Katrs mazulis attīstās ļoti individuāli, tādēļ pieaugušo uzdevums būtu atbalstīt bērna dabisko attīstību, motivēt mazuļa pašiniciatīvu un iekārtot vidi tā, lai bērns spētu realizēt savu individuālo attīstības plānu. Ko vēl būtiski atcerēties, un kāda loma bērna attīstībā ir vecākiem un speciālistiem, Māmiņu Klubu konsultē fizioterapeite Kristīne Stalīdzāne.

Šobrīd speciālistu viedoklis par kustību attīstības normām, kurā vecumā kas bērnam būtu jādara, ir ļoti dažāds.

Tomēr es uzskatu, ka ļoti atšķirīgi ir jāvērtē katra mazuļa individuālā attīstība, tādēļ nekādā gadījumā nevienu bērniņu nedrīkst salīdzināt, jo tad, ja vienā situācijā ir pieļaujamas vienas normas, tad otrā gadījumā robežas ir vērts samazināt vai palielināt!

Savās lekcijās es nesaucu konkrētus vecumus, kuros mazulim kas būtu jādara. Mans mērķis ir iepazīstināt pieaugušos ar zīdaiņa kustību attīstību un pievērst lielāku uzmanību vecāku galvenajiem uzdevumiem bērniņa attīstībā! Ar pieskārieniem, aprūpi, vidi un attieksmi mazais gūst pieredzi, un tieši no pieaugušiem būs atkarīgs, kāda tā būs.  

Tāpēc nodarbībās ar vecākiem pārrunājām biežākās kļūdas, kuras pieaugušie pieļauj zīdaiņa aprūpes laikā, jo tieši šīs pavisam niecīgās kļūdas spēj būtiski mainīt vai pat kavēt bērna normālo attīstību!

Piemēram, ja mamma nepārtraukti liek mazo šūpuļkrēslā vai viņu nēsā tikai uz rokām, neliekot uz grīdas, tad ir jautājums, kā zīdainis var iemācīties velties?! Neesmu redzējusi nevienu pieaugušo, kurš vingrotu šūpuļtīklā…

Bērna kustību attīstību varētu salīdzināt ar krāsām. Krāsu ir daudz un toņu vēl vairāk! Mūsu pieaugušo uztvere bieži vien saskata tikai kādas konkrētas krāsas – balts, melns, sarkans, bet zīdaiņi krāsas prot sajaukt un tad parādās koša, individuāla, skaista krāsu gamma. Tāpat ir ar bērna kustībām!

To dažādība pārsteidz, kad mēs iemācamies zīdaini vērot. Piemēram, noliekot uz grīdas divus, trīs mēnešus vecu bērniņu, apliekot viņam pakaviņu, zem pēdiņām paliekot sarullētu dvieli, lai mazais justos drošībā, bet vienā un otrā pusē viņam noliekot vieglas lupatiņas tā, lai bērns tās var sasniegt (tām pieskarties), varam mazuli vērot.

Pieskaroties lupatiņām, mazuļa pirkstiņi sāk savu spēli - pieskaras, sajūt un klausās, satver lupatiņu un atlaiž, pavelk un pieskaras tām tikai ar diviem pirkstiem… Bērniņš pats kļūst par savu pirkstiņu kustību saimnieku!

Savās nodarbībās māmiņām un tētiem mācu saskatīt to, ko zīdainis prot, nevis akcentēt to, ko viņš vēl neprot!

Tad, ja kāds bērniņš veļas jau trīs mēnešu vecumā, varbūt šajā laikā kāds cits ir iemācījies izdvest skaņas, bet velties viņam šobrīd vēl nav pienācis laiks. To šis mazulis iemācīsies vēlāk.

Diemžēl pieaugušie mēdz pieķerties kādiem konkrētiem mēnešiem, skaitļiem, normām un tad, ja noteiktajā laikā bērniņš konkrēto darbību vēl neveic, sāk satraukties un pārdzīvot. Stress šajā gadījumā ģimenei nenāk par labu!

Steigā mammas sāk meklēt speciālistu palīdzību, veicināt mazuļa attīstību un dažkārt pavisam aizmirst par uzticēšanos pašam bērnam. Varbūt viņam bija ieplānots cits kustību attīstības ceļš - nevis velties uz vēdera, bet ilgāk pagulēt uz sāna; nevis celties četrrāpus, bet kādu brīdi vēl līst; nevis spert pirmo soli, bet sagatavot ķermeni vertikalizācijai ar rāpošanu. Arī tā var būt!

Tādēļ vienmēr ir jāseko līdzi sava bērniņa attīstībai, atceroties, ka attīstības ceļš var būt dažāds, jo šo ceļu ir daudz.

Vecākiem nevajadzētu baidīties uzticēties savam zīdainītim, viņiem būtu jāredz, ko viņš māk, jājūt, kad viņu ir jāatbalsta un jātic, ka viņu mazuļa attīstība ir unikāla!   

Viens no maniem, kā speciālista uzdevumiem, ir sniegt vecākiem zināšanas par bērna attīstību, pamācīt pieaugušos saskatīt šīs mazās, sīkās bērna attīstības nianses un iemācīt viņiem nevis veicināt, bet gan atbalstīt mazuļa attīstību.

Tāpat savās nodarbībās pieaugušajiem mācu prasmi pārzināt to, kā bērnam pareizi pielikt rokas, kurā brīdī viņam sniegt palīdzību un kurā tā nav nepieciešama! Bieži vien mēs pieaugušie paši atņemam mazajam iniciatīvu.

Piemēram, paveļam uz vēdera ātrāk nekā mazais pats spēj izsekot sava ķermeņa svara pārnešanai veļoties uz sāna un tad uz vēdera. Vai, piemēram, novelkam zeķubikses ātrāk nekā mazais pats no tām izņem savas kājiņas!

Darbojoties ar zīdaini, vienmēr sev jāpajautā: kurš no mums (es vai viņš) šobrīd ir aktīvāks? Atceries, ka zīdainim vienmēr ir jābūt aktīvākam par aprūpētāju (mammu vai tēti)!   

Līva Zaksa, www.maminuklubs.lv

Kā tu seko līdzi sava mazuļa kustību attīstībai?