Drukāt
Skaistākais laiks sievietes dzīvē, manuprāt, ir grūtniecība, jo tad ir atļauts sapņot pat ar atvērtām acīm, kā arī izbaudīt to, ka visi rūpējas un uztraucas gan par gaidāmo bērniņu, gan sievieti pašu. Jo kad gan vēl dzīvē mēs - sievietes - drīkstēsim būt emocionālas, mazliet kaprīzas un reizēm pat slinkas?!
Savu grūtniecību atceros tikai ar vislabākajām atmiņām. Atceros, ka jau pašā sākumā, kad uzzināju par to, ka gaidu bērniņu, biju neizsakāmi laimīga, turēju rokās grūtniecības testu ar divām svītriņām un raudāju aiz laimes, jo sapratu, ka manī aug maza dvēselīte, kas piepildīs manu un vīra dzīvi ar jaunām krāsām.
Tagad skatoties uz mūsu mazo eņģelīti, liekas, ka visa grūtniecība paskrēja, kā īss mirklis, kurā valdīja prieks un satraukums par to, kā būs kļūt par mammu. Taču tuvojoties grūtniecības beigām šis satraukums izgaisa kā nebijis, bija tikai iekšēja laimes sajūta, brīžiem pat likās, ka smaidu par neko, atlika tikai iedomāties par to, ka pavisam drīz turēšu rokās savu dēliņu...Visaizkustinošākie brīži grūtniecībā bija ultrasonogrāfijas, kurās varēju redzēt mazo, dzirdēt sitamies viņa mazo sirsniņu un uzzināt, ka viss ar viņu ir kārtībā. Pašā pirmajā reizē viņš izskatījās kā tāda maza sēkliņa ,un likās pat neticami, ka no kā tāda var izaugt maziņš cilvēciņš .Ar katru reizi viņš auga arvien lielāks, vienā no ultrasonogrāfijas reizēm mazais gulēja puncī un sūkāja savu īkšķīti...
Arī visa nepieciešamā gādāšana mazulim bija kā vesels piedzīvojums, kurā ierāvu visus savus tuviniekus, bet visvairāk to dabūja izjust vīrs. Gribējās sagādāt visu, līdz pat vismazākajam sīkumam...Katru zeķīti un krekliņu pirku ar vislielāko mīlestību, sāku pat adīt, ko nebiju darījusi diez gan sen, un brīnījos pat pati par sevi, jo izdevās noadīt gan sedziņu mazulītim, gan arī zeķītes un bikses, ko vilkt ziemas aukstajās dienās.
Sajust pirmās mazuļa kustības - tas ir vēl viens prieka pilns mirklis grūtniecībā. Sajust to, ka tevī tiešām mājo mazs un neaizsargāts cilvēciņš, kura vienīgā pasaule esi tu, kas gan var būt labāks par to?! Liekas, ka puncī mazais iemēģināja ikvienu centimetru par boksa maisu gan kājām, gan rokām...reizēm pat gadījās, ka pamodos trijos naktī no tā, ka kāds puncī izdomājis pastaipīt mazās roķeles un kājeles...Abiem ar vīru ļoti patika vērot kā mazais kūņojas pa vēderu, saceldams reizēm vētru, jo vēders tā viļņojās, ka likās, ka viņš tur met kūleņus, bija pat reizes, kad pieliekot roku pie sāniem varēja sajust mazu pēdiņu, kuru pakutinot tā sarāvās.
Grūtākais grūtniecības laikā, laikam, bija pēdējās nedēļas, kad jutos gluži kā Titāniks, kas peld pa māju, pat zeķu uzvilkšana likās kā vislielākais pārbaudījums, likās, ka pat normāli vairs nevaru apsēsties, bet gan ieveļos krēslā vai gultā, taču tagad to visu atceros ar smaidu, jo tas jau nebija nekas slikts...pēc bērniņa piedzimšanas nevarēju pat pierast pie tā, ka atkal redzu savas kājas, kuras pāris mēnešus biju tā īsti redzējusi tikai spogulī :D
Tā bija saulaina svētdienas pēcpusdiena, biju atgūlusies gultā, skatījos kaut kādu filmu pa TV un adīju mazulītim sedziņu, ik pa laikam sarunājoties un stāstot to, cik ļoti viņu gaidu un rūpējos par to, lai viņam būtu pašam sava sedziņa, un tad pēkšņi sajutu tādu, ka mazu grūdienu vēderā, sākuma nemaz nesapratu ,kas tas ir, bet tad tas atkārtojās vēlreiz un man bija skaidrs - Tās ir mazulīša pirmās kustības, kuras sajutu arī es.. šī tad laikam arī ir tā sajūta, kas manā atmiņā ir iespiedusies visdziļāk no visa grūtniecības laika, jo ir taču tik brīnišķīgi sajust savu mazo eņģelīti!
Pastāsti arī TU par savu gaidību laiku, iesūtot savu stāstu! Labāko stāstu autori saņems dāvanas no Johnson's Baby! Vairāk par konkursu uzzini ŠEIT!
)
atmiņas sapludināju ar savējām....tas tiešām bija tik
skaists laiks!!!!
grāmatas un interneta studēšanas tomēr kaut kas sanāca
tas likās pagrūti, lai arī vispār tamborēšana patīk.
par to zeķu vilkšanu taisnība- man draugs vilka, kad bija
mājās
adatas savaldīt
ka tas nav man dots, tāpēc vairak neadu.