Drukāt
Gribu pastāstīt par savu dzemdību pieredzi un par bailēm. Ne vienmēr ir tā, ka gaidot pirmo bērnu bailes ir lielākas. Es pat teiktu, ka gaidot pirmo mazuli man nebija bail, bet bija satraukums.
Satraukums no tā, ka nezinu kā būs. Jo, lai cik daudz informācijas lasītu, lai uz kādiem kursiem ietu beigās nevar zināt, kā Tas būs tieši Tev, kādas tad būs tās izjūtas. Tādēļ, es tā arī noskaņojos, viss būs labi un dzemdības jau neilgst mūžīgi. Vārdu sakot mana doma bija kā būs tā būs.
Kad parādījās pirmās sāpītes, devos uz slimnīcu. Ierados slimnīcā ar regulārām, bet ne stiprām kontrakcijām (kā nekā pirmais bērniņš, līdz ar to viss jauns un nepieredzēts'). Un kā tad man zināt cik stipras tad ir tās dzemdību sāpes? Mājās mani vairs nelaida, bet sāka stimulēt ar tabletītēm, process vilkās ļoti lēni, pie 8 cm pārdūra augļūdens apvalku, toreiz viss jau bija tā apnicis un biju tā nomocījusies, ka gribējās, lai ātrāk viss ir galā, beigās vēl pielika pie sistēmas. Bija mirkļi, kad tiešām domāju neizturēšu, bet nu nav jau variantu.
Bet nu puika piedzima sveiks un vesels un šķita, ka visas sāpes aizmirstas.
Pēc gada sākām domāt par otru bērniņu. Paliku stāvoklī un drīz sapratu, ka man ir bail. Nevis tā vienkārši bail, bet ļoti bail. Secināju, ka negribu vēl vienas tādas dzemdības.Nevarēju naktīs mierīgi gulēt un pa dienu arī mani nepamta tā baiļu izjūta. Aizgāju pie savas dakteres un padalījos ar savām bailēm, viņa šķita izbrīnījusies, kāpēc vispār pirmajā grūtniecības trimestrī jāsatraucas par dzemdībām, teica nāks tuvāk, tad jau domāsim. Bet satraukums man nedeva mieru. Sāku daudz lasīt gan ārstu aprakstus par dzemdībām, gan meklēju pozitīvos piemērus no māmiņu stāstiem (tāpēc saku paldies māmiņām, kas padalās ar dzemdību stāstiņiem, jo tie palīdzēja izvērtēt un saprast kādas dzemdības es vispār vēlējos). Beigās es biju galvā izplānojusi teju visu dzemdību gaitu, pat to ko domāšu dzemdību laikā. Ļoti sevi noskaņoju uz to, ka spēšu tikt galā ar sāpēm, ka varēšu sāpes kontrolēt, ko darīšu kontrakciju laikā. Un tā bailes pamazām pazuda, jo ticēju, ka man izdosies īstenot to ko gribu.
Dzemdības pieņēma tā pati dakterīte, pie kuras biju uzskaitē, bez visādiem līgumiem, jo arī tas bija manā izdomātajā plānā. Un tā sanāca, ka mana meitiņa nāca pasaulē tieši manas dakterītes dežūras laikā. Ierados slimnīcā, jau ar 8 cm atvērumu, tonīši bija labi, viss bija labi. Lasīju žurnālu, viegli tiku galā ar sāpēm, kontrolēju sevi, runājos ar mao, vecmāte pat brīnījās, laikam no malas izskatījās, ka man īpaši nesāp.
Dzemdības bija gandrīz tieši tādas, kā vēlējos.
Visām māmiņām, kas gaida mazuļus varu aicināt paļauties uz sevi, noskaņoties pozitīvi. Lai veicas!
Divu mazuļu mamma Ieva Ercmane
Pastāsti arī Tu, kā pārvarēji bailes no dzemdībām un laimā ielūgumu uz Māmiņu Kluba Vecāku skolu, kā arī Panthenol ziedi! Uzzini vairāk ŠEIT!
... tad jau noteikti,ka nelietosim taadu vairs peec 4...
