Sveikas māmiņas! Man ir liels prieks, ka varu piebiedroties Jums šajā portālā, jo nu jau drīz būs divi mēneši, kopš arī es esmu māmiņa dēlam Edgaram :)
Nolēmu padalīties ar esošajām un topošajām mammām savā radību pieredzē, jo, lai arī bija grūti, atmiņās ir tikai tas pozitīvais! Par visu pēc kārtas!
2008. gada naktī no 31. decembra uz 1. janvāri mēs ar vīru ievēlējāmies vienu vēlēšanos uz abiem – BĒRNIŅU:)
Mazais pieteicās 2009. gada marta beigās, un pozitīvo rezultātu es uzzināju tieši savā dzimšanas dienā!
Gaidīšanas laiks bija ļoti interesants, ar visu toksikozi, ģīboņiem, studijām un darbu abi ar Punci lieliski tikām galā. Ar vīru pat bijām vedēji jūlijā mūsu labākajiem draugiem. Pats jaukākais bija tas, ka grūtniecības laikā paliku ļoti nosvērta un mierīga.
Noteiktais datums, kad puikam bija jādzimst – 21. decembris. 9 mēneši paskrēja nemanot.
20. decembrī pie vīramātes bija plānotas vakariņas par godu mūsu pusgada kāzu jubilejai! Likās, ka dēls vēl kādu laiku padzīvosies mammas vēderā, jo nekas neliecināja, ka rīt – t.i. 21. decembrī (paredzētajā datumā), mazais izdomās ienākt mūsu ģimenē. Tādēļ, ciemojoties pie vīramātes, izsūknēju savu mašīnīti un devos gulēt pusdienas laiku. Pamodos no nelielām sāpēm. Hmm....vēlāk konstatēju, ka sāpes radīja korķis..... Tieši tad, kad visiem bija jāsēžas pie vakariņu galda, dēls paziņoja, ka vēlas mums piebiedroties :)
Abi ar vīru smaidīgi un ar nelielu satraukuma sajūtu devāmies mājās, lai paņemtu mantas un dotos uz slimnīcu. No dzemdībām es ne mirkli nebaidījos, tieši otrādi – man bija ļoti interesanti, kā būs. Un, zinot to, ka vīrs būs man blakus, biju mierīga.
Plkst 18:30 ieradāmies Jūrmalas slimnīcā. Ejot uz dzemdību nodaļu, mūs pavadīja smaidoši skatieni, kas lika sajusties vēl laimīgākai.
Ārste paziņoja, ka atvērums ir tikai 1 cm. Tā nu mēs sākām gaidīt to burvīgo mirkli, kad satiksim mūsu Ziemassvētku Brīnumu. Sāka parādīties nelielas sāpes, kuras arvien pieņēmās spēkā. Gaidīšanas laikā atcerējāmies, kā mēs ar vīru iepazināmies, cik daudz skaistu mirkļu ir pavadīts kopā un bijām neaprakstāmi laimīgi.
Plkst. 00:30 kontrakcijas pieņēmās spēkā. Pēc pārbaudes ārste paziņoja, ka būs jāpacīnās, jo atvērums ir mazs. Tā nu mēs visi trīs savā palātā līdz plkst. 4:30 cīnījāmies ar sāpēm, kas bija ik pēc 5-7 minūtēm. Likās, ka šis laiks velkas mūžīgi, jo sāpes bija stipras, un nogurums arī bija liels. Bet vīrs bija blakus, turēja roku, palīdzēja ar atsāpināšanas paņēmieniem un iedrošināja, ka tiksim galā paši, bez anastēzijām un ķeizariem. Savukārt es sev visu laiku atkārtoju – atslābsti, atslābsti, galva ir mājās, visas sāpes ir galvā. Starplaikos starp sāpēm mēģināju iemigt, kas arī izdevās. Šie un vēl daudzi citi padomi ir no Māmiņu kluba „Topošo vecāku skolas”, kas tik ļoti noderēja gan dzemdībās, gan arī pirmajos mēnešos.
Plkst. 5:00 no rīta atvērums bija 5cm un vecmāte teica, lai mēs dodamies uz dzemdību zāli....liekas, ka es skriešus aizskrēju, jo tik tuvu jau bijām tam mirklim, kad ieraudzīsim mūsu pirmdzimto!
Kad jau bija redzama bērna galviņa es teicu, ka vairs nevaru, nav spēka, lai man taisa ķeizaru, uz ko mans vīrs atbildēja: „Mīļā, Tu nevarēji jau vienos naktī, nu jau ir plkst. 6:00 no rīta – Tu VARI, VARI!” Ar pēdējiem spēkiem cīnījos, un visu laiku lūdzu vecmātei, lai man pasaka kaut ko labu, ka mazais jau ir pabīdījies uz priekšu.
Un tad pēkšņi sajutu tādu vieglumu, un te – mazais Edgars sāk raudāt un es jau viņu turu uz vēdera. Neticami......vīrs ar asarām acīs pārgriež nabassaiti un samīļo mūs abus. Edgariņš ir klāt. Brašs puika, 3,755 kg un 55 cm. Edgaram gan trīs reizes nabassaite bija aptinusies ap kaklu, bet vecmāte ātri ar šo šallīti tika galā, un tas viss jau ir aiz muguras. Arī 12,5 h tagad šķiet - nekas traks!
Mazuli saģērbj un tētis paņem viņu rokās un sāk runāties.....Edgars skatās uz tēti un nomierinās...viņš atcerējās balsi, to, kas ar viņu visus šos 9 mēnešus runājās, kad viņš vēl bija puncī :)
Mīļās topošās māmiņas.....dzemdības ir grūts, bet tajā pašā laikā skaists pārdzīvojums! Ļoti palīdzēja vecmātes Ineses Kampusas ieteikums, „atstāt galvu mājās”. Es laikam biju atstājusi „pusi no galvas”!
Vēlos pateikties Māmiņu klubam par tik izsmeļošu informāciju sagatavošanas kursos, kā arī Jūrmalas slimnīcas personālam!
Lai arī Jums skaistas radības!
PRIEKS BIJA LASĪT...
12.00 naktī un ieskandināja jauno 2009. gadu,
ievēlējāmies, lai mums pieteiktos bērniņš, jo pirmstam
apmēram 1,5 gadus mēģinājām, taču mums nekas
nesanāca. Bijām jau atmetuši cerības. Un tad aprīļa
sākumā uzzināju, ka esmu stāvoklī. Tas bija liels
pārsteigums, bijām laimīgi ( esam laimīgi). 07.01.2010.
arī mēs sagaidījām savu pirmdzimto dēļiņu Raivo.
Jauki apzināties, ka ne mēs vienīgie ticam vecā gada
burvībai. Esmu laimīga!! : )