pieredzējušām bērnudārznieku mammām vēlos jautāt pēc padoma - kā pēc iespējas taktiskāk iesākt sarunu, ja ir aizdomas, ka bērnudārzā bērnam kaut kādā veidā tiek nodarīts pāri. iespējams, ka konkrētajā situācijā tā pat neliekas, taču kaut kādas sekas "kad kausiņš pilns" bērnam parādās. man pat nav nojausmas, kas tam visam var būt par cēloņiem, kas ir tās darbības, kas tiek vai netiek veiktas, tikai bērns sācis slikti naktīs gulēt. respektīvi, sācis gulēt tieši tā, kad dienā bijuši nopietni konflikti.
nu, ko, pilnībā tagad piekrītu, ka par JEBKO ir jārunā ar audzinātāju. kamēr nerunā, bet vienkārši ļauj lietām notikt, pieņemot, ka audzinātāja seko visam līdzi, tikmēr ir tā, ka bērns ir pieskatīts, bet ar to lietas var apstāties. kad nu vecāki sāk runāt par JEBKO, tad audzinātāja šķiet daudz vairāk motivēta sekot līdzi katram bērna solim un katrs solis tad dienas beigās tiek atstāstīts, jo laikam jau audzinātāja redz, ka vecāks ir gatavs līdzdarboties, lai visi būtu apmierināti.
loreta2, man jau šķiet, ka šis ir viens no tiem brīvās izvēles speciālistiem. mūsu b/d no šī gada uz pusslodzi darbā paņemta logopēde, bet var tikai iztēloties, cik daudz pēc apjoma un pēc bērnu skaita viņa spēj dot, ja b/d ir vairāk kā 200 bērnu. kā obligāts viņas pienākums būšot strādāt ar 5-6gadīgajiem.
Tev jāpriecājas, ka nebij otrādi 😃
vakar gandrīz bija tā, ka viņa centās mani pārliecināt, ka viss ir lieliskā kārtībā, kamēr es tik stāstīju, ka zinu, cik ļoti nervus paprasošs spēj būt mans bērns 😀
princesemince, ļoti labu saprotu, kā ir ar virsnormas aktīvu bērnu😃
Pirmajos gadā audzītes teica, ka pat ēdot dīdās no vienas puses uz otru, nerunājot , kad darbiņus taisa. Nu jau audzītes saka, ka mierīgi var paēst, tad gan kā bulta augšā un "dzīvē" prom.
Tā vienkārši ir bērna īpatnība un, jo ātrāk to audzītes pieņem, saprot, jo labāk, tad arī nav vajadzība pēc psihologa. Man tā kā negribētos, ka ar manu bērnu strādā psihologs bez manas ziņas un klātbūtnes.
Es domāju,princesemince, ka Tu sarunā ar audzīti, pārliecinājies par viņas veselīgo attieksmi , ka katrs bērns ir individualitāte. Tavējais varbūt ļoti izteikti, jo mājās saņēmis lielu uzmanību, darbošanos, sapratni, tas jau viss veido bērna attīstību un uzvedību.
tas gan - mums arī mazuļu skolas pasniedzēja prata superīgi nodarbināt tos bērnus un novērst no muļķošanās. bet varbūt viņai to vieglāk izdarīt bija, jo tā bija tikai 1h nedēļā, kad ļoti jāsaorganizē enerģija. bet varbūt vienkārši cilvēks tāds 😀
mēs jau pirms tam arī gājām uz skoliņu, kur daudz bērnu darīja vienlaikus visi, tikai mamma aiz muguras asistēja, tad nu savu darboties negribētāju kaut kā pastimulēja, lai nedara muļķības 😀
zemenoga, audzinātāja mani vakar centās ļoti pārliecināt, ka mana bērna uzvedībā līdz psihologa nepieciešamībai vēl tālu jo tālu, ka tā viņa uzvedība esot normāla virs normas aktīva bērna uzvedība. viņa vēl pieļāva iespēju, ka viņam pietrūkstot tāda ļoti individuāla attieksme, jo varot redzēt (kompliments man!), ka ar bērnu mājās daudz ir strādāts un viņam veltīta nedalīta uzmanība. loģiski, ka visiem bērniem vecāki veltījuši nedalītu uzmanību mājās, bet šeit jau tas izpaliek. jā, esot gadījumi, kad kādam audzinātāju vajagot vairāk, audzinātāja tam pievēršoties, manam pēkšņi arī sagribas uzmanību, kā uzreiz nesaņemot, tad taisot pigorus. kad ierunājos par izlutināšanu, atkal audzinātāja mani mierināja, ka neesot viņš izlutināts, vienkārši tā ir viņa īpatnība.
susiite, Tu domā grupiņā? nē, pēc saraksta ir 16, bet, kad zīmējot un veidojot, tad dalot grupiņās pa 4-5, savādāk atliekot vienam sākt ķēmoties, kā pārējie pakaļ, bet ar 4-5 vēl varot kaut kā sarunāt un novaktēt, lai nesāk ķēmoties.
veltuci, b/d psihologs tā ir extra. To neperedz MK noteikumi, tapēc tas ir liels retums.
Man personiskais viedoklis, ka psihologs nav tas svarīgākais pirmsskolas vecuma iestādēs. Būtiskāka ir audzinātājas, auklītes kavalifikācija, pieredze, attieksme.
Ja rodas problēmas bērniņam, vecāki novēro kādas izmaiņas, vienmēr pastāv iespēja vest pašam bērnu pie pašu izvēlēta speciālista.
Man arī ir svarīgi, kā, kas strādā ar manu bērnu, interesējos regulāri. Bet šo 3 gadu laikā ne reizi neesmu izjutusi psihologa trūkumu b/d. Ja būtu nepieciešams, rīkotos pati.
man jau gan šķiet, ka mūsu pilsētā no 6 b/d tikai vienā varētu būt šis speciālists, bet tas ir specializētais b/d, kurā uzņem bērnu ar runas vai redzes attīstības traucējumiem. līdz ar to vienīgā izvēle ir nelaist vispār, vai arī meklēt citu pilsētu, kas būtu nedaudz absurdi, jo šādi jau diez vai kāds vecāks rīkotos - vestu kā minimums 40km vienā virzienā katru dienu, lai cik ļoti vēlētos. dienā tie tomēr ir kā minimums 160km...
nu, jā, vēl izrādījās, ka tomēr visiem bērnudārziem neesot psihologa, jo tā ir atsevišķa štata vieta, kuru valsts nekā neapmaksās, tātad pašvaldības subjektīvā izvēle.
parunājos šodien, bet vairāk jau tādēļ, lai audzīte zina, ka pārmaiņas ir, nevis lai iegūtu supergodīgo atbildi. vienīgā teorija, kādēļ kaut kas mainījies, ir tas, ka no oktobra sākuma viņiem sākušās šīs nodarbības, kur zīmē, līmē u.tml. tad nu dalot bērnus pa grupiņām, viena grupa veic darbiņus, ar pārējiem auklīte spēlējas. līdz ar to, lai kaut kādā kārtībā tiktu, nopietnākais, ko viņas darot - pieturot pie rokas un apsēdinot, lai nomierinās.
Meita iet jau b/d 3 gadus.
Laikā, kad bija tieši nepatika pret pašu b/d nebija nekādu seku, kad parādās kāda problēma ar vienaudžiem vai auklīti, tad jau rodas kādas sekas.
Nevēlēšanās uz b/d, gudru atrunu meklēšana(ne tikai negribu, bet sāk meklēt loģiskus attaisnojumus, lai gan nepatiesus).
Es arī vienmēr esmu centusies ieklausīties un vienmēr esmu gājusi runāt.
Mierīgi, nosvērti, jautājoši, ne apsūdzoši, bet gāju un runāju.
Un ļoti bieži sarunās atklājas kāds netiešs pārpratums, kad neviena no pusēm nav vēlējusies ko sliktu. Tas tiek izrunāts un bieži viss atrisinās.
Bet es arī, viennozīmīgi par mierīgu, izzinošu sarunu.
Tev kā māmiņai jau ir intuīcija, jūtīsi jau audzītes nostāju, attieksmi arī sarunā.
Bet fakts tāds ir, ka bērniem ir ļoti subejektīva attieksme pret audzītēm.
Vecajā grupiņā bija labi, bet tagad -piedāvāju bērnam brīvdienu, bet viņš vēlas iet uz b/d un tas jau ir rādītājs!
Varbūt sarunā ar bērnu nevērst uzmanību uz labi/slikti gāja, darīja/nedarīja pāri, sita/nesita, rāja/nerāja , bet vienkārši, cik var izlobīt ikdienas notikumus un pašai pēc stāstītā izdarīt secinājumus.
Bērniņam 2.5 g. vecumā tā vērtību skala atšķiras.
nea, šajā b/d tas izpalika 😀
jā, vadītāja sevi stādīja priekšā, kad jauno audzēkņu vecāki gājām uz pirmo sapulci. kad bija jau nākošā sapulce, tad stādīja priekšā vien logopēdi.
arī ar audzītēm īpaši neviens neiepazīstināja.
nu, lūk, ar medmāsu iepazinos pati, jo bija jautājums.
lai nu kā, šī tāda neliela problēma pret to visu pārējo 😀
veltucis, ir bijušas 2 sapulces, bet neesmu ne vārda par to dzirdējusi, kur nu vēl redzējusi! tādēļ esmu viegli pārsteigta 😀
jāpainteresējas, kā tas ir mūsu b/d - vai veic "apgaitu" pa visām grupā, cik regulāri, kādus secinājumus izdara u.tml.
Piekrītu veltucim. Katrā b/d, skolā ir obligāti jābūt psihologam, tāpat kā medmāsai. Tiesa gan psihologs var nebūt uz vietas katru dienu.
veltuci, visiem b/d ir psihologs?
Runājot par bērnu savstarpējajām attiecībām... Dažas māmiņas te raksta, ka nevienam nav tiesību manu bērnu... utml.. Jā, tiesību nav. Bet jārēķinās ar to, ka bērns ir atdots iestādē, kur viņš nav vienīgais. Ka šādas konfliktsituācijas būs, un no tām neizbēgt.
Tas jau vēl ne par ko neliecina, ka saka, ka tiek galā. Viņām ir arī jāzina, ka tieši šobrīd ar bērnu kaut kas notiek. Katra diena ir jauna diena, ar jauniem notikumiem.
to, ka man nav vienalga, viņas jau tagad zina, jo tiešām visu septembri cītīgi sekoju visam. kad jau visu laiku teica, ka tiek galā, pārstāju.
Skolā šādas situācijas tiek izrunātas ar kl. audz. Domāju, ka b/d ir tieši tāpat. Ne nu gluži tūlīt skriet pie administrācijas šinī gadījumā vajadzētu. Pirmais solis ir audzinātāja, jeb kā pareizi tagad definē- skolotāja. Pavisam normāli ir jāiet un jāstāsta, ka bērns ir izmainījies, ka viņam ir problēmas. Skolotāja jau arī nav mazais bērns un visu saprot. Domāju, ka pēc šādas sarunas situācija uzlabosies, jo viņa sapratīs, ka mammai nav vienalga, kas ir ar viņas bērnu. Ja situācija nemainas, tad var runāt ar b/d administrāciju. (tas nu būtu nākamais solis)
Jautājums: vai b/d nepraktizē tādu lietu, kā vecāka klātbūni kadu dienu dārzā? Varbūt ir iespēja pavērot, tieši šo bērnu savstarpējās attiecības? Bērni tādā vecumā neprot tēlot, respektīvi, viņi būs tādi kā katru dienu, ko nevar teikt par pieaugušu cilvēku.
es parunājos par šo arī ar citām mammām, bet nu neliela bēda tajā, ka dažiem bērniem vēl valoda nav ļoti spēcīga, tad nu mammām atliek secināt no bērnu uzvedības, taču grūti jau saprast - vai bērns protestē pret audzinātāju, vai arī pret faktu, ka tiek aizsūtīts b/d.
nu, lūk, bet viena no mammām, kam ir skaidri runājošs bērns, teica, ka viena audzīte bērnam patīk vairāk nekā otra, taču manam atkal tā otra patīk labāk. šis viss man liek arī aizdomāties, ka bērnam ir savas subjektīvās izjūtas pret jebkuru pieaugušo, varbūt tas spēlē lomu.
protams, neklusēšu un apjautāšos, jo man pašai jau bija iestājies tāds neliels miers attiecībā uz bērna nakts miegu, nu tas atkal tiek satricināts.
mums ar viena audzinataja nepatika,bet pec paris reizem,kad esmu vinai aizradijusi,ka neseko lidzi,attieksme ir mainijusies,redzesim ka bus talak,ja kas iesu pie vaditajas
princesemince,mums ar bij lidziga situacija,manam delam ir 5 gadi,un sogad pirmo gadu,tik sakam iet darzina,ari bij sudzibas,ka vinu sitot,bet es ja godigi pat tam visam nenoticeju,jo ka jau piecgadnieks var samelot,piefantazet,bet tagad loti to nozeloju,ka tomer nenoticeju savam bernam,jo pati aiz durvim gerbot savcu bernu dzirdeju,ka audzinataja iesita pliki,vienam no bernam
oi, riebjas tādas situācijas, kad netiešā veidā, neko īsti nezinot, jāaizvaino cilvēks, kurš pieskata manu bērnu...
ar bērnu esmu izrunājusies, bet, godīgi sakot, 100% nevar ticēt arī divarpus gadus vecam bērnam, kura valoda nav ļoti skaidra.
vienkārši kauns mesties virsū audzinātājām, zinot, ka, ja tiešām audzinātājas ir nešpetnas, tas var atsaukties uz bērnu tālākā nākotnē. ja tā nebūs taisnība, atkal neērti, jo bērns mājās sastāstījis muļķības, kurām es noticēju.
it kā jau domāju kaut kā atsaukties uz to viņa slikto miegu, iztautājot, vai nav bijuši kādi konflikti starp pieaugušajiem un viņu.
pagaidām nekas gan nav teikts, ka man ar viņu mājās būtu jārunā, jo uzvedas īpaši traki.
visu septembri es ļoti cītīgi jautāju, kā viņas tiek galā, ņemot vērā viņa ātrumu un skaļumu, un spītīgumu. teica, ka cenšoties sarunāt. bet es pēc sevis zinu, ka katru dienu tā sarunāšana ir smags darbs, ņemot vērā, ka viņš nav vienīgais bērns. varbūt tai vienai nav nervi izturējuši, jo miegs jau ir tas "simptoms", kam var ticēt, pat ja viņa teiktajam neuzticos.
zini kā - negribu nevienu aizvainot, jo nav jau man tas bērns miera iemiesojums, zelta gabaliņš u.tml. viņš superlieliski lasa cilvēku garastāvokļus un emocijas - jo sliktāk jūtas, jo vairāk izaicina.
es tā paskaitīju, ka grupā ir kādi 5 straujas dabas bērni, kas viennozīmīgi apgrūtina audzinātāju darbu. viena lieta ir, ka tie straujie bērni viens otram neapzināti nodara pāri, to es arī sava bērna miegā visu dzirdu, taču pēdējās pāris naktis ir sākušies tādi murdziņi, kuri bijuši, ja pieaugušais kā sodījis. bija mums viens smags laiks, kad bērns bija supernevaldāms, kad vispār mājās nekā netikām galā, tētim nervi neizturēja, ņēma talkā žagariņu. tad nu naktīs bērns to uzšaušanu pa dupsi pārdzīvoja ļoti smagi. tagad tās izpausmes ir traki līdzīgas, taču es negalvoju, ka kāda audzīte ir tik tiešām fiziski pāri nodarījusi.
gluži arī negribas iet un prasīt "jūs sitat manu bērnu?".
nu, jā, aizvakar, pirms tās pirmās grūtās nakts, bērns paziņoja, ka neiešot pie vienas no audzītēm, jo viņam viņa nepatīk.