Kāre uz kādu konkrētu produktu, gaidot bērniņu

Laikam jau visām grūtniecēm (nesaku, ka nav izņēmumi) ir tāda vājība, ka tieši gaidot bērniņu, uznāk nepārvarama kāre uz kādu konkrētu produktu un tā kāre ir jāapmierina tieši tajā brīdi!

Pastāstīšu iz savas pieredzes...

Gaidot pirmo bērnu, nevarēju ieēst gaļu, kuru neesmu redzējusi, kā tā tiek gatavota - vot, nevarēju tādu ieēst un viss. Mājās varēju gatavot kotletes, karbonādes u.c. brīnumus - tie gāja iekšā grabēdami, bet, piemēram, kafejnīcas kotleti (vai vienkārši maltās gaļas mērci, ko pirms grūtniecības ēdu) nevarēju ieēst.. uzreiz nāca virsū slikta dūša un daudz netrūka līdz skiešanai uz klozetpodu. Bija, kad varēju izēst 2L burku ar marinētiem gurķiem un tad bija tiiiik labi ap dūšu. :D Atceros, kā man nenormāli garšoja svaigi cepta kliju maizīte ar pastēti - tā labu laiku bija neatņemama ikrīta sastāvdaļa. Tāpat arī diezgan daudz prasījās gāzētie dzērieni.. Daktere jau teica: Ja prasās, tad dzer, tikai neaizraujies. Es neaizrāvos.. tā man šķita.

Tagad ir tā, ka pirmajās nedēļās man pretīgi likās saldumi - jebkādi! Ja pirms tam tie dikti garšoja, tad tagad pat no viena maziņa cepumiņa dūša čābīga. Nu neko, vismaz nauda ietaupās uz saldumiem. :D Tad ar tik nenormālu baudu izēdu spaīti ar siļķēm :D Protams, vīrs ar lielām acīm un nedaudz ieviebtu seju, skatījās uz mani. Bet ko lai dara, ja to siļķi tieši tajā brīdī vajag? Tagad ēdu mazsālītos gurķīšus, ko savu mūžu neesmu ēdusi, jo negaršoja. Fenomens visam ir DILLES - tās lieku visur, kur var pielikt un ēdu ar tik pārlaimīgu acu skatienu. Dilles uz desmaizes, dilles uz pelmeņiem, dilles salātos tik daudz, ka viss zaļš... Šodien pat pieliku klāt frikadelēm - tā rīkojos pirmo reizi. Parasti man tā "zāle" (tā iepriekš saucu visus zaļumus, ko liek klāt ēdienam) negaršoja, vienmēr vīpsnāju, ka mana mamma vai vīramāte lika klāt zupām vai salātos. Redz, kā grūtniecība maina cilvēka paradumus! :D

Šobrīd eju dārzā un ēdu visu ko vien varu iedomāties savā kuņģī - izrauju no dobes burkānus (veselu buntīti tos varu notiesāt), spainītis (laikam 1kg, kur veikalos pārdod tos Dimdiņkāpostus) ar avenēm apēdās kā nebijis.. Tagad jau pievarēts ērkšķogu spainītis.

Vienā vakarā pat bija tā, ka pamodos ap 22 (biju nogulējusi kādu stundiņu vai divas), skatos - vīrs vēl neguļ. Sūtīju, lai iet un vāra man pelmeņus - tiik ļoti tos gribējās. :D Ne pa kam viņš negribēja vārīt (laikam neticēja, ka tiešām ēdīšu), beigās uzvārīja un sievai bija pārākā laime! Pilns šķīvis un vēl diļļu kārta pa virsu! :)

Tādas, lūk, tās manas, grūtnieces, ēšanas dīvainības. :D

Anita

foto no www.spoki.lv