13 kilometru iesildīšanās

Vēlos pastāstīt par savām dzemdībām.

Man šī bija otrā grūtniecība, kas sākas 2016. gada paša sākumā. Gan gads, gan pati grūtniecība, bija īpašie, savādākie nekā iepriekš.

Sākas viss ar to, ka 2016. gada 5. janvārī es paziņoju savam vadītājam, ka eju prom no darba, ka vēlos pabūt mājās, ar vīru (kurš arī aizgāja no darba), mācīties, rūpēties par ģimeni un māju, uzsākt savu biznesu. Tāds bija plāns.

5. februārī man bija pēdējā darba diena un 6. februārī uzzināju, ka esmu stāvoklī. Viss, kas notiek, notiek uz labo.

Katrai varu novēlēt tādu grūtniecību, kāda šoreiz bija man. Būšana ar vīru, ikdienas pastaigas, gan sniegā, gan lietū, gan saulē, sarunas, sapņošana, jauno ēdienu gatavošana, ogu lasīšana, miers un harmonija. Bija laiks daudz mācīties, apmeklēt seminārus un konferences, nekur neskriet.

Galvā, protams, visu laiku bija domas par dzemdībām. Kur un kā to darīt šoreiz. Pirmo meitu laidu pasaulē mājās ar fantastisko vecmāti Astrīdu Milleri. Dzemdības bija kolosālas. Eva piedzima “laimes krekliņā”, diezgan ātri un viegli. No vienas puses es baidījos, ka šoreiz būs savādāk – sāpīgāk, ilgāk, atkal baidījos no plīsumiem. Bet nu vienkārši baidīties jau nav jēgas, svarīgi apzināties, ka sieviete dzemdībām var sagatavoties. Sagatavot savu ķermeni un prātu, noskaņoties. Jebkurā gadījumā, tas ir darbs, kas jāpadara viņai pašai. Ne vīrs, nedz arī vecmāte sievietes vietā nedzemdēs. Man palīdzēja iztēloties, kas notiek ar mazuli dzimstot. Noskatījos video, kā bērniņš nāk ārā, kādas kustības viņam jāizdara, lai varētu satikt savus vecākus. Viņam tas arī ir darbs un mamma var viņam palīdzēt.

Plānotais dzemdību datums man bija 12. oktobris. Pirmais trimestris bija miegains un ar sliktu dūšu (labi, ka varēju gulēt, cik vien bija nepieciešams.) Otrais – ļoti enerģisks un sportisks. Trešais – lēns un nepacietīgs. Nevarēju sagaidīt, kad jau viss notiks. Gribējās ātrāk, jo vēders auga.

Tā kā grūtniecība atkal bija bez komplikācijām, ar vīru nolēmām dzemdēt mājās ar mūsu mīļo Astrīdu. Satikāmies, izrunājāmies, pārliecinājāmies, ka tiešam to gribam – tāds miers un siltums nāk, esot ar viņu. Septembra beigās Astrīda atbrauca pie mums ciemos – iepazīties ar telpām, apskatīja punci un teica, ka nu... diezgan drīz jau viss notiks.

Nekādu lielu pirkumu mums nevajadzēja, jo gandrīz viss palika no vecākas meitas. Tikai mazais autokrēsliņš tika pārdots.

1. oktobrī, sestdien, devāmies un Alfu ar kājām, savā ikdienas pastaigā un pie reizes arī apskatīt krēsliņus. Neko tur neatrodot, gājām uz citu veikalu. Paspējām tieši pirms slēgšanas. Izvēlējamies, kas patika un sākām iet mājās. Ko lai saka, kopumā nogājām 13km. Atnākot, bija vēlēšanas paēst un iekrist gultā. Pirmais datums tuvojās beigām, mazā dzimt nesteidzās, un otrais oktobris man vairs nelikās tik interesants meitas dzimšanas dienai. Tāpēc paēdām, paņēmām vecāko meitu no omes un es sapņoju, ka tūlīt saldi aizmigšu. Kamēr visi dauzījās, klusiņām iegāju dušā un ielīdu zem segas.

Pēc 10 minūtēm sadzirdēju “plakš” un sajūtu, kā tek augļūdeņi. Laiks bija ap desmitiem vakarā. Negaidīti. Jo pirmās dzemdībās ūdeņi man nenogāja vispār. Ko lai dara... izskatās, ka garā pastaiga tomēr izdarīja savu.

Zvanījām vecmātei. Pirmās dzemdībās man viss notika ļoti ātri. Astrīdai zvanījām 13:00, viņa atbrauca 15:30, meita piedzima 16:27. Tāpēc šoreiz Astrīda teica, ka taisās un brauc, lai gan kontrakcijas man vēl bija ļoti vājas, gandrīz vai nejūtīgas. Vecmāte atbrauca pirms pusnakts.

Es šoreiz nevarēju atrast sev vietu un ērtu pozu. Kontrakcijas palika sāpīgākas. Man bija neērti, gribējās gulēt. Gribējās apgulties, aizvērt acis un aizmigt, saldi, saldi. Kāpēc es tā nedarīju? Staigāju no vienas istabas uz otru. Mēģināju iet dušā, mēģināju sēdēt uz bumbas. Labāk man no tā nebija. Galvā visu laiku bija tikai viena doma – gulēt...es gribu gulēt.

Tā nu pagāja piecas stundas. Laiks pagāja ātri. Neskatoties uz to, ka man sāpēja, es nepamanīju, ka ir jau agrs rīts. Ļoti atbalstīja vīrs. Vecmāte nesteidzināja un motivēja vairāk atbrīvoties un palikt mierīgais, izplūst.

Kad piecos Astrīda teica, ka var dzemdēt, es sagatavojos tagad atstāt visas bailes un kārtīgi strādāt, lai viss notiek ātrāk un es beidzot varu atpūsties. Jā, tādas egoistiskās domas man bija. 5:25 piedzima mūsu Una (kura sākumā bija nosaukta par Livu, bet nu tas jau ir cits stāsts). Nekādu plīsumu. Meita neraudāja, bija ļoti mierīga, praktiski gulēja. Tika maziņa – 3 kilogrami un 260 grami. Par 500 gramiem mazāka nekā Eva. Ar saķemmētiem matiņiem. Kā no skaistum kopšanas salona. Nedaudz atpūtāmies, pabeidzām visas “formalitātes”, pielikām meitiņu pie krūts un jutāmies ļoti laimīgi. Viss... tagad var gulēt!!!

Ja es salīdzinātu savas pirmās un otrās dzemdības, tad pirmās bija kā reibumā. Viss bija tā kā izplūdis. Es it kā strādāju, dzemdēju, taču mana apziņa tajā visa nepiedalījās. Šoreiz gan es visu apzinājos. Biju “skaidrā”. Daudz runāju. Bija sāpīgāk, taču mazāk bail. Dzemdības bija nedaudz ilgākās, taču pecdzemdību periods daudz vieglāks.

Šoreiz es nepaspēju uzrakstīt dzemdību plānu uz papīra. Tikai galvā bija aptuvena bilde uzzīmēta. Ļoti gribējās, lai visi ir mājās, lai vecāka meita ir klāt un satiek māsu jau pirmajā dienā. Tai pat laikā, lai viss notiek naktī, jo tad viņa, iespējams, gulēs pašā dzimšanas momentā. Bija domas dzemdēt ūdenī, taču sapratām, ka būs baigā ņemšanās ar baseina piepūšanu un piepildīšanu. Tāpēc priecājos, ka dzemdēju gultā un varēju palikt tur pat uz vietas ar mazulīti, kamēr vīrs mums pagatavoja vieglu uzkodiņu un man karstu kafiju.

Kad nedaudz izgulējāmies, vīrs atnesa puķes un medus kūku.... mmm... cik tā bija garda un cik kolosāli bija to baudīt kopā, savās mājās, kamēr mazā Una saldi čučēja blakus.

KONKURSS: aicinām dalīties arī tevi savā DZEMDĪBU stāstā!