Par laimi.

03. Jul 2012, 14:39

Grūtniecei „pēc definīcijas” būtu jābūt laimīgai, tā mums stāsta. Mēs bieži domājam, ka laime ir kaut kur TUR, citur. Tur, kur mēs kaut kāda iemesla dēļ vēl neesam, vai arī mums kaut kas TAS vēl nepieder. Tomēr tā pilnīgi atklāti jau mēs nesakām: „es būšu laimīga tad, kad...”, tomēr bieži domājam, ka, lai būtu laimīgas, mums vajadzētu to, to un to...

Kad bērniņš ir pieteicies, tā, nenoliedzami, ir laime. Parasti sievietes tad jūtas laimīgas, un visas pārējās, ar prātu izprātotās emocijas nāk kaut kad vēlāk. Pirmais ir šis brīnišķais eņģeļa pieskāriens sievietes dvēselei, kurš saka, ka nu šajā ķermenī mēs vairs neesam vienas. Stāsti ir dažādi, bet visas sievietes ir pieredzējušas šo dīvaino un neizskaidrojamo sajūtu. Šajā mirklī mēs visas piedzīvojam to dievišķo mirkli tāpat, kā to pieredzēja Jaunava Marija.

Bieži mēs domājam, ka „pilnai laimei” mums pietrūkst bērns. Tad, kad bērns „ir pieteicies”, mēs domājam par to, kā būs, kad viņš būs, kāds viņš būs, kāda būs mūsu ģimene. Bet bērns JAU ir. Viņš jau ir mūsos, viņš ir jūs izraudzījies un viņš jau IR. Dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk, jo viņš ar savu klātbūtni ir ieviesis milzīgas pārmaiņas jaunās māmiņas dzīvē.

Lai arī sākumā deviņi bērniņa gaidīšanas mēneši šķiet vesela mūžība, jebkura māmiņa jums apstiprinās, ka tie paskries vēja spārniem. Un šajos mēnešos mums ir dotas spējas un sajūtas, kādas mēs nekad dzīvē vairs citādi neiegūsim. Tādēļ ieteicami ir to visu izbaudīt. Jau tagad.

Bērns var un reizēm grib mainīt vai „sakārtot” savas māmiņas dzīvi jau pirms savas dzimšanas. Lai māmiņa to saprastu un sajustu, grūtniecības laikā sievietēm īpaši spēcīgi darbojas intuīcija. Izmanto to un ieklausies tajā! Jogi saka, ka sieviete visu zina un ka sievietei vienmēr ir taisnība. Tas tādēļ, ka mums ir spēcīgi izteikta intuīcija, piekļuve senajam viedumam, kaut kas pavisam cits, nekā prātā balstītā gudrība, kuru skolā skolotāji novērtēja ar labām atzīmēm. Tā ir iespēja piekļūt patiesībai, nu, tu taču zini to sajūtu, ka zini, bet nezini, kā to zini. Vai ne?

Intuīcija pasaka visu priekšā, tajā vien vajag ieklausīties un vajag iemācīties, kā to attīstīt un stiprināt. Intuīcija pasaka priekšā, kurš ir labs cilvēks, kurš mums nav piemērots. Ja tev liekas, ka tur kaut kas nebija kārtībā, tad es varu par 100% teikt, ka tur tiešām kaut kas nebija kārtībā. Nebija tā, ka tev tikai likās. Vai - tā ir tikai sakritība. Intuīcija arī tev pateiks priekšā, to, kuru ārstu izvēlēties, kurš uzraudzīs tavu grūtniecību. Un esi uzmanīga, ja liekas, ka „viss it kā bija kārtībā” un tomēr...

Izbaudi arī savu īpašo jūtīgumu šajā laikā! Tas dots, lai tu spētu sajust savu bērniņu. Gaidot savu dēlu, es ar nebijušu aizrautību skatījos vieglatlētikas čempionātu un futbolu (nekad, nekad to pirms tam un tagad vairs neesmu darījusi). Viendien amatnieku veikalā es viņam biju izvēlējusies trīs tamborētas mantiņas (padārgas, kā jau amatnieku darbs) un jutos spiesta nopirkt vēl vienu tādu blāvu, manuprāt neizteiksmīgu, tamborētu zaķi. Tagad viņam ir divarpus gadu un viņš joprojām ar to spēlējas un šad tad guļ, bet bija laiks, kad puika un zaķis bija nešķirami. Savukārt meitas spēku un sīkstumu izjutu sev grūtos brīžos kā stiprinājumu. Un izbaudīju to. Tagad ir apstiprinājies, ka viņa patiešām ir apbrīnojami stipra un sīksta.

Grūtniecības laikā jaunā māmiņa var sākt veidot attiecības ar savu mazuli. Tās var būt gan sarunas (gan skaļas, gan pie sevis), gan kopīgi rituāli (piemēram, tētis katru vakaru augošo punci iemasē ar eļļu un parunājas ar bēbi), gan, jo īpaši, meditācija. Bērns, ticiet man, jums atbildēs. Piemēram, sapņos. Jogi uzskata, ka grūtniece nekad nevar zināt, vai tas sapnis bija viņas personiskais, viņas un bērniņa kopīgais, vai arī - tikai bērniņa.

Meditācija stiprina garu, tā veicina saikni ar bērniņu. Pats galvenais – tā mūs „atnes” tagadnes mirklī, tā nofiksē brīdi „šeit un tagad”. Mirkli, ko spējam noķert un godīgi sev pateikt, jā, es esmu laimīga. Es esmu laimīga tagad tāda, kāda esmu. Es esmu laba mamma savam bērnam. Un esmu pateicīga par šo iespēju. Un pateicība - tās ir durvis ceļā uz labklājību.