Drukāt
Kārtējais vakars, iemigušā mazuļa vērošana un atvainošanās domās par aizritējušajā dienā notikušo - neiecietība un nepacietība, balss pacelšana, padošanās. Pagājuši jau seši mēneši un tikai šodien atzinos sev, ka netieku galā pati, vēlos un vajag meklēt speciālista palīdzību, jo nu ir pamatotas bažas, ka esmu satikusi ļauno dāmu - pēcdzemdību depresiju.
Tautā runā - ja nav, ar ko izrunāties, bet sirsniņa sāp, uzraksti savu sāpi uz papīra lapas un iznīcini. Uz papīra lapas esmu uzrakstījusi, bet izvēlējos savu stāstu pastāstīt jums. Apjaust, ka esmu nonākusi pirmsdepresijas vai depresijas varā, sāku jau grūtniecības laikā. Ritēja 7. grūtniecības mēnesis, kad nokļuvu RDzN Patoloģiju nodaļā uz saglabāšanu. Fiziski man un bērniņam nekas nekaitēja, es vienkārši nespēju atslābt, atpūsties un izgulēties normālos apstākļos, taču arī RDzN to nespēju.
Paldies personālam par tiešām jauko attieksmi un sapratni. Palīdzēja sarunas ar ārstiem. Mani piemeklēja nepamatotas, neloģiskas bailes, kas nebija saistītas ar bailēm no dzemdībām, mūžīgie murgi, apjukums, trauksme.
Bailes pastiprināja fakts, ka neilgi pirms grūtniecības brālis ar sievu zaudēja savu ilgi gaidīto bērniņu. Es domāju - šausmas, tas notika tepat blakus, tātad var notikt arī ar mani! Ieciklējos... Uz katru USG gāju ar bažām - bēbim viss kārtībā, sirsniņa pukst?
Ārsts mūždien aizrādīja, ka bērnu pakļauju spēcīgam stresam - mani sirdspuskti bija tik strauji. Viss, protams, bija vislabākajā kārtībā ar bērnu. Man nebija neviena, ar ko parunāties par saviem pārdzīvojumiem - labākās un tuvākās draudzenes bez bērniem, mamma dzīvo tālu, bērna tētis mūžīgos ārzemju komandējumos, taču, kad bija mājās, tad gan varēju izrunāties un saņemt atbalstu.
Pēc mēneša sekoja nākamais trieciens - traģiski gāja bojā tēva brālis, kurš bija man tikpat kā otrs tētis. Notikušo joprojām nespēju pieņemt, apjaust, lai gan pagājuši jau 7,5 mēneši. Bija smagi - histērija, smags stāvoklis nedēļas garumā. Pēc bērēm bija vieglāk, kā pēc kaut kā noslēgta, pabeigta. Laikam jau tad vajadzēja meklēt palīdzību, bet uzskatīju, ka to dara tikai vājie. Tagad saprotu, ka tie, kas atzīst savu nespēju tikt galā un meklē speciālistu palīdzību, ir stipri, jo risina, nevis ieslīgst sevis žēlošanā.
Ritēja laiks, centos aizmirsties, neskaitāmas reizes pārcilājot sapakotās dzemdību somas. Mazais princis ieradās pasaulē divas nedēļas ātrāk, ātri, viegli un neatlaidīgi (dzemdības ilga 3,5 h), tētim klātesot. Man nenobira asara, kad viņu uzlika man uz punča, kā to rāda amerikāņu saldajās filmās. Pēc tam analizēju - kā tā? Tātad nemīlu pietiekami!
Mīlu, ļoti mīlu, tāpēc vēlos risināt savu situāciju. Sekoja problēmas ar pienu - jau no pirmās barošanas reizes. Jo vairāk centos, jo mazāk izdevās. Beigās - asaras, stress, apziņa, ka esmu slikta mamma, jo nespēju barot bērnu ar krūti. Padevos. Pārnācām mājās. Ar laiku ieslīgu rutīna, arvien mazāk ievēroju apkārtnotiekošos, apkārtējos, mazākais sīkums un man asaras.
Šķita, ka nekas nesanāk, jo atkal - esmu slikta mamma. Ja raud mazais, raudu es, jo joprojām nespēju atšķirt raudu paveidus. Tik ļoti esmu pārņemta ar saviem pārdzīvojumiem un stresu, ka visu daru automātiski. Kad bērns sāk raudāt, es sāku svīst. Nopietni. Vienkārši sēžu, klausos, izmisumā nezinu, ko darīt, jo veselais saprāts strādā gausi un svīstu. No bailēm, no izmisuma... nezinu.
Neatceros, kad pēdējo reizi biju sieviete, nevis mamma. Visus šos mēnešus no rītiem pamostos ar domu, ka būšu perfekta, mīļa, bērns redzēs laimīgu mammu, bet neizdodas. Var jau būt, ka izlaidība, ka vienkārši jāsaņemas. Jā! Jāsaņemas, tikai to es pati nespēju, lai kā censtos. Paldies bērna tētim, ka viņš ir blakus... Ir jau vēls. Iespējams, ka no šīm dažām rindkopām daudz kas būs neskaidrs vai pārprasts, nesaprasts, bet es tikai vēlējos ar kādu parunāties.
Šoreiz tas esi tu, mans mīļais MK. Atkal došos gulēt ar apziņu, ka rīt jāsaņemas, tikai rīt tam nāks klāt vēl viens uzdevums - izvēlēties sev piemērotāko laiku, vietu un speciālistu, lai spertu soli pretim jaunai dzīvei, kur mamma un līdz ar to - bērns un mīļotais - būs laimīgi. Laimīgi kopā un katrs atsevišķi laimīgā un veselīgā ģimenē. Paldies, ka uzklausīji.
Pastāsti arī Tu, kā pārvarēji bailes no dzemdībām un laimā ielūgumu uz Māmiņu Kluba Vecāku skolu, kā arī Panthenol ziedi! Uzzini vairāk ŠEIT!
Lai...
pazīstami! Manā gadījumā es speciālista palīdzību
meklēju jau krietni pirms bērniņa ieņemšanas, jo savos
33 gados, ļoti gribēdama bērnu, tik un tā domāju, ka
neko laba mamma no manis nesanāks. Līdz ar to stresainai
mammai bērniņš protams nepieteicās. Tāpēc nolēmu
pastrādat ar sevi.
Kad beidzot sapratu, ka esmu laba tāda, kā esmu, mazulis
bija klāt kā likts. Un atkal - lai kā es viņu gribēju,
grūtniecības sākums bija šaubu un iekšēju cīņu
pilns. Rezultāts - visa grūtniecība uz slimības lapas,
lai es būtu mierīgāka un nekaitētu bērnam. Un sarunas
ar manu nu jau mīļo terapeiti.
Meitiņa piedzima tuvu noteiktajam termiņam un ir ļoti
veselīga, arī dzima diezgan viegli. Taču arī man tagad
ikdienas sastāvdaļa ir asaras. Jā, jo ir sajūta, ka neko
nesaprotu un neprotu. Gribas dusmoties, bet kā lai dusmojas
uz mazo peku! Lidz ar to arī vainas sajūta. Milzīgs
atbalsts ir mans vīrs, bet ļoti ilgojos pēc savas
psihoterapeites, kurai varēju pastāstīt visu (uz
vizītēm vairs netieku). Jāpiebilst, ka pašai savu
vecāku man vairs nav, un viņu trūkumu tagad izjūtu
īpaši skaudri... Tā nu mēģinu strādāt ar sevi, kā
esmu mācījusies, un ceru (zinu), ka viss būs labi. Tikai
pacietību!
komentārus vien, man šodien ir daudz labāka pašsajūta,
ar bēbi kaut kā labāk tieku galā. atbalsts ir tik
svarīgs un apziņa, ka neesmu tāda vienīgā.
caur asaraam , ka esmu slikta mamma
arii
neliidzeeja nekas un taapeec likaas, ka neko nemaaku, kas es
par mammu kas nemaak savu miesiigo beernu
nomierinaat...Saakumaa ik dienu man paliigaa naaca mana
mamma un vakaros maajaas bija viirs, kas paliidzeeja
briizhos, kad likaas - vairs nevaru un nezinu ko iesaakt!!!
Deelinjam gandriiz 6meen un mees saprotamies ik dienu labaak
un labaak
mani - savu mammu
tevi LJOTI MIIL - tu vinjam esi lieliska maaminja
depressija,taa sakas uzreiz,pec bernina piedzimsanas!Man
likaas ka esmu slikta mamma,mazais bija diezgan nemieriigs
pirmajos menesos,un tas bija prieks manis liels
parbaudiijums!...mazais raudaja,un es vinam liidzi..nebija
blakus neviena kas palidzeetu..visi peeksni kaut kur
pazuda!..taa nu es ciiniijos ar savaam baileem,un
stressu,kamer viss pargaaja!,,tagad mums jau gabdriiz 10
menesi,un atceroties saakumu,man tirpinjas parskrien par
kermeni,bija tik gruuti,bet es tiku ar to galaa! Un arii tu
tiksi,iespejams aizejot pie speciaalista,vai aprunaajoties
ar kaadu tuvu cilveeku...tas nepaliks taa,uz muuzu!..tev
tikai jasavaacaas,paskaties uz savu mazo bumbuliiti,vins
grib redzeet laimiigu mammiiti!
dzelzi - augu valsts sīrups ar dzelzi, ko dzēru
grūtniecības laikā. Tas palīdz man uzturēt mundrumu,
līdz ar to arī jūtos labāk. Kādu laiku nebiju to
lietojusi un pieķēru sevi pie domas, ka tā pašsajūta
nav tik laba, jo tomēr bērniņš dauz paņem no manis, kas
veicināja sliktu omu, tādu kā nespēku utt.. Tagad atkal
viss ļoti ok!
speciālistiem, kas pamāca, kā kam būtu jābūt, ko
darīt vai nedarīt utt. Tieši tas iedzen stresā. Mani,
piemēram, ik palaikam stresu uzdzen MK publicētie
speciālistu ieteikumi, jo neviens ieteikums nedarbojas uz
manu bērnu. Un to es sapratu pavēlu - pēc bērniņa
8.mēneša.
Tu esi ļoti laba mamma, jo Tu uztraucies par savu
bērniņu, vai ar viņu viss ir kārtībā. Es arī vēl
līdz šodienai (bērniņam 10 mēneši) neesmu pratusi
atšķirt bērna raudas? Jā, tas mani dzen izmisumā, jo
labas mammas tak to prot atšķirt, jo par to tak visur
raksta, ka māmiņa bērna raudas prot atšķirt jau pēc
mēneša noteikti.
Es biju iekšēji kā atspere, kad mazais raudāja līdz pat
7 mēnešiem - pusstundu pirms nakts miega. Un es nesaprotu,
kas par lietu. No istabas vienmēr iznācu uzvilkusies. Vēl
aizvien esmu ļoti uztraukusies, kad mazajam pēkšņi
izmainās uzvedība - viņš ir kašķīgs, raudulīgs, vai
pēkšņi sāk raudāt naktī, un es nesparotu, kas par
lietu. Tikai tagad, kad bērniņam ir 10 mēneši, to mācos
uztvert mierīgāk, padomāju, kas varētu būt par vainu.
Visbiežāk vienkārši pārāk audz emociju, ja pie mums
viesojušies cilvēki. Tagad par to tik daudz neuztraucos.
Par mammu nepiedzimst, tas gan ir tiesa. Saikne ar bērniņu
rodas pakāpeniski. Es savu bērniņu tā patiesi sāku
izjust ap 4.mēnesi/ Pirms tam it kā, jā, viņš ir mans
dēliņš, bet tā īsti uztvert kā vienu veselu, nu...pat
īsti nevaru atrast īstos vārdus. Man ļoti palīdzēja
slings, kurā nēsāju bērniņu, tās sajūtas, kad viņš
ir cieši pie manis, ļoti atraisīja mātišķās jūtas.
Un tagad kā lauvene cīnītos par savu bērnu, lai
pasargātu, ja vajadzētu.
Vairāk ieklausies sevī, savās vēlmēs. Necenties kādam
izpatikt tikai tāpēc, ka kāds tā saka, ka tā vajag. Un,
jo mierīgāka būsi Tu pati, jo apmierinātāks būs arī
bērniņš
TU ESI SUPERĪGA MĀMIŅA!
Neizsāpētas tās velkas līdzi kā sniega bumba
ir iespēja, noteikti meklē palīdzību pie speciālista,
ja nē, raksti vismaz dienasgrāmatu, tas palīdz
atbrīvoties no spriedzes.Tici, ka vari sev palīdzēt un
ļauj sev to darīt!
būt!Saņemies,turies!Manai draudzenei meitiņai piedzimstot
bija līdzīga situācija.Es mēgināju būt viņai
līdzās,palīdzēju kā vien varēju.Gan mājas darbos,lai
viņa varētu atpūsties gan uzklausiju viņas bailes un
centos viņu visādi iepriecināt.Tagad esmu viņas
meitiņai krustmāte!Tici viss būs labi,tikai nepadodies!
būt ideālas sievas un ideālas mātes. Tādas vienkārši
neeksistē
vieglāka. Dzīve jau nav zirgu sacikstes, kur jābūt
ātrākai, smukākai un labākai. Un ja pašai nesanāk, tad
ieteiktu meklēt specialista palīdzību, citādi tas var
pāraugt daudz lielākajās problēmās
Savam bērniņam tu būsi vismīļākā un nav tava vaina ka
kkas neizdodas
Sliktas mammas savus bērniņus atstāj Bayboxā, jo nespēj
stāties grūtībām ceļā