1. dzīves gads - kāds tas ir patiesībā?

Gaidību laikā bieži mēdzu aizdomāties par to, kā tas būs – audzināt bērnu. Ko tas prasīs no manis? Ko man nāksies iemācīties? Ko salaidīšu grīstē? Kura uzzinātā informācija būs patiešām noderīga, un cik daudz no visa tā arī paliks teorija? Es centos izjautāt vairākas mammas, pūloties izvilināt maksimāli daudz noderīgas informācijas, taču - cerētie “zelta padomi” pie manis nāca gausi. Skaidri varēja just nostāju – kad dzīvosi, tad redzēsi, piedzīvosi un mācīsies.

Un tomēr mani nepamet sajūta, ka tad, ja kāds mani būtu brīdinājis iepriekš, es kādā brīdī būtu rīkojusies savādāk. Pareizāk. Tagad, kad man ir mana mazā grūtniecības un pirmo 9 mēnešu pieredze, ko satur kļūdas, atzinumi, pareiza rīcība un mirkļi, kad liekas – viss ir sabojāts, esmu nolēmusi ar to dalīties. Jo šajā laikā ir bijuši neskaitāmi mirkļi, kad esmu nodomājusi;” Kādēļ neviens man to neteica?” un “Šis man noteikti būs jāpastāsta māsai, kad viņa gaidīs bērnu!”. Taču – es negribu gaidīt un negribu stāstīt kādam vienam. Vēlos dalīties ar visiem!

Gribu ticēt, ka spēšu sniegt kaut vienu zelta vērtu padomu, ka izdosies kādu iedrošināt vai vienkārši atbalstīt īstajā brīdī. Ceru, ka man izdosies ticami pabrīdināt par iespējamām grūtībām – par tām, kuras tik daudz aprunātas un tomēr liekas neskaidras, un tām, par kurām neviens pat neieminās, līdz ir jau par vēlu, un nākas “kulties” pašai. Tāpat vēlos topošajām mammām pastāstīt par skaistajiem mirkļiem, atklāsmēm, brīnišķīgo attīstības brīnumu un ieguvumiem. Protams, viss no manas pieredzes.

Pieredzes stāstus rakstīšu 4 blogos, katrs simbolizēs savu vecuma posmu ( 0-3 mēneši; 3-6 mēneši; 6-9 mēneši; 9-12 mēneši). Blogus publicēšu katra mēneša sākumā ar nosaukumu "1. dzīves gads - kāds tas ir patiesībā?". Iespējams, noslēgumā uzrakstīšu atsevišķu blogu par grūtniecību un to, kas, manuprāt, būtu jāuzzina katrai sievietei, kura ir uzsākusi skaisto gaidību ceļu. Protams, vadoties pēc savas gaidību laika pieredzes, vēlmēm, pārdzīvojumiem, grūtībām, sajūtām un atvieglojumiem. Dalīšos arī atklāsmēs.

Priecāšos, ja kādai kaut maza daļiņa no manis teiktā šķitīs noderīga. Priecāšos, ja kādai varēšu būt tā mamma, no kuras var saņemt kaut nedaudz informācijas laikā, kad viss liekas tik mulsinošs, nezināms, aizraujošs, pat biedējošs un satraucošs. Priecāšos būt par to “draudzeni”, kura neatsaka un neskopojas ar padomu, bet dalās, iedrošina un iedvesmo.

Jo ikviens jauns ceļš ir biedējošs, ja vien tu ej viens. Iesim kopā! :)