Tas jau sāk palikt nopietni!

Tikai tagad es sāku saprast to, ka savai meitai esmu ne tikai auklīte bet gan arī mamma. Man taču jāmāca viņai atšķirt labo no ļaunā, patiesību no meliem.. un viss jau sācies kādu laiku, jo man jāmāca viņai runāt, likt formiņas, atšķirt suni no kaķa, likt lego, pabarot savu lellīti, paņemt dakšu rokās un ar to arī ēst nevis tikai spēlēties.. un podiņš, vēl arī tas!!! Un atteikties no knupīša.. tas viss man, nu labi, mums ar vīru, jaizdara.Miai ir gads un divi mēneši. Uz podiņa viņa vēl neiet. Cenšos dienā vismaz reizi Miu apsēdināt uz tā, bet ne katru dienu, jo mums bieži ir arī tās "slinkās" dienas, kurām ir jābeidzas, es zinu!!!

Pāris reizes podiņš nav palicis tukš, bet pārsvarā tas tomēr paliek tukšs, bet labi, gan jau ar laiku (tā es nodomāju par daudz ko, taču, zinu, ka jārīkojas, laikam?)Nu ir man iestājies stress, jo es beidzot saprotu cik ļoti es esmu atbildīga par meitu. Kapēc es saku es, nevis mēs? Jo tomēr lielāko daļu ikdienas ar meitu pavadu tieši es. Un es, protams, arī esmu tā, kas par visu satraucas, gan pamatoti, gan arī nepamatoti (ļoti bieži).Pirms kāda laika es esmu sākusi daudz aktīvāk ar bērnu runāt, es stāstu visu ko es daru vai darīšu, vai kas man jaizdara, vai kur jāiet. Jautāju arī Mimim jautājumus uz kuriem vienmēr ceru saņemt atbildi, taču pagaidām tas nenotiek, atbildi es cenšos saprast pēc sejas grimases. Es tik ļoti vēlos, lai meita būtu komunikabla.. un tagad es saprotu, ka man ir tas viss viņai jāmāca! Jēziņ!

Nu tas taču ir tāds nopietns darbiņš, ne tā?Un ēšana ar dakšiņu/karotīti.. Un vēl ļoti daudz kas cits.tas viss liekas gandrīz kā neiespējamā misija.Es tik tiešām tā jūtos. Bailīga, satraukusies.. it kā apņēmības pilna un gatava visu izdarīt, taču tai pat laikā arī nedroša un satraukta.Vai kāda mamma mani saprot? Gan jau ka jā.. es vismaz ceru?! Es ceru, ka neesmu vienīgā, kas nesaprata uzreiz cik ļoti atbildīga kļūs mana dzīve un sirdsapziņa.

Tas patiesībā liek man aizdomāties par to, cik ļoti es varu būt pateicīga savai mammai, jo viņa taču to visu man ir iemācijusi. Un es tik ļoti ceru, ka arī man tas viss izdodas un izdosies tikpat labi.Šī bloga ieraksta doma laikam vienkārši ir pastāstīt cik ļoti mainās viss esot ar mazu bērnu. Un tagad es visvairāk izjūtu tos dažādos periodus... zīdainis, bēbis.. tagad nu jau cilvēks kā cilvēks, bērns. Mazs cilvēks kuram viss vēl jāpgūst. Mans mazais cilvēks - mana lielā atbildība. Tas ir traki!! Tā sajūta, ka tu esi atbildīgs par kaut ko, kas tev nozīme visu šajā pasaulē.

blogs: mammamiai.wordpress.com

instagram: @mammamiai

facebook: MammaMiai