Mans gaidīšanas laiks

Laiks skrien nemanot. Jau pagājušas 12.nedēļas kopš gaidu savu otru brīnumiņu. Vakar apmeklēju dakteri un beidzot atkal bija iespēja paskatīties kāds izskatās mazais bumbulis. Jāsaka-beidzot pēc cilvēka-rociņas, kājiņas, galviņa, muguriņa…nu viss kā pienākas. Analīzes labas un sirds mierīga.:)

Kā pavadīju šos pirmos trīs mēnešus?  Raibi. Sākumā ilgi domājām, būs vai nebūs.        Nekādi nevarēju sagaidīt, kad beidzot būs tās divas svītriņas, tāpēc taisīju asinsanalīzes. Vēlmes piepildījās un sāku gaidīt mirkli,kad arī ārsts apstiprinās,ka mazajam viss ok.

Tad eiforija beidzās, sākās slikto dūšu laiks. Tas bija traki. Gaidot Adrianu nekas tāds man nebija,toties tagad pa pilnu programmu. Bet uz to visu centos skatīties pozitīvi,jo kad gan vēl,ja ne tagad- grūtniecības laikā. Izbaudīju arī sliktumu periodu.

Tagad nelabumi beigušies, sākam augt. To ka mazais ik dienu paliek ar vien lielāks nevar nejust. Vairs nevienas bikses neder. Visas sākušas spiest. Bet ar kleitām pa aukstuJ Jāsāk vazāties būs pa veikaliem un jāpiemeklē punča iemītniekam kas ērtāks. Te arī varu piebilst ,ka Adrianu gaidot puncis tik uz 4 mēnesi tāds izteiktāks parādījās, tagad jau viss notiek ātrāk. Bet tā kā man ļoti patika tas apaļais vēders,tad es gaidu ,kad mēs paliksim vēl apaļāki. Jāatrod tik apģērbs piemērots un būs viss labi.

Pati esmu ar šo domu apradusi,kaut arī brīžiem ienāk galvā doma- bet kā būs!!! Bet būs labi. Savādāk nedrīkst būt.

Mēneša beigās dosimies uz USG. Ļoti gribās zināt vai viss ir kārtībā,jo tajā aparātā jau labāk viss redzams,kā dakteres kabinetā. Bēbīti brauksim skatīties visi kopā- arī vīrs ar Adrianu ļoti grib redzēt,kas tad dzīvojas mammai vēderā.