Mājdzemības – intervija ar mājdzemdību vecmāti Ivetu Bērziņu

Kaut gan kādreiz mūsu vecmāmiņas laida pasaulē bērniņus mājās – savā gultā, kā arī gadījās, ka kāds mazulis atskrēja uz lauka, strādājot, vai arī no kūts uz mājām ejot, progresējot medicīnai, bērni mājās tikpat kā vairs netika dzemdēti, un, lai mazulis nokļūtu šajā plašajā pasaulē, māmiņa devās uz stacionāru.

 {smallpic:2}

Vecmāte Iveta Bērziņa

Tomēr, kaut arī medicīna iet uz priekšu lieliem soļiem, negadījumi dzemdībās notiek tā vai tā, gadās, ka tik ilgi gaidītais mirklis pārvēršas par kaut ko briesmīgu un bieži ir dzirdēts, ka sievietes saka – tikai nerunāsim par dzemdībām. Saprotot, ka arī slimnīca nav drošs garants, ka dzemdības norisināsies bez sarežģījumiem un tieši tā, kā sieviete to ir iecerējusi, daudzas māmiņas mūsdienās atgriežas pie vecum vecajām tradīcijām un izvēlas mazulīšus laist pasaulē pašas savās mājās, pieaicinot tikai īpaši tam sagatavotu vecmāti.

Māmiņu Klubs devās pie mājdzemdību vecmātes Ivetas Bērziņas, kura strādā arī stacionārā, tātad, ir guvusi divu veidu pieredzi, pieņemot dzemdības, lai noskaidrotu visu par mājdzemdību plusiem un mīnusiem.

Kāda ir māmiņu motivācija, izvēloties dzemdēt bērniņus mājās?

- Bērniņu dzemdēt mājās izvēlas māmiņas, kurām dzīvē bijusi ļoti negatīva pieredze saistībā ar slimnīcām. Nav noslēpums, ka ir cilvēki, kuriem slimnīcas ir otrās mājas, un citam atkal slimnīcas iedveš šausmas. Ir mammas, kuras nekad nav bijušas slimnīcās, jo viņas ir veselīgas jau kopš bērnības, un grūtniecība jau nav slimība, tādēļ viņas uzskata – kāpēc dzemdēt būtu jādodas uz slimnīcu? Grūtniecība ir fizioloģisks process un nevis saslimšana, tātad, pēc būtības nav nepieciešams stāties stacionārā.

Tad ir mammas, kuras ir dzemdējušas slimnīcā, viņas ir guvušas vienu pieredzi, un atkarībā no tā, vai šī pieredze ir bijusi pozitīva, vai negatīva, tiek izdarīta nākamā izvēle. Ja māmiņa dzemdību procesā ir respektēta un viss noritējis labi, tad viņai nav nekas pretī doties uz slimnīcu, bet, ja šajā procesā kaut kas ir „nogājis greizi”, ja māmiņa nav ņemta vērā, ja viņa ir kaut kādā veidā jutusies pazemota, tad šādā gadījumā sieviete jau izšķiras par labu dzemdībām mājās.

Priekšnosacījumi tam, lai māmiņa izšķirtos par mājas dzemdībām ir arī tas, ka nekur nav jābrauc, viss notiek ierastajā vidē, māmiņai ir jau vecāki bērniņi, un dzemdējot mājās nav jāsatraucas, kur likt bērnus visas tās dienas, kamēr māmiņa uzturas slimnīcā. Tāpat gribas vīra klātbūtni, bet tai pat laikā viņš ir vajadzīgs arī vecākajiem bērniem, līdz ar to māmiņai var rasties tāda kā apdalītības sajūta.

Jautāta par to, kā pie māmiņām nokļūst ideja par mājas dzemdībām, vecmāte klāsta, ka viņai ir svarīgi, lai sieviete pati būtu nokļuvusi pie šī secinājuma, nevis tā rīkotos, piemēram, draudzenes iespaidā.

 - Tās sievietes, kuras ir izlēmušas dzemdēt mājās, ir savā būtība šim procesam nobriedušas. Kad ģimene atnāk uz konsultāciju, lai noskaidrotu visus jautājumus par un ap mājas dzemdībām, ar ko var rēķināties, ir vai nav riski, tad es personīgi pavaicāju, kā pie viņām atnāca doma par mājdzemdībām, bet es nemēģinu uzvedināt uz kādu konkrētu atbildi. Ja mamma stāsta, ka ideja viņai jau bijusi sen, ka šī informācija atnāca pie viņas un viņa saprata, ka tas ir tieši tas, ko vajag, tad mani tas pārliecina, bet ja būtu situācija, kad topošā māmiņa atnāktu un teiktu, ka viņas draudzene dzemdēja mājās un viņa arī grib, tad tā būtu situācija, kas mani nepārliecinātu.

Svarīgi ir, ka māmiņa apzinās, ka dzemdības ir tikai viņas process, ka neviens cits viņas vietā neizdarīs to, ko var tikai viņa. Tas būtu jāizprot dodoties uz stacionāru, bet  jo īpaši dzemdējot bērnu mājās.

- Ja jāsalīdzina, atšķirību starp stacionāru un mājas dzemdībām, tad atšķirīgais ir māmiņas psiholoģijā. Jo vairāk es strādāju, jo vairāk es pārliecinos, ka viss pamats dzemdībām ir galvā. Ja māmiņa ir pārliecināta par sevi, par vēlmi dzemdēt mājās, viņa grib atbildēt pati par savām sajūtām, par savām emocijām, sāpēm un prieku, tad viņa uzņemas atbildību par to, ka tās ir viņas dzemdības, viņas bērns un neviens māmiņas vietā bērnu nepiedzemdēs.

Māmiņa zina, ka viņu atbalstīs, vīrs un vecmāte, bet darbs kā tāds ir jāizdara pašai. Turpretī, ja es pavēroju tās sievietes, kuras iet uz stacionāru, (es, protams, nevaru apgalvot simtprocentīgi par visām,) un, kuras ir pilnīgi kategoriski par slimnīcu, tad bieži vien gadās situācija, ka māmiņas psiholoģiskā nostāja ir apmēram šāda– es zinu, ka tās ir manas dzemdības, bet, ja es vienā mirklī piekusīšu, es tās nodošu vecmātei.

No tā var secināt tikai to, ka kas der vienai mammai, neder otrai, jo, ja māmiņas, kuras izšķiras par mājas dzemdībām, ir norūpējušās, ka slimnīcā viņām būtu atņemta iespēja pašām vadīt dzemdību procesu, tad citām atkal ir nepieciešama sajūta, ka kādā mirklī šo procesu varēs „nodot” kādam trešajam, kas gan nav tā pareizākā nostāja.

Turpinot par emocionālajām sajūtām, vecmāte Iveta atzīmē, ka ja māmiņa ir sakārtojusi savu iekšējo pasauli, tikusi skaidrībā ar savām jūtām, tad nav nekādu šķēršļu tam, kādēļ dzemdības nevarētu norisināties normāli.

Pierādījums tam ir, ka bieži vien ļoti grūti un ar sarežģījumiem dzemdējot vientuļās māmiņas, šādas dzemdības arī bieži beidzoties ar ķeizargriezienu. Grūtniecēm ļoti nepieciešams būtu īpašs grūtnieču psihologs, kas strādātu gan ar māmiņām, kuras dzemdē mājās, bet jo īpaši ar stacionārā dzemdējošām.

Ar vecmāti var izrunāt tehniskās lietas par dzemdībām, bet katram mums ir dvēsele, kas grūtniecības laikā ir emocionālāka, savādāka, un ja sieviete nevar atvērties vecmātei vai ārstam, nevar pastāstīt, kas viņu satrauc, jo viņai varbūt liekas - nu kā es tā iešu un uzbāzīšos ar savām problēmām, tad dzemdībās arī iespējamas problēmas. Lai tiktu galā ar dvēseli un emocijām, nepieciešams vairāk laika nekā viena vecmātes pieņemšana.

Dzemdības un grūtniecība ir ļoti īpašs process, kuru laikā sieviete kļūst par radītāju, un nenoliedzami, viņai ir liels spēks un milzīgs kontakts ar bērniņu, ja vien to rūpīgi izveido.

Pieeja mājās dzemdējošām sievietēm ir savādāka, nekā stacionārā, jo, kaut vai, runājot par bērniņiem, kuri guļ tūpļa guļā. Vispirms vecmāte strādā ar mammu, izskaidrojot, ka māmiņa var ar bērniņu sarunāt, lai viņš maina savu pozu, necenšoties veikt bērna apgrozīšanu ar fiziska spēka iedarbību. Lai cik neticami tas neizklausītos, tomēr šāda „sarunāšanas metode” darbojas.

"Pēdējās nedēļas laikā man jau ir bijuši divi gadījumi, kad māmiņas sarunāja ar saviem bēbīšiem, lai viņi apguļas pareizi", stāsta Iveta.  Ja māmiņa grib dzemdēt pati, tad vecmāte var ar viņu vienoties, ka sieviete ies mājās un runāsies ar bērniņu – un mazulis pagriežas! Tomēr ir sievietes, kuras uzskata, ka nav vērts pūlēties, tik daudz piedomāt, jo iekšā jau bēbis nepaliks, kaut kā ārā viņu dabūs, tad lai taisa ķeizargriezienu. Māmiņai ir jāsaprot, ka viss, kas notiek ar mazuli, ir viņas atbildība – viņai ir ar mazulīti jārunājas, bērnam ir jādzird māmiņas balss, jo viņš jau nemāk lasīt domas! Un, ja māmiņa ar mazuli runājas, tad viss arī notiek!

To varētu raksturot arī ar citu, labāk saprotamu piemēru – sieviete vēlas no vīra dzirdēt vārdus: es tevi mīlu, bet viņš neko nesaka. Viņš arī mīl viņu, bet nepasaka, un tā rodas nesaprašanās- nu kāpēc man tev tas ir jāsaka, apprecoties es tev jau to pateicu un tad, kad kaut kas mainīsies es atkal pateikšu.

Iespējams, ka visvairāk mīti un bailes, kas saistās ar mājdzemdībām, ir šādi  - mājās nav medicīnas aparatūras, nav iespējas rīkoties ļoti ātri, nav dzemdību stimulējošie medikamenti un epidurālās anestēzijas un dzemdībās var pēkšņi kaut kas notikt.

Ko darīt, ja dzemdību laikā rodas kādi sarežģījumi?

-    Ir jāsaprot, ka dzemdībās gadās viss, tādēļ līgumos ir atrunāts, ka dzemdību vietai ir jāatrodas desmit minūšu braucienā no stacionāra. Tomēr ir jāapzinās, ka arī stacionārs nav tas, kas simtprocentīgi paglābs no traģiskiem gadījumiem, ja tas notiek, tad notiek jebkurā vietā. Man ir dzimuši bērni, kuriem nabas saite ir bijusi aptinusies ap kaklu četras reizes, un ar bērniņu viss kārtībā, bet var būt aptinusies vienu reizi un bērniņš aiziet bojā. Kāpēc? Strādājot mājās, pieņemot dzemdības, ir jāsaprot, ka ir arī augstāki spēki, kas izlemj, kam dzīvot, kam nē. Slimnīcās ārsti arī nav dievi un nestrādā dievu vietā. Bērns nemitīgi tiek kontrolēts un, ja māte jūtas labi un tiek apmierinātas viņas vēlmes, tad labi jūtas arī bērns.

Protams, ir mirkļi, kad arī vecmāte liek doties uz slimnīcu, kā arī noteikti tiek ņemtas vērā māmiņas izjūtas.

-    Līgumā ir atrunātas ļoti daudz lietas, kādās situācijās dzemdētāja dodas uz stacionāru, bet viena no tām ir pēc sievietes vēlēšanās. Ja mamma jūtas nedroši, es nevaru teikt, ka viņa ir histēriķe un negrib strādāt. Mammas sajūta ir no augšas dotā intuīcija, tā pasaka priekšā, jo māmiņas jūt visas situācijas un tajās ir jāieklausās. Otra situācija, kad jādodas uz slimnīcu ir, ja es lieku, ne tikai pēc medicīniskām indikācijām, bet arī tad, ja māmiņa viena mirklī taisās visu atbildību par bērna piedzimšanu atstāt manās rokās. Tādā gadījumā jādodas uz slimnīcu, jo mājās sistēmas neliek - jebkura medicīniska iejaukšanās ir nākamais solis uz to, ka būs vēl kāda iejaukšanās. Tomēr man tāda situācija nav bijusi, un neesmu arī no citām mājdzemdību vecmātēm dzirdējusi, ka šāda iemesla dēļ būtu braukts uz stacionāru.

Vai nav iespējams aizbraukt uz slimnīcu pārāk vēlu, jo izšķirošos mirkļos katra minūte ir no svara?

 - Dzemdības ir fizioloģisks, dabīgs process, kurā viss notiek tāpat, kā dabā. Tad, kad ārā vasaras laikā spīd saule, tad nekad nav tā, ka tai blakus pēkšņi ir melni mākoņi un sāk līt. Mākoņi atnāk pamazām-maziņi, maziņi savācas kopā līdz izveidojas liels, melns mākonis. Dzemdībās ir tāpat - mājās nekādā gadījumā nekas slikts netiek pieļauts, ja mājas dzemdību laikā pie apvāršņa parādās šie pelēkie mākoņi, tad arī attiecīgi rīkojās, jo neviens jau negrib sēdēt cietumā! Bez tam, māmiņa var kompensēt bērnu ar sliktiem sirds toņiem vai pat bez toņiem apmēram 20 minūtes.

Bieži vien stacionārā viena no dzemdību stimulācijas metodēm ir augļūdeņu pūšļa atvēršana.

Vecmāte Iveta stāstīja, ka mājās cenšas saglabāt augļūdeņus pēc iespējas ilgāk, jo ar augļūdeņiem bērns pa dzemdību ceļiem virzās uz priekšu mazāk sāpīgi, kā arī atrodoties augļūdens pūslī, bēbītis neciešs. Ja mājās ir nepieciešamība, tad pie pilna atvēruma tomēr atver arī augļūdens pūsli, taču to dara tikai tādās situācijās, ja tas ir ļoti nepieciešams, piemēram, ja augļūdeņi ir ļoti daudz, un bērniņš „nestājas vietā”.

Tātad dzemdības mājās ir pēc iespējas dabiskāks process, tomēr tas nenozīmē, ka vecmāte ierodas pie dzemdētājas ar ” tukšām rokām”.

 - Uz mājas dzemdībām mums ir līdzi pilnīgi viss aprīkojums ar elpināmo maisu, skābekli, gļotu atsūcēju, neatliekamās palīdzības medikamentiem. Protams, netaisa  anestēziju, vienīgā anestēzija ir, ja ir plīsumi, tad iešļircina, lai nesāp, kad šuj.  Mājās  dzemdējot nav nepieciešamas arī nekādas dzemdību stimulācijas, jo ja mamma parunājas ar bēbīti, tad viss notiek.

Vai ir kādas veselības problēmas, ar kurām māmiņai neļauj dzemdēt mājās?

- Ja sieviete gatavojas mājas dzemdībām, tad rūpīgi tiek izvērtēts, lai viņa būtu vesela, lai nav tādas saslimšanas, kas varētu apdraudēt viņas un bērna dzīvību. Mājās nevar dzemdēt ar sirds saslimšanām, nieru mazspēju, cukura diabētu, dažām acu saslimšanām, tomēr tās ir problēmas, kas neparādās pēkšņi, un šādos gadījumos arī grūtniecība bijusi problemātiska.

Gatavojoties mājas dzemdībām, pie vecmātes jānāk diezgan laicīgi, vēlams atrasties paralēlā uzskaitē, jo šādā gadījumā tiek ņemtas vairāk analīzes, nekā valsts paredzētajā skrīningā, kā arī tiek veikta daudz rūpīgāka grūtniecības novērošana.

Mājdzemdības ir iespējamas pie normālas grūtniecības, neskatoties uz tādiem sīkumiem kā pazemināts dzelzs un paplašinātas vēnas.

Domājot par bērniņa piedzimšanu mājās, nāk prātā arī domas – kā gan var iztikt bez dzemdību krēsla, bez nemitīga sirds toņu pieraksta, tomēr izrādās, ka dzemdību krēsls  ir izgudrots mediķu vajadzībām, bet augļa sirdstoņi tāpat tiek kontrolēti ar dopleru palīdzību.

- Dzemdību galds jau nav īpaši vajadzīgs, tas ir vairāk domāts mediķiem, ne sievietei. Bērna izstumšanas posmā beidzamajā mirklī sajūtas ir līdzīgas kakāšanai, un tad es jautāju mammai, kā viņai būtu ērtāk kakāt – gultā guļus ar kājām gaisā, vai tupus?

Bez tam – stacionārā ir savi spēles noteikumi. Mājās var dzemdēt tur, kur grib, tur, kur jūtos labi, kaut vai virtuvē, bet stacionārā ir paredzēts, ka tas notiek dzemdību zālē. Protams, apskatīties, vai māmiņai pēc dzemdībām ir vai nav plīsumi ir ērtāk uz dzemdību galda, bet mājās es arī skatos, un man jau nav grūti nolikties vai notupties uz ceļiem un to izdarīt! Mums ir arī doplerīši, ar kuriem klausās sirdstoņus. Pierakstu mēs neveicam, bet ik pa brīdim paklausāmies, uz doplera ekrāna redzams sirdstoņu skaits. Mums ir arī tādi dopleri, kurus var likt ūdenī un mammai nav jākāpj ārā, piemēram, no vannas.

Domājot par to, kur laist pasaulē bērniņu, rūpīgi ir jāizsver visi "par” un „pret”, jābūt saskaņā ar sevi un savu partneri, kā arī jāiegūst pēc iespējas plašāka informācija gan par pašu dzemdību procesu, gan vecmāti, gan dzemdību iestādi.

Ja māmiņa ir izlēmusi dzemdēt mājās, vai arī slimnīcā, un par savu lēmumu ir simtprocentīgi pārliecināta, tad tā noteikti būs arī vislabākā izvēle gan bērnam, gan mammai un citiem viņu no šīs izšķiršanās nevajadzētu atrunāt.

{smallpic:3}

Ūdensdzemdības mājās

Ar vecmāti Ivetu Bērziņu sarunājās Daiga Pāruma

Māmiņu Kluba E-žurnāls