SKAT, KĀ ES AUGU: Skats nav paredzēts vājo nervu īpašniekiem

13. Apr 2017, 07:29

Māmiņu Klubs priecājas turpināt stāstus par jaunā projekta "Skat, kā es augu!" dalībniekiem! Galvenajās lomās - Dmitrijs un Juna! Mums palaimējies atrast mazuļus, kas pasaulē nākuši ar VIENAS DIENAS starpību! Laipni lūdzam projektā, sekojiet tam šeit>>

Dmitrijs, 8 mēneši

Mēs esam laimīgi un apmierināti. Esmu pārstājis kost mammai krūtīs, un viņa atkal naktī man dod krūti. Esmu labs puika, un esmu sapratis, ka kost - tas ir sāpīgi. Bet kājās man neaizliedz kost. Tas uz krūti neattiecas.

Juna, 8 mēneši

Vakar mēs taisījām pirmo lielo vakcīnu 6 vienā. Es šausmīgi baidījos, lūdzu dakterei dot garantijas, rāju mūsu medicīnas sistēmu un kliedzu Junai sejā:"Bēdz, Juna, bēdz!".

Bet viņai bija citi mērķi - viņa demonstrēja kārtējās iemaņas. Jaunais Bērns iemācījies aplaudēt un, kā likums, aplaudēja pati sev.

Jaunais Bērns iemācījies arī raukt deguntiņu un šņākt. Tas vispār ir skats, kas nav paredzēts vājiem nerviem. Uz tevi skatās tāds velnēns, kas attēlo ezi un ehidnu vienlaikus. Tao var atrādīt tikai ar video palīdzību.

Uz frāzi: "Cik gan Juna ir liela?" viņa dažkārt atbild ar augšup izstieptām rokām, bet visbiežāk - nereaģē, bet gan dzied, izvēloties kādas grupas repertuāru, kaut ko līdzīgu:"titatatat tratata tatatata un dadada". Kā motīvu var minēt vārdus "Nu kur gan jūs esat, meitenes-svārcenes, puikas un dance everybody".

Junai izlīdis zobiņš. Pirmais viņas 8 mēnešos!

Tāpēc klausos, kā viss pagalms savācies mums zem logiem un šauj raketes. Joks.

Esmu parādījusi sasniegumus dakterei, uz viņu tas iespaidu neatstāja, un devāmies mājās lepoties vienatnē. Rīt došu gaļu. Ja reiz zobs, tad lai ir arī gaļa. Citādāk drīz man no rokām bekonus raus ārā.