lielajam vairumam pusotrgadnieku (+/-) vecāku nav šādu problēmu, bet pieļauju, ka tiem, kuriem ir bērni, kurus mēdz dēvēt par hiperaktīviem, šāda problēma ir bijusi, vēl joprojām pastāv, vai izskatās, ka radīsies. tad nu tā - bērns kaujās ar citiem bērniem. ne jau tā, ka riktīgi kaujās, bet, esot bērnu laukumā, esot kompānijās ar bērniem, esot da jebkādos apstākļos, kur iesaistīti citi līdzīga vecuma bērni, savējais ir tik ātrs un impulsīvs rīcībās, ka mēdz tos citus pagrūst, iesist, ņemt kaut ko nost. ko jūs darāt šādās situācijās? mierīgi aprunājaties? vai varbūt izmantojat sentēvu metodi ar siksnu vai žagaru pa dibenu? vai varbūt pa pirkstiem? man ir dilemma! speciālists saka, ka tā ir normāla virs normas aktīva bērna attīstība un turpināsies, kamēr bērns iemācīsies runāt. kā lai saprot, kā ir vispareizāk rīkoties???
zemenoga, es nemaz negaidu, ka tā aktivitāte pazustu! es tieši gribu, lai paliek, tādēļ arī vēlos zināt, kā bērnam veselīgākā veidā, netraumējot garīgi un fiziski, tikt šim periodam pāri 😀
paldies par padalīšanos! vienubrīd šķita, ka pasaulē ir mans kauslis un mammas, kuru bērni tikai un vienīgi cieš 😉
mums bija tieši tāda pati problēma. ārsti piedēvēja bērnam mazliet hiperaktivitāti un tā jau laikam arī ir, jāatzīst!
arī ļoti gudra un attīstīta meitiņa, bet uz vietas ne mirkli joprojām 5 gadu vecumā.
Bet 1.5-2 gadu vecumam nezināju ko iesākt, likās, ka jāizvairās doties uz lielām bŗnu kompānijām-vienu pagrūž, vienam iekniebj, vienam apķeras ap kaklu un apgāž(it kā mīļojot). Man bija kauns, jo nezināju, ko iesākt, loģiski, ka man ar nepatiktu, ja manam bērnam darītu pāri. Es arī centos runāt, vairāk vaktēju, ja redzēju, ka tūlīt būs, centos novērst uzmanību no bērniem un pievērst sev. Biju nobijusies, ka tas nekad nepāries.
Un tad pēkšņi pats no sevis pārgāja, nevienu neaiztika un sāka mīlēt visus bērnus. Tagad tiekoties un atvadoties visus samīļo, pati dod roku.
Princesemince, nesatraucies,jo tas nav paliekoši un bērniņš izmainīsies, pēc tam tik būs jādomā, kur bērnu nodarbināt, jo ašums un aktivitāte nepazūd ar gadiem😀
gazele, tātad secinājums viens - tas tomēr ir no temperamenta atkarīgs!!! un mazuļiem jau vēl nav tas saprāts tādā līmenī, kā mums pieaugušajiem, ka arī ar atšķirīgiem jāprot sadzīvot. mazie visu mēra pēc savas skalas un visus grib izveidot pēc sava parauga 😉
eh, sirds nomierinājās, ka nevis bērns neriktīgs un es slikta māte, bet vienkārši attīstības posms ātrajam un impulsīvajam bērnam. nu jā, tik jācer, ka tiešām tad, kad iemācīsies kārtīgi runāt un to savu domu spēs izteikt vārdos, ka nebūs "žestu valoda" jāpielieto, kaušanās beigsies 😀
veiksmi mums!!! 😃
gazele, dēļ līdzīga gadījuma, kā Tavam bērnam ar draudzenes bērnu noticis, man arī šis jautājums dikti sasāpējās. lieta tāda, ka ikdienā viņš ir kopā ar tikpat aktīviem bērniem, kāds ir viņš pats. ar tiem tad ejam kopā pastaigāties, kopā uz bērnu laukumu, ciemojamies, viss ir kārtībā. viņi savstarpēji principā neko viens otram nedara. BET... sanāca satikt vienu puiku, kurš pēc dabas vienmēr bijis dikti mierīgs, pat gribētos teikt flegmātisks no temperamentu iedalījuma. manējais tak nav redzējis, ka bērns neskrien, nelec u.tml. tad nu šo puiku mēģinājā "iekustināt". un tā pamatīgi! pretī tas puika neturējās, bet sāka bēgt un raudāt, kā manējais klāt nāca. bijām ierobežotā telpā, kur sanāca vienam gar otru baigā berzēšanās. laukā (atklātā telpā) tik traki nekad nebija bijis.
manējais jau arī riktīgi mīļš - ka tik ap kaklu apķerties, samīļoties, sabučoties u.tml. visu vienmēr apguvis ātri, ir ļoti patstāvīgs jebkā darīšanā (atskaitot spēlēšanos ar mantām, jo tas viņu nesaista), daudz grib dzīvoties pa āru - tā ir viņa paradīze. bet tā kaušanās...
nu jā, par tiem mūsu draudziņiem, ar kuriem kopā esam ikdienā. mums ir tāda pat meitene, kura par sevi pastāvēs. tad nu ir bijuši gadījumi, kad viens sāk, otrs pretī, bet viņi tik tiešām paši tiek galā! problēma ir ar mazāk aktīvajiem... un kā lai šo problēmu veselīgi atrisina???
gazele, muļķīgi skanēs, bet man tāda atvieglojuma sajūta, ka manējais vienīgais nav tāds nepaklausīgais 😀 tātad tā tomēr ir kaut kāda vecuma attīstības norma kaut kāda līdzīga temperamenta bērniem, ne?
nu, mums ģimenē strīdu pēc būtības nav. pieļauju, ka tas varbūt nebūs no mūsu attiecībām. vairāk varētu būt tas variants, ka bērns savā būtībā vēlas vienmēr būt centrā. tāds viņš ir bijis jau kopš dzimšanas, un es, cenšoties būt laba mamma, nekad neesmu viņa vajadzības neievērojusi vai likusi ļoti gaidīt.
kardamons, no vienas puses es saprotu tās mammas, kuras it kā neiet saviem mazajiem kaušļiem klāt un neiejaucas, jo līdz tiem diviem gadiem man jau šķiet, ka viņš sišanu nedomā kā sišanu. protams, trīsgadnieks jau gan to ļoti labi saprot un vienkārši varbūt varu izrāda.
nezinu.
gazele, Tu minēji piemēru ar opi. mums it kā vēl nav gadījies, ka iesit un tad smejoties skrien prom, vairāk ir tā, ka iesit un stāv klāt, gaidot kaut ko. tādēļ man šķiet, ka tā tiešām ir kā cenšanas iesaistīt savā rotaļā, kādu nu tas mazais savā prātā to izdomājis. un brīžiem šķiet, jo vairāk sekoju līdzi viņa kustībām, jo vairāk viņš cenšas kādam iesist, pagrūst u.tml.
vienu brīdi mums ļoti labi padevās šāda metode - kā redzu, ka paceļ roku, lai ko citam bērnam darītu, uzreiz saku "bērniņš mīļš", tā manējais uzlika roku uz galvas vai pleca tam otram un sāka paijāt. bet ir tādas reizes, kad no kāda atraut nevaru, kā viņam konkrēto bērnu vajag fiziski iespaidot.
un arī esam saskārušies, ka bērnu laukumā no konkrētā objekta pēkšņi pazūd visas mammas ar bērniem 😀 nav jau tā, ka viņš visu laiku kaut ko sliktu tiem pārējiem darītu, bet nu laikam jau tām mammām, kuru bērni 100% ir tikai upuru lomā, nespēj samierināties, ka tā notiek. ja manam kāds tāds pat aktīvists iesit, es kaut kā to diezgan mierīgi uztveru. es ļoti labi it kā saprotu, ka tāda tajā brīdī ir bijusi viņu rotaļa.
nu jā, bet gribas, lai ar visiem ir labi.
o paldies iepriecinaaji 😉 citaadi saak jau apnikt, izlaists jau ir un ljoti ucinaats, bet ljoti gudrs puika pats tacu!!!
mans kipars, ka kaut kas nepatiik ir pasaacis man kniebt,bet tas aatri paariet, vienreiz izdara un vis protams saku, ka nedrriikst un ja nu galiigi pa nagiem ir dabuuts.....
nu lai jums veicas.😉
mēs nesen bijām pie neirologa par šo visu runāt. dakterīte teica, ka uz 4 gadiem šim visam būtu jābeidzas. jācer, ka jūsu brālēnam šis posms drīz beigsies 😉 man jau gribētos, lai konkrēti kaušanās beidzas ātrāk, bet nu skatīsimies, kā ar to temperamentu un tām rīcībām būs. gluži visatļautība jau arī mūsu mājās piekopta netiek.
manam puikam driiz buus 2gadi braalenam driiz buus 4 gadi......ja nemaldos bralenam ar vis sakas ar "iekustinaashanu" un aizgaja tik traki, jo uzskatiija ka tas paaries un neko neteica seviski,nu mums veel plusaaa ir tas ka bralenam ir greizsirdiiba uz mazo,tapeec saku situaacijas ir dazaadas.....lai veicas,domaaju ka juus iztiksiet ar runashanu un skaidroshanu,mazie ir ljoti gudri un visu saprot....
dzada, jums tam brālēnam ir 2 gadi, vai arī lielāks?
nē, manējam it kā tik traki nav, ka viņš speciāli kādu grūstu nost no kājām, bet tad smietos. viņš vairāk to izdara kā garāmejot, lai to otru bērnu "iekustinātu". bet tas jau nemaina faktu, kane īpaši patīkamais fiziskais kontakts bijis.
nu jaa situaacijas un beerni ir dazaadi tapeec ar katru vajag pa savam....
taisniiba julijam par to paraadiishanu kaa tas ir kad pagruuz....trakaas situaacijas -kad mans mazais uzkaapis uz trotuaara malas uz musu lielais braaleens skrien klaat pagruuz pret asfaltu un smejas trakaas situaacijas- kad var dabuut traumu.....bet arii man ja godiigi jau nolaizas rokas jo sanak sad tad kad vacu abus un vairs nezinu esmu izmeginajusi visu jau skiet sakot ar runaashanu, sisanu, kliegsanu, raadiishanu... nu itkaa taa runashana un radiishana pielec, bet tas ir sameraa ilgs un leens process ,mums iet jau 2 gadi taa saliidzinosi kaa bij sakuma neliels progres ir ,bet neliels...
julijam, kā Tu to domāji - parādīt, kā tas ir? tipa, pagrūst vai izdarīt to darbību ko viņš?
pārsvarā viņš uzvedās ļoti labi 😀 ir ļoti attīstīts un saprātīgs bērns, tikai ļoti, ļoti ātrs. viņš šādi pret citiem bērniem rīkojas, ja satiek tādu bērnu, kurš ir mazāk aktīvs - neskrien, nelec, neiesaistās rotaļās, stāv un skatās, resp., neko nedara.
dzada, nu jā, Tu esi tas vecāks, kura bērns dabū ciest. tas ir savādāk. ja mans bērns būtu cietējs, es droši vien uzreiz zinātu pareizo rīcību. šajā situācija, ka mans bērns ir tas, kas otram nodara pāri, es nespēju tā 100% pateikt, ka sarunāšanas metode ir galīgā labākā metode, vai arī iedošana pa dupsi trakās situācijās (jo kas gan kuram šķiet traks?!) ir tā labākā metode.
es šobrīd katru reizi skaidroju. zinu, ka viņš saprot. bet nesaprotu, kad jābūt tās saprašanas sekām?!
runaa ar vinju skaidro ka taa nedriikst un kapeec nedriikst lai arii vinjsh nemak runaat bet saprast saprot ljoti labi,citaadi sanaaks kameer gaidiisi kamer vinjsh saaks runaat mazais jau buus izdomaajis ka taa ir normaala riiciiba un jaa vismaz manaa gadiijumaa mums braaleens taads un sad tad ciesh mans puika tad gan ja nesaprot ar vaardiem esmu pa dibenu uzshaavusi,sist arii nav izeja un neko neteikt gaidiit ka paaries ar nav izeja jatrod vidusceljsh runajot skaidrojot un ja nesaprot vai situaacija ljoti traka var uzshaut taa es uzskatu.....
lielajam vairumam pusotrgadnieku (+/-) vecāku nav šādu problēmu, bet pieļauju, ka tiem, kuriem ir bērni, kurus mēdz dēvēt par hiperaktīviem, šāda problēma ir bijusi, vēl joprojām pastāv, vai izskatās, ka radīsies.
tad nu tā - bērns kaujās ar citiem bērniem. ne jau tā, ka riktīgi kaujās, bet, esot bērnu laukumā, esot kompānijās ar bērniem, esot da jebkādos apstākļos, kur iesaistīti citi līdzīga vecuma bērni, savējais ir tik ātrs un impulsīvs rīcībās, ka mēdz tos citus pagrūst, iesist, ņemt kaut ko nost.
ko jūs darāt šādās situācijās? mierīgi aprunājaties? vai varbūt izmantojat sentēvu metodi ar siksnu vai žagaru pa dibenu? vai varbūt pa pirkstiem?
man ir dilemma! speciālists saka, ka tā ir normāla virs normas aktīva bērna attīstība un turpināsies, kamēr bērns iemācīsies runāt.
kā lai saprot, kā ir vispareizāk rīkoties???