TV raidījuma "Māmiņu klubs" radošā komanda ir radījusi dokumentālo filmu "Neredzamās mammas" par sieviešu dzīvi Iļģuciema cietumā, kuras pirmizrādi varēsim vērot kanālā TV3 svētdien, 31.maijā, pulksten 8:50 no rīta. Tās atkārtojums būs skatāms 1.jūnijā TV3 11:00 un pēc tam maminuklubs.lv, kā arī TVplay.lv. Vairāk par filmu lūdzām pastāstīt mums filmas redaktorei Kristīnei Virsnītei.
Kādas sajūtas un pārdomas raisīja došanās uz cietumu?
Ir savāda sajūta, kad aiz tevis aizveras durvis un tu saproti, ka esi cietumā. Mēs, protams, zinājām, ka pienāks vakaras un dosimies mājās, taču uz brīdi šī apziņa pagaisa un tas lika daudz domāt par to, kas ir brīvība, ko man tā nozīmē, vai es to izmantoju pilnasinīgi un protu novērtēt. Mēs savā idkienā domājam tikai par sevi, par to, kas mūs interesē un kā sasniegt vēlamo. Priecājos, ka piedzīvotais Iļģuciema cietumā, lika paraudzīties uz sevi no malas, lika domāt, cik laba mamma esmu, kāda ir mana attieksme pret citiem cilvēkiem, cik ļoti esmu pārņemta ar sevi un vai pamanu to, kas man notiek apkārt.
Cietuma bērni meklē mīlestību..
Kad mēs ieradāmies Iļģuciema cietumā, vēl esot aiz tā sienām ārpusē gatavojāmies filmēšanai, pie mums pienāca maza meitenīte, kurai varēja būt nedaudz vairāk par diviem gadiņiem. Viņa cieši satvēra manu plaukstu, meitenīte smaidīja un vēlējās draudzēties. Sākumā mums šķita, ka bērns ir viens, taču pēc brīža parādījās sieviete, iespējams vecmāmiņa vai tante, kura sauca meitenīti. Mēs teicām, ka viņa mums netraucē. Tad bērns apskāva mani un es viņu paņēmu klēpī. Sapratām, ka šī sieviete un bērns ir saistīti ar ieslodzījumu, varbūt viņa pati tur kādreiz ir dzīvojusi, stāstu joprojām nevaram atšķetināt, taču tas nav tik būtiski. Svarīgākais ir tas, ka šis bērns nebaidījās, viņa meklēja mīlestību un bija gatava samīļot svešus garāmgājējus. Bērniem ir vajadzīga mīlestība un drošības sajūta, nekas vairāk. Viņiem nav nozīmes, kādas firmas apģērbu valkā, cik bieži dodas uz zoodārzu, kādas multenes tagad rāda kinoteātros, viņiem ir vajadzīga mamma, kura viņus atbalsta un sargā. Kāpēc es to stāstu? Tas, ko mēs uzzinājām esot cietumā - teju visas šīs sievietes ir augušas grūtos apstākļos, daudzām no viņām mammas nav bijušas, viņas ir bērnu namu bērni vai aizmirstie bērni, kuru vecāki ir bijuši atkarīgi no alkohola vai narkotikām. Tas, cik veiksmīgi mēs būsim savā dzīvē, ir atkarīgs no mammām un mūsu mīlestības, cik daudz savas uzmanības mēs būsim veltījušas, vai būsim samīļojušas, kad mazais pakritis un sasitis celīti. Tik vien, taču reizē tik daudz!
Īsumā pastāsti, ko tev darbs pie šīs filmas nozīmēja?
Filma "Neredzamās mammas" man nozīmē ļoti daudz, mēs to veidojām ar lielu mīlestību un sapratni, mēģinot nenosodīt kādu par to, ka viņš ir rīkojies nepareizi. Mēs patiesi nezinām, kas mūs gaida nākotnē, tāpēc rādīt uz citiem ar pirktiem un saukt kādu par sliktu mammu mums nav tiesību, jo mēs neesam tiesneši. Es vēlos, lai cilvēki šo filmu skatās ar atvērtu sirdi, ielūkojoties sevī. "Neredzamās mammas" ir tepat līdzās, tas, ka mēs viņa neredzam, nenozīmē, ka viņu nav.
Māmiņu Klubs
"jo šī filma nav par citiem". Pilnīgi pareizi! Meitenes, lūdzu, nesakiet NEKAD. Tur var nonākt ikviena no mums! Lai kā jums arī negribētos tā domāt. Neviens nezina, kur dzīve var mūs aizvest. Paldies filmas veidotājiem par ideju, par ideju veidot kino par bērniem, kas tur dzīvo, par bērniem, kuru mammas tur atrodas. Neesmu redzējusi un dzirdējusi šādu bērnu viedokli, pasaules uzskatu un redzējumu. Ar interesi noskatīšos! Un dod Dievs mums nevienai tur nenonākt!
Sievietes izdarītie noziegumi ir vairāk emocijās izdarīti un kā zināms emociju uzplūdumā izdarīt var ai ai ko. Ja cilvēki mazāk lietotu grādīgo dziru, mazāk būtu jāsēž cietumā, jo liela daļa NN ir pastrādāti grādīgo dziru iespaidā.
Visu to pašu ko vīrietis var izdarīt, tikai nežēlīgāk.