu, ka šis nav tas grūtākais - grūtākais vēl priekšā un lai mēs tam gatavojoties, nevis tērējot spēkus. Klusi paraudāju pie sevis un tad piekritu. Dakterīte iegrieza apvalku un jutu, ka ūdeņiem plūstot mazais ieslīd dziļāk iegurnī. Uzvilku pamperbikses un turpinājām tupties, apļot un strādāt.

Nepagāja ne pusstunda kad sāku vemt. Vīriņš aizskrien pasaukt vecmāti un vaicā, kāpēc tā. Vecmāte mierināja, ka tas no straujas dzemdes kakla vēršanās. Patiesi. Pēc plkst. 16. apskatē dakterīte iepriecina - atvērums teju 8cm. Priecājāmies abi ar vīru, jo jutos pamatīgi nokausēta.

Sāpes sāk kļūt teju jau nepanesamas. Mazais sadomājis nedaudz kustēties un tas visu vēl vairāk sarežģī. Cenšos elpot cik dziļi vien var, lai mazo bīnumiņu apgādātu ar skābekli. Vīrs mierina un palīdz kā vien spēj. Pēc plkst. 17 dakterīte saka ka teju jau būs pilns atvērums.
Man sāk izsīkt spēki. Sak iet raibs gar acīm un ik pa laikam liekas ka "filma pazūd". Vīrs liek kompreses uz pieres. Dakterīte atgādina elpot. Tūlīt jau būšot pilns atvērums, vēl nedaudz - maza maliņa traucējot.
Nogaidām vēl pusstundu bet tā arī viss iestrēdzis. Beigās dakterīte paskaidro, ka labāk ielaidīšot man nielielu devu oksitocīna, lai neapstājas kontrakcijas, jo teju jau ģību no pārguruma.

Pagāja vēl pusstunda un jutu, ka mazais slīd arvien dziļāk un dziļāk. Teicu ka gribu iet uz tualeti, bet vecmāte mīļi smejot teica, ka nekāda tualete vairs. Uz galda esot jākāpj. Vīrs lēni veda uz otru dzemdību zāli, kur bija sagatavots dzemdību galds un jau divas māsas, sanitāre un vecmāte smaidot gaidīja. Uzsēdos uz galda, bet tad dakterīte teica, ka lai kāpju nost, jo vēl jo projām tā mazā maliņa traucējot mazajam tikt laukā. Lai paapļojot. Patupjoties. Pastrādājot vēl. Iekšēji dusmojos. Biju nokausēta. Kājas kā lupatas un vēl man liek kāpt kaut kur un tad rausties nost. Bet liekas tāds arī bija dakterītes plāns, jo kolīdz nokāpu uz zemes un iekāros vīram kaklā, sajūta ka mazais sīd arvien dziļāk bija izteikta. Vīrs teica, lai pabļaustos, ja tā vieglāk. Vecmāte ierosināja pasaukt mazulīti vārdā un tā nu mēs visi saucām - Albertiņ, Almertiņ nāc lūdzu ārā! Pagāja vēl 10 garas minūtes un tad jau dakterīte teica, ka droši varot kāpt uz galda.

18:40!!! Uzkāpu beidzot uz galda. Vīriņš iekārtojās blakus, saspieda rociņu un teica, ka nu būšot jāstrādā pa nopietno. Dakterīte smaidot teica, ka esmu varone, tagad tikai nedaudz vēl un mazulītis būšot pie mums. Sākām dziļi elpot, dakterīte lika skaitīt kontrakcijas un skaidroja kā jāspiež, kad tuvojās kontrakcijas vilnis. Acīm plati vaļā, muti ciet, lēni sasprindzinot vēderu un it kā mazulīti grūžot. Palaidu divas kontrakcijas mierīgi un tad tuvojoties trešajai un dakterītes iedrošināta it kā grimu dziļi zem ūdens un grūdu. Negribu teikt ka spiedu, jo sajūtas ir savādākas. Likās ka zem ūdens stumju tādu kā milzīgu akmeni, atspērusies pret zemi un izlikdama visus savus pēdējos spēkus.

Jutu kā mazuļa galviņa izlaužas caur vārtiņiem un dakterīte lika uzreiz apstāties un mirkli ieelpot. Tad tuvojoties nākošajai kontrakcijai dakterītes iedrošināta atkal niru dziļi zem iedomātās sāpju jūras un stūmu smago akmeni tālāk. Izkustējās. Jau atkal mazais par centimetru uz priekšu palīda un tad dakterīte lika apstātes. Lūdza, lai es bez kontrakcijas gaidīšanas vēl mazu spiedienu izdaru. Un jutu kā mazais izslīd no manis. MĪĪĪLZĪGA atvieglojuma sajūta. Lielais akmens ir aizvelts. Jutu ka trīcu un drebu, bet acis uzraukumā meklēja, kur tad ir mans mazais brīnumiņš. Dažas sekundes un redzu, kā dakterīte aši atsūc gļotiņas, mazais bumbulītis savēkšķ sejiņu šāusmīgi neapmierinātā izteiksmē un izgrūž spalgu un dzīvības pilnu kliedzienu. IR! Mazais Alberts Matejs Vītols ierodas plašajā pasaulē. plkst 18:57!

UZ vēdera uzliek mazo Dieva brīnumiņu. Mazulītis raud tik žēli, ka gribot negribot jāraud līdzi.


Brīnumiņš tiek apskatīts, svērts un mērīts. Dakerīte Ilze Trepša veic mazuļa pirmo apskati.
Māsiņas uzvelk mazajam cepurīti un ietin mazo kūniņā.

Iedod laimīgajam tētim turēt, kamēr piedzimst placenta.
Kad placenta piedzimusi, dakterīte veic apskati un secina ka ir viens neliels iekšējs plīsusums. Apskata placentu un ir izbrīnīta, ka tā ir tik bieza. Mazais kunkulītis klusi vēro visu notiekošo, pārlaimīgā tēta rokās.

Paiet dažas nepatīkamas minūtes, kamēr mani sašuj. Un tad dod mazo brīnumiņu uz pirmo maltīti.



Esam pārlaimīgi, priecīgi, 7. debesīs. Sāpes aizmirsušās, tagad pasaules centrs ir mainījies. Mazais brīnumiņš mūs ieved jaunā dimensijā. Liekās dzīve ieguvusi sen gaidīto mērķi.

Nevaru teikt, ka manas dzemdības bij ļoti grūtas, bet nebija arī viegli.
Esmu varone savam vīram, mazajam brīnumiņam. Arī pašai liekas pašcieņa pacēlās par kādiem 50%! Zinu ka esmu visu varoša mamma, kas darīs visu sava bērniņa labā.

Iesaku - nebaidītites un nesatraukties. Zinu, ka viegli teikt un grūti izdarīt, bet zinu arī to, ka nākošreiz centīšos sevi vairāk līdzsvarot un mierināt. Nesatraukties, lai viss izdotos vēl labāk.

Jauku satikšanos ar mazulīšiem vēlu visām māmiņām, kas vēl gaida... :)

Paldies vīram, kurš pēdējos metrus līdz dzemdību galdam teju vai nesa mani uz rokām. Paldies Dr. Oksanai Slobodjanai, Dr. Natālijai Kuļikovai un vecmātei Vallijai Labutei un pediatrei Ilzei Trepšai. Protams arī lieliskajam Jelgavas pilsētas slimnīcas personālam.

Lai gan sākumā baidījos kā būs, re ka galu galā viss notiek tā kā tam būtu jānotiek.

:):):)
---
Rasa jeb MK mazais91