Sabiedriskais Mums bija ērts, bet tagad - pārāk dārgs!

Mūsu visērtākais transports noteikti ir mūsu OPEL Vectra. Ātri un ērti nonākt jebkurā galapunktā, bez liekām gaidīšanām, cilvēku bariem un laika ziņā garāka ceļa. Visu var ērti salikt mašīnas salonā, ieskaitot ratus, kas kompakti ietilpst bagāžniekā. Viss ir vienuviet, kompakti un parocīgi.

Taču, ne katru dienu mums ir pieejama mašīna, jo to Mūsu tētis izmanto darba vajadzībām. Līdz ar to, ja mums kur jātiek, tad mūsu nākošā izvēle ir Rīgas sabiedriskais transports. Tā kā dzīvojam Vecmilgrāvī, tad vienīgā izvēle ir autobus, jo mirkriņos jau ratus neieliksi, tos mēs izmantosim vēlāk, kad Gustaviņš jau būs kājām gājējs. 

Jaunā tipa autobusi, gan parastie, gan pagarinātie ar zemajām grīdām ir ērti jebkuru ratu pārvadāšanai, iekļūšana ir ērta, un arī atvēlētā vieta to novietošanai ir pietiekoši plata un pieejama, ka nesagādā nekādas problēmas, un ja vēl šoferis pamana, ka iekāpj / izkāpj rati, viņš autobusu elektroniski sagāž slīpāk, lai šis pārvietošanās process būtu ērtāks. Neērta braukšana ir gadījumus, kad autobus ir „piebāzts” ar cilvēkiem. Autobusi, kurus pieturās laižam garām ir lielie vecā tipa autobusi, kuriem ir pakāpieni, jo iecelt ratus būtu ļoti grūti vienai pašai, jo tos no sāniem nav diez ko ērti pacelt, šeit būtu nepieciešama kāda palīdzība. Taču, tā kā man patīk lielākoties pašai ar visu tikt galā, tad, ja laika apstākļi neskādē, pagaidu nākošo autobusu, cerot, ka tas būs īstais!

Bieži mūsu brauciena galamērķis ir t/c Alfa, lai uz to mēs nokļūtu ar ratiem, izmantoti tiek veseli 2 sabiedriskie transporti – 29.autobus un 6.tamvajs. Tā, kā gandrīz 100% 6.tramvajs ir jaunais zemā tipa tramvajs, tad tie nu tiešām nesagādā problēmas. Pieturas pielāgotas grīdas augstumā, ka pat ne cik nenākas pacelt ratus, lai tajos iebrauktu, nu ļoti ērti, un tie ir plaši, ērti, silti un klusi, ka nerada nemazāko diskomfortu.

Ja man būtu jābrauc ar veco tramvaju, kas ir augsts un stāvs, es laikam labāk ietu ar kājām. Jo ratus sanāk augstu celt, un ja vēl otrs cilvēks nepamana, ka pārāk stāvi pacēlis priekšu gaisā, kamēr es vēl tik augstu neesmu pacēlusi ratus iekāpjot pēdējā, bērns var nejauši izvelties no ratiem ārā pāri man, un tas būtu briesmīgi. Lai lieki neriskētu, meklētu alternatīvu, vai arī stingri koriģētu cilvēku, kurš palīdzētu iekāpt.

Tā pat varētu izteikties par trolejbusiem, gan jaunajiem, gan vecajiem, taču tos mums vēl nav nācies izmantot. Bet domāju, viss vēl priekšā.... Vasarā plānoju izmantot vilcienu, taču jau apzinos, cik smaga būs iekļūšana un izkļūšana ar ratiem, ja jau pašam nākas pielikt spēku, lai uzkāptu pa tā mazajiem pakāpieniem, kur nu vēl ar ratiem un bērnu uz rokām. Te bez ierunām būs jāmeklē personas, kurām lūgt palīdzību, jo vienai netikt galā!

Vienīgās raizes un nevēlēšanos vairs nekur braukt - biļešu cenas. Pat lai pabraukt pāris pieturas, jāatdod 1,15€, tad tiešām šķiet, ka jāriskē un jābrauc pa "ZAĶi". Jo izbraukāt kaut to pašu Alfu, par e-talonu maksāju 2,40€...tad tagad 4,60€....mati ceļas stāvus, labāk iziešu te pat apkārt mājām pastaigāties vai gaidīšu brīvdienas, kad varēšu izmantot mašīnu, kā kaut kur došos ar sabiedrikso transportu. Nu jau šķiet, ka sabiedriskais transports NAV pa kabatai! :(

Mums brauciens lielākoties paiet bez raudāšanas, jo, ja Gustavs brauciena laikā čuč, tad protams viņš guļ ratos, bet ja ir nomodā, tad mēs parasti braucienu baudam mierīgi sēžot sēdvietā un skatoties ārā pa logu, vai skatoties apkārt uz cilvēkiem, kuri iekāpj un izkāpj, un mazais ir kā paraugbērns, katras mammas sapnis. :)

Novēlu, lai Mums visām māmiņām ar mazuļiem, brauciens sabiedriskajā transportā sagādā prieku, nevis raizes!