Slēgta grupa - pēcdzemdību depresija

ivetap 06. Jul 2013, 20:44

Depresija nav kauns, bet pieredze, kas var skart jebkuru. Paliekot vienatnē, ir daudz mazāk iespēju atgūt dzīves kvalitāti, bet runājot par savām problēmām, var panākt daudz. Tas ir tāpat kā ar celiakiju vai diabētu - ir biedrības un cilvēki nekaunas par savām grūtībām. Depresijai piemīt stigma - it kā šīs grūtības būtu kaunpilnas.
Un doma, ka par šo problēmu ir jārunā, ir ārkārtīgi svarīga!

ivetap 01. Jul 2013, 21:24

Nāc pievienojies.

http://www.maminuklubs.lv/forum/pecdzemdibu-depresija-209611/

ivetap 25. Jun 2013, 19:13

Kā noteikt, vai tev ir depresija?

Ja tu jūties nomākta, satraukta, nevari gulēt, tevi moka kāda dīvaina ideja vai bailes, ka tu vari pēkšņi aiziet bojā vai kaut kas var notikt ar tavu mazuli, tas nav nekas neparasts vai nenormāls, bet gan liek domāt par iespējamu pēcdzemdību depresiju.
Nesatraucies, tu neesi vienīgā, kam ir tādas grūtības.

Par to var liecināt šādas izpausmes:

nepārejošs nogurums;
miegainība un sajūta, ka nav iespējams izgulēties;
bezmiegs tad, kad varētu gulēt;
murgaini sapņi, kas traucē miegu;
baiļu vai satraukuma sajūta;
nepārejošas bažas, ka kaut kas nav kārtībā ar mazuli, pašu, vīru utt.;
straujas garastāvokļa svārstības;
pēkšņas dusmu lēkmes, ko grūti apvaldīt;
aizdomīgums, nepārejoša sajūta, ka tevi nemīl un neviens par tevi nelieks ne zinis;
pārņemtība ar dažādām satraucošām domām, piemēram, ka kāds var pēkšņi saslimt un nomirt, vīrs var zaudēt darbu, jūs varat saslimt un nomirt utt.;
nespēja kontaktēt ar mazuli, sajūta, ka tas tev ir par grūtu un prasa pārāk daudz spēka;
nespēja iesaistīties ar mazuli rotaļās;
zudusi vēlme par dzimumdzīvi un seksuāla interese par partneri;
ēšanas traucējumi – negribas ēst vai gribas nepārtraukti;
negribas iet ārpus mājas, piedalīties saviesīgos pasākumos;
ir sajūta, ka esi iesprostota četrās sienās un nevari no tām izrauties;
bailes no mazuļa;
bailes, ka neesi laba māte;
bailes un kauns kādam sūdzēties par to visu;
sāpes mugurā un krustos, kuņģa dedzināšana, pret ko nelīdz zāles;
grūtības koncentrēties;
raudulīgums;
viegla aizkaitināmība un tādēļ bieža garastāvokļa maiņa – no pozitīva uz negatīvu un apmierināta uz aizvainotu;
niknuma lēkmes;
skumjas, neremdināmas raudas un smaguma sajūta krūtīs;
dusmas uz visiem un visu.

Visas šīs sajūtas var būt dažāda stipruma, sākot no tādām, kas traucē, līdz nespējai tikt galā ar ikdienas rūpēm un izkāpt no gultas.
Der sevī ieklausīties un mēģināt saprast, cik lielā mērā aprakstītās sajūtas traucē normāli dzīvot. Jāatceras: jo ilgāk ciešamies un neko nedarām, jo ilgāk pēc tam nāksies cīnīties ar pašu depresiju.
Atceries – nekādā gadījumā uz savu roku nesāc lietot antidepresantus!!!

Kad tas notiek?

Pēcdzemdību depresija mēdz attīstīties 1 – 3 mēnešus pēc dzemdībām un turpināties dažas nedēļas vai ilgāku laiku – pat gadus. Šai laikā par galveno depresijas cēloni atzīst nepārejošu stresu, ko izraisa jaunais stāvoklis – būt par māmiņu vai tēti, jo jaunā loma prasa piemērošanos jaunām prasībām. Ja paralēli rodas attiecību problēmas ar partneri, vecākiem, darbavietu vai finansiālo stāvokli, stress pieaug un iekšējā psiholoģiskās aizsardzības sistēma, sāk «uzdot», jo nespēj pietiekami ātri pielāgoties daudzajām prasībām. Jāatceras, ka depresija pati par sevi neko nepasaka par mums, tā var būt vienkāršs pārkairinājuma rezultāts, dažreiz tā arī var būt saistīta ar mūsu pašu pieredzi agrā bērnībā, jo pirmos mēnešus pēc dzemdībām mūsu pašu dvēselē snaudošais zīdainis atmostas un palīdz mums saprasties ar jaundzimušo. Ja atmodinātais pagātnes modelis satur ciešanu elementus, māmiņas garastāvoklis var pasliktināties it kā bez redzama iemesla.

Kā sev palīdzēt?

Vispirms jāmēģina aprunāties ar savu ģimenes ārstu, pediatru vai vecmāti par bažām, ar ko cīnies. Runā arī ar partneri, savu vai partnera māti, ja jūsu attiecības ir labas. Stāsti par savām sajūtām arī partnerim. Mēģiniet pa abiem atrast kādu jauku laika pavadīšanas veidu, kas dotu pozitīvu pārdzīvojumu. Dažreiz nepieciešams aicināt talkā omīti vai aukli un aiziet uz restorānu, teātri vai koncertu, lai uz mirkli justos brīvino vecāku pienākumiem un rūpēm. Varbūt jāsāk iet uz aerobiku, vai arī abiem iet peldēt, uz sporta dejām vai trenažieru zāli.
Galu galā, stāsti par to mazulim, kad tev kļūst skumji, un, ja vajag, arī raudi. Tu varēsi novērot, kā mazulis mēģinās tevi uzmundrināt ar savu smaidu un uzrunu. Varbūt ir ļoti svarīgi just, ka bēbītis tev ir cieši pieķēries un tevi saprot.

Tomēr, ja esi sākusi pārrunāt savas bažas ar tuviniekiem, bet 2 – 5 dienu laikā tev nav kļuvis ne par mata tiesu vieglāk, bet tuvošanās mazulim tevi pat baida, meklē ģimenes ārstu. Jādomā, ka ģimenes ārsts tevi rūpīgi uzklausīs un novērtēs, kādā pakāpē pēcdzemdību depresija tevi ir skārusi. Ja ar sarunu būs par maz, ģimenes ārsts nosūtīs tevi pie psihologa, psihoterapeita, psihiatra vai arī homeopāta atkarā no tā, kāda palīdzība tev būs nepieciešama. Parasti psihologs vai psihoterapeits palīdzēs depresīvo stāvokli pārvarēt tikai ar sarunu, jo zāles ir galējais līdzeklis un prakse rāda, ka tās pēcdzemdību depresijas ārstēšanai lieto ļoti reti. Konsultēšana caurmērā nav pārāk laikietilpīga – tās varētu būt 3 -10 vizītes. Varbūt būs jānāk abiem ar partneri, bet rezultāts caurmērā ir ātrs un efektīvs.
Galvenais paturēt prātā – nepaliec viena ar savu pārdzīvojumu un atceries, ka tā ir daudziem! Lai vai kā, depresija parasti pāriet, un tavs parastais garastāvoklis atgriezīsies.

Ka cīnīties ar depresiju?
1. Runā ar bēbīša tēti!
2. Runā ar savu mammu vai krustmāti, omīti, vīramāti vai draudzeni, kam jau ir bērni!
3. Runā ar ģimenes ārstu!
4. Runā ar vecmāti, kas pieņēma dzemdības!
5. Tiecies ar draugiem, kam ir bērni tādā pašā vecumā, un RUNĀ!!!
6. Dodies uz māmiņu klubu!
7. Raksti dienasgrāmatu par sevi, ko tu jūti un ko domā, arī par dusmām uz bēbi!
8. Meklē psihoterapeitu vai psihologu!