Vecvecāki? Kas tie tādi?

Gribās izkratīt sirdi, jo mans aizvainojums ir krājies nau labu laiku un šodien sasniedza kulmināciju. Runa ies par manas meitas vecvecākiem, vairāk- par mana vīra vecākiem.

Sākšu ar to, ka man ir ļoti labas attiecības ar vīra vecākiem. Kādu laiku esmu dzīvojusi ar viņiem kopā, nekādu strīdu, visu varējām sadalīt, viss bija kārtībā. Pārvācāmies uz savu mājokli, it kā viss labi, vīratēvs palīdzēja mantas pārvest un.. un ar to viss arī beidzās. Ciemos pie mums viņi atbrauca reti, kaut gan var atbraukt ar vienu transportu, visu laiku zvanīja un prasīja, kāpēc nebraucam pie viņiem..

Nu labi, sīkums. Apprecējāmies. Scenārijs turpinājās. Vīru visu laiku sauca pie sevis, tad lika līdzi uz laukiem braukt, jo visu laiku kaut kas jāpalīdz- mājās viņš bija reti, jo saviem vecākiem neko nevar atteikt. Kaut arī šāda situācija mani ne pārāk apmierināja, lai jau palīdz, gan jau viņi mums arī izpalīdzēs, kad būs vajadzīgs. Vīra vecāki (īpaši vīratēvs) ļoti gaidīja mazbērnus no mums. 2 Mazbērni viņiem jau ir no vīrabrāļa. Priecājos- būs diezgan forši manam bērnam vecvecāki. Paliku stāvoklī. Grūtniecība, viss kā vajag.. Mājās remonts.. Neviens i netaisijās mums palīdzēt. Vīrs izdarīja visu viens- vecākiem nav laika, saprotams, jāstrādā taču. Tuvojās dzemdības. Teicu, ka uz slimnīcu nevienam nevajadzētu braukt, gribam tās dienas izbaudīt paši, pēc tam jau ciemos varēs braukt cik nu tīk. Piedzima mazā.

Pirmās dienas vakarā- vīra vecāki jau pie palātas durvīm- mazmeitu apskatīt vajag. Mīļā miera labad parādīju, tomēr viņu miesa un asinis, tik ļoti gaidīta mazmeitiņa. Un kas tālāk? Tagad manai princesei ir 10 mēneši, vīra vecāki atbraukuši 3 reizes- un tad uz svētkiem. Pieskatīt viņiem neesmu prasījusi, jo zinu, ka īsti viņi to nevēlas. Kad vajag izlīdz mana mamma, māsa vai vīra brālis ar sievu. Bet tuvojas divi pasākumi uz kuriem bija skaidrs- bērnu līdzi nevar ņemt, parastie pieskatītāji šoreiz diemžēl nevar. Ļoti laicīgi sākām prasīt vīra vecākiem, vai varēs pieskatīt. Sākumā teica, ka padomās. Tad teica, izvēlieties vienu datumu, jo abi jau būs par daudz. Beigās uz pirmo pasākumu- viņiem lūk uz laukiem jābrauc, bet otrajā viņi varēšot. Man vienkārši tādas dusmas- it kā sīkums, nokārtoju un uz pirmo datumu aizvedīšu pie savas mammas, bet man tas sagādā daudz lielākas problēmas, nekā aizvest pie vīra vecākiem. Nesaprotu- kāpēc viņi ir tik vienaldzīgi pret saviem mazbērniem (arī pret vīrabrāļa bērniem ir līdzīgi)- tā it kā mēs to vien darītu, kā viņiem uzkrautu savu bērnu. Bet NEVIENU reizi līdz šim mēs neesam prasījuši pat uz 30 min pieskatīt. Teicu vīram- vairs arī nejautāšu un nebraukšu ar bērnu pie viņiem, lai nebrīnās, ka bērns viņus pat nepazīst- kaut kāds onkulis un tante, nevis vecvecāki.. 

Vai Jums arī ir līdzīgi ar vīra vecākiem?

Manējie, lai arī dzīvo laukos, biežāk atbrauc ciemos, nekā tie, kas tepat netālu dzīvo. Arī pieskatīt viņi ņem labprāt, kaut pēdējā brīdī pateiks, bet paņems ar prieku. Kad atbraucam - vienmēr paņem mazo opā un palaiž mūs paēst, pastaigāties vai vienalga ko, kamēr viņi mazo kārtīgi samīļo, bet vīra vecāki- 10 min patur un tad jau tas ir par daudz..

Saprotu- mūsu bērns ir mūsu atbildība, bet tomēr gribējās lai vecvecāki kaut nedaudz viņu mīl un kaut nedaudz palīdz mums ar pieskatīšanu- nekā... sāpīgi :(

P.S. Bilde no: www.caringgrandparents.com