![[BEZsaistē] Rasa Vītola](https://maminuklubs.lv/media/cache/09/fa/09fa705b892c55236f9a33e9c225a64c.png)
Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
"Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju..." [Jer 1:5]
Vēl nesen mēs dzirdējām un redzējām akcijas "Par Dzīvību" darbus. Videoklipi ritēja TV ekrānos. Vecrīgā klusi dusēja nedzimušo mazuļu skulptūriņas. Mēs dzirdējām viedokļus - gan pozitīvus, gan vienaldzīgus, gan negatīvus. 
Neviens nenāca nosodīt, bet glābt. Glābt to, kas vēl ir iespējams. Aizstāvēt nedzimušos bērniņus.
Aicinu arī Jūs - māmiņas, kuras nav vienaldzīgas. Kurām rūp ne tikai savs un sava bērna, bet arī citu liktenis. Parakstīties par nedzimuša bērniņa tiesībām uz dzīvību.
Jo Dievs mums ir devis dāvanu!
"Lūk, bērni ir Tā Kunga dāvana, un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība." [Ps 127:3]
Sargāsim to!
Raksts no Apriņķis.lv --->
Latvijā un citās Eiropas Savienības valstīs februārī atklāta Eiropas Pilsoņu iniciatīva "Viens no mums" ("One of Us"), kas ir pirmā šāda veida iniciatīva visas Eiropas kontekstā, kas paredz tiesisko aizsardzību cilvēka dzīvībai un cieņai, un tajā ir iespēja piedalīties ikvienam no mums.
"One of us" iniciatīvas ietvaros ikviens balsstiesīgs Latvijas pilsonis tiek aicināts parakstīties par to, lai nedzimis bērniņš tiktu aizstāvēts jau no ieņemšanas brīža - tādējādi mēs atzīstam, ka bērns jau mātes miesās ir VIENS NO MUMS.
Eiropas pilsoņu iniciatīva (EPI) ir Eiropas Savienības (ES) valstu pilsoņu iespēja ierosināt likumprojektus ES kompetences ietvaros. To var salīdzināt ar likuma vai tautas nobalsošanas ierosināšanu Latvijā.
Šīs iniciatīvas mērķis ir aicināt Eiropas Komisiju pārtraukt finansējumu tādām darbībām, kas ir saistītas ar cilvēka dzīvības iznīcināšanu. Tas galvenokārt attiecas uz abortiem un embrionālo cilmes šūnu pētniecību. Ilgtermiņā šīs iniciatīvas mērķis ir nostiprināt Eiropas Savienības likumdošanā cilvēka dzīvības aizsardzību, sākot no ieņemšanas brīža, kā arī stiprināt vienotu Eiropas "Pro life" kustību.
Lai iniciatīva būtu derīga, līdz 2013. gada 1. novembrim visās ES dalībvalstīs jāsavāc vismaz viens miljons parakstu un vismaz 7 valstīs savākto parakstu summai ir jābūt vienādai vai lielākai par šo valstu EP deputātu skaita reizinājumu ar 150 (Latvijā šis skaitlis ir apmēram 7000 parakstu).
Arī Latvijas iedzīvotāji ir aicināti atbalstīt iniciatīvu, to parakstot internetā www.oneofus.eu vaihttps://ec.europa.eu/citizens-initiative/ECI-2012-000005/public/signup.do, vai aizpildot speciālas veidlapas, kas atrodamas draudzēs (attiecīgu draudžu prāvestiem ir nosūtītas šīs iniciatīvas veidlapas; Latvijā Centrālas vēlēšanu komisijas atļauja ir datēta ar 2013. gada 16. janvāri.
Vairāk informācijas atrodams mājaslapās www.oneofus.eu, www.pardzivibu.lv, www.draugiem.lv/viensnomums. Lai sazinātos ar iniciatīvas koordinatoru Latvijā, rakstiet uz e-pastu: janis.lulle@inbox.lv. Par Eiropas Pilsoņu iniciatīvas īstenošanu Latvijā ir atbildīga Asociācija "Ģimene", bet tās ierosinātāji pārstāv Franciju, Vāciju, Itāliju, Ungāriju, Poliju, Spāniju un Lielbritāniju, un atbalstītāju vidū ir dzīvības aizstāvji no daudzām citām valstīm, tostarp Lietuvas, Igaunijas, Čehijas, Slovākijas u. c.
Nu re - http://www.maminuklubs.lv/mk/mamina-vai-gribet-lai-tevi-mil-un-iekaro-ir-noziegums-131861/.
Jā, Kristīnes komentāra pēdējais teikums manuprāt ļoti iedrošina atrast drosmi spert šo soli.. Bet, jā, taisnība Tev - mēs nezinām neko daudz par konkrēto situāciju, Tāpēc arī toreiz tā nošokējos par redakcijas viedokli, ka tā tik viegli var izteikt šādus vārdus. Bet no otras puses - varbūt, ka redakcija zina, ko tādu, ko nezinām mēs 😉 Peace 😃
kā nē? 😀 Manuprāt tā bija Kristīne .. pag, mēģināšu atrast, lai nav tukši salmi jākuļ 😉 Bet tik tāda vēl mana doma - manuprāt cilvēki, kuri ir seksuālās attiecībās, ir arī laulību attiecībās. Lai arī mēs to tā nedēvējam, tomēr fakts ir fakts - Bībele runā par to, ka cilvēki, kas guļ viens ar otru, kļūst par vienu miesu, kas arī ir laulības pamats. Vecajā Derībā vispār seksuālais akts arī bija "sievas apņemšana" 😀 Bet tas tā - atkal iz "tumsonības" laikmeta 😀
Un super par ideju rīkot online raidījumu! Es domāju, ka mūsdienās ļoti daudziem pāriem tas būtu noderīgi un vajadzīgi!!
Par abortu jautājumu:
- Manai vecaimammai ir bijuši ļoti daudz abortu. Es zinu, kā tas ietekmēja viņas dzīvi, psiholoģisko stāvokli, būtībā aborts sievietei ir milzīga trauma un post aborta sindroms var izpausties ne uzreiz, pat vairākus gadus pēc tam. Pat 10 -20 gadu pēc tam!
Sieviete uzreiz pēc aborta var nejust neko, ne sāpes, ne emocijas - viņa it kā iesaldējas, iekapsulējas šajā traumā.
Tāpēc arī daudzas sievietes var teikt, ka aborts viņas nekā nav negatīvi ietekmējis.
Taču ir pierādīts, ka šī psiholoģiskā trauma paliek uz visu mūžu.
Abortu veikušās sievietes pēc tam var būt nežēlīgas pret saviem nākamajiem bērniem; daudz vairāk ciest no dažādām atkarībām utml.
Vispār sarasts ir garš un es tieši par šo aspektu nesaprotu, kāpēc neviens nerunā, jo daudzas sievietes šo zinot, tiešām pārdomātu 100reiz, vai visu mūžu pēc tam gribēs mocīties ar dažādām ļoti smagām psiholoģiskām problēmām.
Manai vecmammai bija ļoti smagi...
Viena lieta ir vēl nedzimušā bērna tiesības, ko var interpretēt ļoti dažādi, atkarībā no pasaules uzskata, bet otra - tiešām reāli pierādīts pēc-aborta sindroms, kas velkas pakaļ dzīvē kā smaga nasta dvēselei.
Paldies par viedokli.
Es gan nezinu nevienu no redakcijas, kas būtu ieteicis sievietei iet un krāpt vīru!
Bet tas, ka sievietei ir tiesības justies laimīgai, arī ir fakts, un te neiet runa par krāpšanu - mēs jau neviens nezinam šīs sievietes patiesos iemeslus, vai viņa vispār ir laulībā, cik ilgi un kādā,un nevienam no malas nav pēc būtības tiesību ne sodīt, ne ieteikt kaut ko.
Vien;igais, ko var ieteikt cilvēkam, kurš prasa atbalstu savam lēmumam - kā Tev pašai ir labāk?
Tuvākajā laikā mēs plānojam Online TV tiešraidi par laulību tēmu un grūtībām, krīzēm tajā. Tieši ar domu, kā pārim saprast, kur un kā var stiprināt savu ticību laulībai, ģimenei?
MK vienmēr iestāsies par ģimeni, par pāri, par abiem vecākiem bērniem, bet dzīvē mēdz būt ļoti dažādi. Mēs nevaram nosodīt nevienu.
paldies tev par to, ka uzrakstīji arī manu viedokli saistībā ar šo visu 😀
Spēcīgi. Nav ne ko pielikt ne atņemt! Paldies par Tavu viedokli! 👍
Ieraudzīju tikai tēmas nosaukumu un jau zināju, ko sagaidīt! 😀 Neizbēgami šī tēma vienmēr izvēršas par divu pretēju viedokļu pierādīšanu..
Vienmēr, kad šī tēma apspriesta šeit Māmiņu klubā, esmu atturējusies no plašiem komentāriem, jo zinu, ka šis vairāk vai mazāk ir ticības jautājums, bet tā kā šoreiz tēma ir kristīgo māmiņu sarunās, tad uztveru to vairāk ne kā viedokļu pierādīšanu, bet tiešām, savu pārdomu attainojumu. Jo zinu, ka lielākā daļa no jums domā līdzīgi.
Ziniet, tas ko es domāju vispār varētu tikt uzskatīts par tumsonību, taču es esmu pārliecināta, ka šādu problēmu būtu daudz, daudz mazāk, ja mūsu sabiedrībā pastāvētu tāds vārdu savienojums kā "seksa svētums". Ja tiešām mēs dzīvotu saskaņā ar Dieva gribu, ka sekss ir paredzēts diviem cilvēkiem, kas savienojuši savas dzīves Dieva (nevis valsts vai baznīcas) priekšā un Dieva valodā tiek saukti par vīru un sievu. Mani jau no skolas laikiem fascinē, ka NEVIENĀ veselības mācības stundā, Papardes Zieda prezentācijas pasākumā netika runāts par ATTURĪBU kā normālu, pareizu dzīves veidu, kas pasargātu gan no slimībām, nevēlamas grūtniecības un pāri visam tam - pasargātu arī meiteņu, puišu sirdis no depresijas, sāpēm utt.
Man tas šķiet reizēm smieklīgi, taču tajā pašā laikā arī sāpīgi bezcerīgi, kad pie šādām tēmām tiek uzdots jautājums - "Bet ko darīt?" Kāds ir risinājums?? Bībele tik skaidri un jau tik sen par to ir atklājusi, ka aborti ir sekas izlaidīgam dzīves veidam. Un es nerunāju par konkrētiem gadījumiem, bet kā par sabiedrības ievirzi kopumā. Daudz un dikti runā par kontracepciju, bet neviens nerunā par atturību. Jā, arī ģimenes cilvēki nereti izvēlas tomēr taisīt abortu, bet, varu galvot, ka statistika starp pāriem, kas veic abortu laulībā un tiem, kas to izdara ārpus laulības, ir liela atšķirība. Jo jūs pie altāra stāvot esat devuši solījumu viens otru atbalstīt gan slimībā gan veselībā.
Es daudzas reizes esmu lūgusi Dievu, lai Viņš mūs pasargā no tādiem grūtiem pārbaudījumiem, kas saistīti ar vēl gaidāmā bērniņa veselību. Es domāju, Viņš pieļauj šādas grūtības vien tādiem cilvēkiem, kas ir spēcīgi un to spēj izturēt. Mums ļoti tuvi draugi bija brīnišķīga liecība. Ļoti skumja, bet spēcīga. Viņi gaidīja savu otro bērniņu, kad 4 grūtniecības mēnesī ārsti atklāja lielas ģenētiskas problēmas un protams, VIENĪGĀ diagnoze bija aborts. Jā, lai glabtu māmiņu un neatņemtu aprūpētāju vecākajam dēliņam, vīram.. Lai arī ar lielām asarām, draugi izvēlējās bērniņu paturēt. Daudz tika lūgts un cerēts uz brīnumu. Kādu brīdi pat situācija uzlabojās, taču pēc tam atkal pasliktinājās. Ārsti nesolīja, ka berniņš izdzīvos. Ja piedzims dzīvs, tad nodzīvos vien dažus mirkļus. Bet viņi vienalga nepacēla savu roku pret savu bērnu. Es pati personiski dzirdēju, ka Latvijas vadošie ginekologi kādā konferencē stāstīja par šo gadījumu un teica, ka par to zina praktiski visi Rīgas ārsti un ar lielu apbrīnu un cieņu ir sākuši pret šo ģimeni izturēties. Lai arī, protams, pirmā reakcija un "padomi" bija izcils padomju laiku piemērs. Pagājušā janvāra vidū bija ieplānots ķeizars. 2 nedēļas pirms tam bērniņš mātes miesās nomira. Kad sākās dzemdības, mamma pati bērniņu piedzemdēja, kas deva iespēju ātrāk plānot arī nākamo. Diemžēl, pēc gada stāsts atkārtojās. Arī trešais gaidāmais bērniņš nomira nedēļu pirms noliktā dzmedību datuma. Es varu tikai asarām acīs un lielām sāpēm apbrīnot savu draugu stingro ticību un izturību. Kad dzima mans dēliņš, bija brīdis, kad ārsti vairs nesaklausīja viņa sirds pukstus. Uz sekundi manī iezagās doma - es nevaru atrast spēku piedzemdēt mirušu bērniņu. Paldies DIevam, mūsu gadījumā viss beidzās labi, bet es tiešām apbrīnoju, no kurienes rodas spēks divas reizes piedzmedēt bērniņu, kurš jau ir miris. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par ticību - ticību dzīvībai, ticību tam, ka ne mēs esam tie, kas to dod un ne mēs tie, kas to ņem.
Bet tajā pašā laikā, mēs kristieši zinām, ka aborti ir un būs neatņemama kritušās pasaules iezīme. Jā, reizēm šķiet, ka ir bezjēdzīgi pret to cīnīties. Tāpēc mums vairāk jārunā par dzīvības svētumu. Par laulības svētumu un spēku. Pirms kāda laika šeit MK bija saruna par tēmu vai sieviete var vēlēties tikt mīlēta, iekārota. Respektīvi retorisks jautājums, bet savā būtībā ļoti vienkāršs - ja vīrs man vairs nesniedz to, ko es vēlos saņemt, vai varu viņu pamest, krāpt, lai būtu laimīga. Jāsaka, ka biju šokā par MK redakcijas atbildi, kas iedrošināja un motivēja konkrēto sievieti atstāt vīru un iet tur, kur sirds būs laimīga. Redziet, šādā situācijā, visa pamatā tiek likta sievietes jušanās, sievietes vēlme pēc laimes. Kas nav nepareiza, atkal, ne par to šoreiz runāju. Bet par to, cik vienkārši un viegli mēs dodam padomus - seko savai sirdij, tu esi pelnījusi būt laimīga. Kāpēc nav padomi par to, kur meklēt palīdddzību? Kāpēc komentāros nebija nevienas norādes, kontaktu kādam pāru psihologam, terapistam? Kāpēc netiek dots cits variants?? Ar abortiem ir līdzīgi - ārsti reti kad dod citu variantu. Es biju šokā par vēl vienas draudzenes gadījumu - viņa bija stāvoklī, pašā, pašā sākumā, kad saslima un vienīgās zāles bija antibiotikas, kas VARĒTU kaitēt bērniņam. Varētu... Vienīgais variants, ko ārsts ieteica bija aborts, lai sieviete pati varētu ārstēties. Netika meklētas citas zāles, netika dota informācija, kas tad īsti bērniņam notiktu, Vai arī par to, kāda atbalsta sistēma pieejama, ja tiešām bērniņš piedzimst smagi slims vai arī nepiedzimst... Tā kā viņai pietrūka informācijas, pietrūka gudrības, drosmes, viņa asarām birstot iedzēra zāles, kas mazo dvēselīti aizsūtīja atpakaļ uz debesīm. Man bija tik žēl, kad uzzināju par šo situāciju, Bija kauns, ka viņa baidījās vai negribēja par to parunāt ar mani. Tur gan ir vēl daudzi citi aspekti, bet nu būtību tas nemaina - kāpēc aborts bieži tiek piedāvāts kā labākais risinājums?
Ai, man sirds ir ļoti pilna, kad domāju/runāju par šo tēmu. Esmu ar to saskārusies no dažādiem punktiem. Paldies Dievam gan pašai nav nācies veikt abortu un es lūdzu Dievu, kaut man pietiktu spēka pieņemt pareizo lēmumu, j akāreiz nonāktu kādā no šādām situacijām. Nedomāju ka mēs ar runāšanu varam daudz ko ietekmēt, pierādīt. Ir jāpalīdz jaunajām, vientuļajām meitenēm, mātēm. Ir jārunā ar pusaudziem, jauniešīem par laulību, atbildību.
Ak, lai Dievs mums dod spēku nest labu liecību šajā jomā!
Lūk arī šeit reāls stāsts...
http://www.maminuklubs.lv/pirmsskola/20120827-briesmigaka-diena-mana-dzive-nebaidieties-bet-palaujieties-uz-dievu-/
Žēl ka viss kas saistās ar dzīvības glābšanas tēmu daudzos izraisa tādu naidu. Man žēl. Es ne reizi negribēju ar šo rakstu nosodīt kādu mammu, kura ir izvēlējusies šo skumjo aktu.
Mani nomoka šis pats jautājums. Tādēļ arī rakstu un aicinu interesēties par nedzimušo bērnu tiesību aizstāvēšanu. Viņi nevar pateikt. Viņi nevar nolīgt advokātus, parakstīt petīcijas un sevi aizstāvēt. Vienīgais ko viņi var - lūgties un glaudom mammas punci cerēt, ka mamma izvēli izdarīs viņa dzīvībai par labu.
Izlasi rakstu līdz galam. Neviens nenosoda! Ir aicināti glābt. Pajautā labāk kādai māmiņai, kurai tam ir nācies iet cauri un tad sāc bērt apvainojumus. Jo vairāk mēs skandināsim, ka aborts ir glābiņš no nevēlamas grūtniecības, jo vairāk būs apbedinātu bērnu debesīs.
Padomā. Kad sieviete veic abortu viņa nezina, vai viņai vairs kādreiz būs iespēja būt par māmiņu.
Ok, es vairs nediskutēšu, jo katram ir savs skatījums. Bet cilvēcīgi ir vismaz mēģināt iejusties cita ādā.
Pārdomām: cik no mūsu deputātiem ir adoptējuši bērnus? Pārsvarā visiem ir savi vai nav vispār. Kā var kult tukšas runas, ja paši neko nedara lietas labā.
Pirmkārt - sieviete redzamajā videoklipā ir mana paziņa. Es video parādīju kā piemēru.
Otrkārt- mana sapratne par dzīvību un tās vērtību ir spēcīgāka, par ārstu ieteikumiem. Ja tie teiktu ka bērnam ir cik tur % iespējamība uz daunu, vai kādu citu drūmu slimību, es vienalga neliegtu viņam to iespēju satikt mani klātienē un elpot gaisu. Es rūpētos par viņu, lai cik slims viņš būtu.
Treškārt - es neieliku šo rakstu lai diskutētu par šiem jautājumiem, bet lai tās mammas kuras piekrīt šai idejai zinātu, ka ir iespēja par to parakstīties!
Viens ir reklāma TV un, manuprāt, tā bija efektīva un laba, bet šī izstāde bija zināmā mērā amorāla un to arī parādīja cilvēku attieksme. Cilvēkiem jau tā ir grūti - daudziem tuvinieki ārzemēs, cits cīnās ar sadzīvi, izdzīvošanu, atkarībām utt., bet te uzrodās bariņš, kas vēl vairāk saasina šo jau tā sāpīgo tēmu!
Jā, viņiem vajag mīlestību, bet kur viņi to ņems - nekas no tukša gaisa nerodas! Un ko darīt, ja bērni to nesaņem, kādi viņi paliek - dusmīgi, ļauni, apbēdināti, morāli un cits - fiziski sagrauts. Vajag nevis šādus dumjus likumus pieņemt, bet likvidēt visus bērnu namus Latvijā un tad domāt par šādiem likumiem!
ES Esmu gājusi uz bērnu namiem un krīzes centriem ļoti daudz - esmu satikusi gan bērnus kuri ir dusmīgi uz pasauli, gan bērnus, kuri ir vīlušies savos vecākos un dzīvē vispār. VIŅIEM VAJAG MĪLESTĪBU un SAPTRATNI! Vecākus- kas mīl,audzina un rūpējas par savu bērnu.
Piekrītu, bet jau viss šis skats sāpina! Vai tu to nesaproti? Ja nu tev dzīvē būtu citi apstākļi, kuru dēļ tu būtu spiesta taisīt abortu - vienalga - medicīniski vai sadzīviski - kā tu justos, redzot šo?
Es arī saku paldies savai mātei, ka esmu uz šīs pasaules😀 Mani, par laimi vecāki gaidīja. Bet nevar nosodīt tos, kuriem ir cita izvēle!
Attaisnojumi ir tikai tādēļ ka ir bailes. Bailes uzņemties atbildību, tādēļ mēs meklējam attaisnojumus lai nejustos vainīgi. Ja būtu palasījusi kārtīgāk uzrakstus pie figūriņām saprastu ka ne katrā bija teksts ,ak mamma vainīga. Bieži vien tieši ārsti, tēvi un māmiņu tuvinieki ir izdarījuši spiedienu uz jauno māmiņu pierādot, apvārdojot un visādi citādi iespaidojot māmiņu idarīt šo briesmu darbu.
Neviens šajā akcijā nevaino - bet aicina aizstāvēt un glābt.
Man pašai ir daudz draugu, kas cīnās par bērnu adopciju Latvijā. Tavai uzziņai - tas nav viegli - aizeju uz bērnu namu, izvēlos bērnu un paņemu. Turklāt mana draudzene ir psihologs, kas strādā ar bērnu krīzes centra bērniem - tu nevari iedomāties, kas tur nāk ārā! Labāk mazāk skaties utube, bet pati aizeju uz kādu krīzes centru, parunā ar bērniem un tad raksti par tēmu. vari iedomāties, ko jūt bērni, kas ir sisti, spīdzināti, izvaroti n-tās reizes, pazemoti, ieslēgti pagrabos kaili utt.?
Papildinot, šāda izstāde bija ne tikai nomācoša, bet arī daudzām sievietēm sāpinoša, jo daudzām sievietēm ir bijis attaisnojums (nevaru spriest - objektīvs vai nē), kāpēc viņas ir taisījušas abortu. Man pašai sariesās acīs asaras, skatoties reklāmu, kuru radīja organizācija "Par dzīvību". Bet tas ir tikai vienpusējs skatījums. Šajā organizācija ir cilvēki, kas ir turīgi un kuriem par sadzīvi galva nesāp. Ne velti ir teiciens: paēdusi pele neēdušu nesapratīs. Tāpēc var filozofēt par tēmu. Tas ir tāpat kā I.Parādnieka kungs uzsver tikai sievietes atbildību, bet negrib cilāt vīrieša atbildības jautājumu. Kāpēc par visu ir jābūt atbildīgais sievietei, kas cieš visvairāk? Un ko darīs tās sievietes, kas ir izvarotas, fiziski iespaidotas vai palikušas stāvoklī savas nezināšanas/paviršības/tumsonības dēļ - šādām sievietēm jau tāpat būs trauma, kur nu vēl pēc tam bērnu audzināt?