Bērnudārzs

Bērnam ir 1.7. Mājās klausa ļoti labi, visu ko izmētā, savāc, ja kaut ko pasaku izmest, aiziet un izmet miskastē. Guļ labi, vārdus nē un nedrīkst saprot ļoti labi. Runā priekš sava vecuma ļoti labi. Mēnesi atpakaļ sākām apmeklēt privāto bērnudārzu. Bērns ir jaunākais grupiņā. 2 nedēļas viss bija labi, audzinātāja forša, jauka, jau 3 diena viņš nebija raudājis un jau otrajā nedēļā palika gulēt. Pirmā audzinātāja teica, ka bērns mierīgi sēž nodarbībās pie galda, mantiņas aiz sevis īpaši nevāca no sākuma, bet nu jau otrajā nedēļā dažreiz, caur vienu reizi,sāka vākt mantiņas, ne visas un dažreiz ar palīdzību, bet nu tomēr. Kā audzinātāja bija teikusi, visiem bērniņiem ir tā un teikt ka bērns kaut ko nedara un uzskatīt to par problēmu var ne ātrāk kā pēc 3 mēnešiem dārziņā, jo kopumā adaptācija ilgst ap 6 mēnešiem, un tikai tad tik mazs bērns līdz galam pierod pie režīma, kārtības un vispār pie bērnudārza.Bērns ir ļoti aktīvs, kā mājās tā arī bērnudārzā daudz skraida, ēd labi, ar karoti, pie galda sēž labi, vienu reizi tik bija mēģinājums uzlīst uz galda, viņam pateica ka nedrīkst un viss, mēģinājumi līst uz galda vairs nebija. Vienīgā neliela problēma ir tā, ka uz Podiņa viņš negrib sēdēt, bet nu uz Podiņa nesēž lielākā daļa grupiņas bērnu.

Trešās nedēļas sākumā ierodas jauna audzinātāja. Vienmēr bērnu izņemu ar vīru, un vienmēr viņa mums teica "šausmas, neklausās. Man nepatik, ka viņš tik aktīvs." Bērns grib paņemt mantiņu, kad mēs esam viņam pakaļ,pietam savu, viņa saka "ne, tā vairs nebūs. Ņem to ko velies un kad velies. Tā nu mums vairs nebūs, draudziņ" pateicu, ka tā ir bērna mantiņa. Uz ko viņa atbild "nu kāda starpība, vins iet prom no dārziņa tāpēc šeit vairs nespēlēsies ar mantinam. Ja rit gribēs, rīt arī paņems". Mantiņu mes tomēr paņēmām, jo nu tā bija mantiņa ar kuru bērns guļ, uz ko viņa pamāca mani "nu nu, ja jūs šitā visu viņam ļausiet, sēdes jums uz kakla".Nu un vira klātbūtnē neko vairāk neteica. Ceturtdien izņēmu bērnu viena. Ienāku grupiņa, bērns dejo, kamēr visi pārejie sēž un spēlējas ar mantiņām. Pirmais jautājums no audzinātājas puses "nu un jūsuprāt tas ir normāli?" Atbildu ka jā, uz ko viņa saka "man gan tā neliekas". Nav normāli, ka skan mūzika un berns pie viņas dejo? Tad seko jautājums "nu un ka tad viņš mājās uzvedas?" Pastāstu, ka viņš ļoti aktīvs. Paklausīgs, uz vārdiem "nē" un "nedrīkst" reaģē ļoti labi. Protams caur vienu reizi, bet sakārto aiz sevis mantiņas. Un ko dzirdu atbildi "mammīt, nu nevar tā būt, jūs tikai gribat lai tā būtu". Pēc tam seko viņas runa "Jūsu bērns neko nesaprot, vispār neko. Es viņam saku kārtot mantiņas, nekārto, saku viņam sēdēt, nesēž. Visi pārejie bērni klausa, kārto mantiņas, reaģē uz vārdu nē, bet jūsu bērns neko nesaprot. Runā arī itka viņam būtu pus gads. Nervozs, mūzikas stundas dejo, nevis sēž (nu par to es piekritu, tā ir problēma, bet ta dara vēl 4 bērni no grupas), visi pārejie saprot ka jāsēž, tikai jūsu bērns neko nesaprot. Ar jūsu bērnu pat nav jēgas runāt, jo viņš vienalga neko nesapratīs. Nu pilnīgi neko nesaprot. Jajūs pati netiekat galā būs vien man ar viņu jāstrādā." Tad bērns grib paņemt mantiņu, viņa stipri parauj viņu aiz rokas un pasaka ka ta nu vairs nebūs, neizlaidīs viņu. Un parauj viņu vēlreiz. Pie tam bērnam visu laiku ir slapjas piedurknes līdz plecam, uz ko viņa atbild "nu bet viņš nesaprot, ka nevajag šļakstīties", bet pārģērbt viņu neparģērbj. Par to biju teikusi neskaitāmas reizes. Nekādas reakcijas. Tad man pateica lai paņemu bērna knupi uz mājām, ko viņai ir viens knupis, kurš tiek dots tam bērnam kuram vajag. Viens knupis uz visiem bērniem. Paprasīju dot tikai viņa knupi. Bet biju šokēta. Va tad tas ir higiēniski? Viens knupis uz visiem bērniem, tikai tāpēc ka viņai slinkums meklēt katra bērna knupīti? Nu un beigu beigās atnācām mēs 4dien mājas un bērns nevar apsēsties, skatos, viss dibens sarkans, čūlās. Ilgi netika mainīts pamperis. Tas bija pirmo reizi, bērns joprojām raud, apsēžoties, nevar sēdēt. Man tas nelikās normāli un biju rakstījusi sūdzību vadībai, uz ko man atbildēja "Jūs vienkārši esat pārpratusi visu, un jūsu bērniņš vēl tiešām nav līdz galam adaptējies un līdz ar to ne vienmēr klausa. Un audzinātāja to teikt nevarēja". Bet viņa to bija teikusi. Vai Jūsuprāt tas tiešām ir normāli un visa mana ģimene pārspīlē? Vai arī tā tiešām nav normāla attieksme no audzinātājas? Audzinataja vēl bija teikusi,ka visi bērni 3 gados jau sapratis ka vajag lasīt kamēr mans 3 gados tikai sapratis ka vajag mantas savākt aiz sevis. Un visu laiku uzsvēra, ka mans bērns, kurš ir pie reizes jaunākais grupiņa, neko nesaprot. Un nu tas ir privātais dārziņš.