" Vienmēr" laimīgais gaidīšanas laiks

Manam pirmdzimtajam, manam lolojumam nu jau ir apritējuši 2,8 gadi. Liels puika jau - visu saprot, labi atbild, prot parādīt savu labo un ne tik labo raksturiņu. Lai arī neplānots, toties ļoti gaidīts mazulis.

Tagad kārta otrajam. Es vienmēr esmu zinājusi, ka gribu vismaz 2 bērnus un noteikti gribu, lai viņiem nav liela vecuma starpība. Lai man vieglāk un lai viņiem savā starpā interesantāk. Tāpēc nu jau kādu domājām par otro bērniņu un kaut ko darījām lietas labā. :) Un šoreiz varu teikt, ka otrais bērniņš noteikti ir/būs plānots.

Tā nu, pāris mēnešus strādajot pie grūtniecības, plānojot, gaidot, cerot, mazais ir pieteicies. Šobrīd sanāk, ka rit 5. nedēļa saskaņā ar manu mr kalendāru vai drīzāk aplikāciju. Un ar neizsakāmi lielo prieku līdzi nāk arī kaudze ar jaunām rūpēm un uztraukumiem. Milzīga burzma ar jautājumiem, šaubām.

Jāsaka, ka to, ka esmu stāvoklī, šoreiz es jau jutu vēl pirms uztaisīju liktenīgo testu un pirms kavējās mēnešreizes. Šeit lomu nospēlēja gan dīvainās fiziskās sajūtas, kas ļoti līdzinās sajūtām, kad tuvojas mēnešreizes, gan iekšējā spēcīgā intuīcija. Un, protams, visam pa virsu tas, ka saķēru saaukstēšanos. Lai nu kurš, bet es, kas neslimo principā nekad vai arī ļoooti reti. Es saķēru iesnas un kakla sāpes kopā ar kakla aizsmakumu nedēļas garumā. Un te nu man bija skaidrs, jo es zināju - kad iestājas grūtniecība, organisms visu savu enerģiju patērē tai un tāpēc visādi vīrusi viegli līp klāt.

Protams, ziņkārības mocīta parakājos internetā, ievadot atslēgvārdus 'saaukstēties pirmajā grūtniecības trimestrī'. Un kā jums šķiet, kuras ziņas/raksti ir tie, kas pirmie "lec" acīs ievadot jebkādus atslēgvārdus jebkurā jomā? Protams, sliktākie un briesmīgākie scenāriji. Te nu tagad klāt ir pirmais briesmīgais stress un jūra ar jautājumiem: Vai mazulim viss ir kārtībā? Vai mana šķietami vieglā saaukstēšanās nebūs atstājusi nopietnas pēdas uz viņa attīstību? Līdz pirmajai usg vēl tik ilgs laiks priekšā...

Kā jau minēju raksta sākumā, otrais mazulis būs net tikai gaidīts, bet arī plānots. Un tomēr... Palasot ieteikumus tajā pašā internetā, izrādās, ka par grūtniecību jārūpējas jau pirms tā ir iestājusies. Iesaka dzert folijskābi vismaz 3 mēnešus pirms sāc plānot mazuli. Bet vai es to zināju iepriekš? Nē! Vai es to darīju? Nē! Un atkal - jauna vieta stresiņam. Vai ar mazo viss būs kārtībā? Vai mazulis attīstīsies normāli? Nepietiek ar nolāpīto saaukstēšanos, tagad arī mana neziņa par to folijskābi.

Domājiet ar šo stresu pietiek? Atkal - nē! Visam pa virsu atnāca ziņa, ka mans tēvs, cilvēks, kas mani visu mūžu ir audzinājis, šonedēļ nomira. Nākamnedēļ jādodas uz bērēm. Atkal stress. Pa nakti rādās murgi pat negribot. 

Nu kā lai šādā situācijā un stresa pārpilnajā ikdienā saglabā optimismu? Kā lai domā tikai pozitīvas domas? Kā lai pēc iespējas cerīgāk sagaida to pirmo usg, kas vēl šķiet TIK tālu, lai saņemtu apstiprinājumu tam, ka viss kārtībā? Un vai tiešām izdosies saņemt?...