Beidzot ar tiesībām kabatā!

Jāatzīst, ka sapņi piepildās. Domājot par otro bērniņu, bija skaidrs, ka piekritīšu tam tikai tad, ja man būs tiesības. Jo ar diviem bērniem, sabiedrisko transportu un visu to ņemšanos es negribēju piedzīvot.

Tad nu nolēmu, ka jādara kaut kas lietas labā. Lai arī sākums šķita diezgan nogurdinošs, jo braukšanas izkrita darba dēļ un bērna veselības dēļ. Tomēr par spīti tam es to izdarīju.

Uz eksāmenu devos nu jau ar pamatīgi pamanāmu punci, kurš neprātīgi kustējās:) Pirms braukšanas mierīgi aprunājos ar savu punča iemītnieci un sarunājām, ka braukšanas laikā viņa mani nespārdīs, lai es varu dabūt tiesības un mēs pēc tam laimīgas varam vizināties;)

Un tā arī notika. Sākoties eksāmenam, puncis palika mierīgs, man iestājās pilnīgs miers un sajūta, ka būs labi. Un tā ar pirmo reizi noliku eksāmenu un tiku pie tik ļoti svarīgā un ilgi gaidītā dokomenta.

Pati sajūsmā, bet vīrs secināja, ka turpmāk būs ar trolejbusu biežāk viņam uz darbu jābrauc, kas protams viņu nemaz neiepriecināja:)